Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
8. oktobris, 2012
Drukāt

Starp Latviju un Somiju

Foto no personīgā arhīvaFoto no personīgā arhīva

“Jums jādomā, lai cilvēki jūs pirktu. Ja jūs, lai Dievs nedod, bankrotēsit, tā būs nacionāla mēroga traģēdija!” saka mūsu lasītājs, kuru plašāk citi pazīst ar pseidonīmu Leons Stiprais, un uzskaita “Latvijas Avīzes” stiprās puses.

 

“Visupirms, man patīk jūsu daudzpusība. Otrkārt, man ir svarīgi, ka laikraksts daudz raksta par medicīnas tēmām, jo esmu daudzreiz pārliecinājies, ka cilvēki ļoti slikti zina par veselību. Kā bijušais armijas mediķis zinu, ka puiši jau uz armiju nāk ar sabojātu veselību un tā ir viņu pašu vaina, ko vienādā mērā dala skola un ģimene. Treškārt, avīze man patīk tāpēc, ka tai nav dzeltenīguma – ka netiek rakstīts par to, kas bijis ar biksēm, kas bez biksēm, ka nav noriešanas kā pēc pasūtījuma, nav izrēķināšanās ne ar kādu cilvēku, ne ar organizāciju. Un vēl jums nav tās oligarhu smakas, kas diemžēl vēdī no abām pārējām lielajām avīzēm. Un arī dinozauriskumu jums nav – ka visiem jārīkojas, jāģērbjas un jādomā vienādi.”

Kāpēc viņš citiem zināms ar svešu vārdu? “Lielāko daļu mūža esmu bijis saistīts ar padomju un Latvijas armiju, jo biju tur feldšeris. Bet armijā drīkst izteikties tikai komandieris,” atbild Leons.

Sevi viņš raksturo īsi – valsts ieprogrammēts cilvēks. No divu gadu vecuma abi ar dvīņubrāli auguši bērnunamā, skolojušies Staļina un Hruščova laikā. Glābiņš – opermūzika, ko iepazinis jau 2. Rīgas bērnunamā, un labas grāmatas, ko aizrautīgi lasījis visu mūžu.

Atvaļinājies no armijas, nu jau trešo gadu viņš pārsvarā dzīvo Somijā, mazā pilsētiņā valsts dienvidu daļā Haminā. Uz šo ziemeļval­sti repatriējusies viņa sieva, pārcēlies arī dēls ar ģimeni.

 

“Svešā valstī, neprotot valodu, es jūtos kā vakuumā. Bet tur ir visa mana ģimene. Sieva savu vecāku ģimenē vienmēr ir runājusi somu valodā. Dēls, vedekla, meita un mazbērni ātri iemācījās. Ar valodu viņiem nav problēmu,” Leons atzīst.

 

Cita lieta, vai viņi jūtas kā īsti somi. Leons domā, ka svešā valstī iebraucēji vienmēr būs trešās šķiras cilvēki un kas mainīties var tikai viņu bērniem un bērnubērniem. “Acīs tev neviens neko neteiks, bet tu esi spiests strādāt apkalpojošā sfēra un saskarties ar kādiem maziem šķēr­slīšiem. Barjera nav tikai valodas ziņā un šī problēma nav tikai Somijā. Domāju, ka pēc gadiem Latvijā varbūt uzcels pieminekli peļņā no valsts aizbraukušajiem, ekonomisku iemeslu dēļ šķirtajām ģimenēm un dzimtenē atstātajiem bērniem,” prāto Leons.

Somijā var mācīties iecietību un toleranci, taču tur ir nepiekāpība nacionālajā politikā. “Bērnam, lai no kurienes viņš Somijā nokļuvis, momentā tiek piedāvāts bērnudārzs vai skola. Viss līdz pēdējai dzēšgumijai ir par velti, siltas pusdienas, baseins. Kam nav iespējas, būs arī slēpes un slidas. Viņi saņem vienādu attieksmi ar somu bērniem. Bet mācības notiek tikai somiski, ne angliski un ne krieviski. Tur divas kopienas vienkārši nevar izveidoties.”

Uz Somiju Leons brauks atpakaļ novembrī, gada tumšākajā laikā.

 

“Tur tiek darīts viss, lai cilvēks neietu kārties aiz izmisuma. Visur ir daudz gaismas. Baznīcās ir silti, tur skan laba mūzika. Parkos vasarā un ziemā baznīcu koncertzālēs ir bezmaksas koncerti. Ja pēkšņi esi zaudēji darbu, tavā vietā kredīta procentus bankai apmaksā sociālais dienests. Tur uzskata, ja ir svētki, tad tiem ir jābūt visiem sociālajiem slāņiem,” stāsta Leons.

 

Būdams pensionārs, viņš Somijā izbauda dabu un meklē paralēles mūsu tautu vēsturē. “Var pamanīt kādu vabolīti vai tārpiņu un mēģināt noskaidrot, kas tas ir. Ja palasa grāmatas, piemēram, par bitēm, skudrām vai vilkiem, tad jāsecina, ka nekur tālu no viņiem neesam aizgājuši. Pēc būtības mēs esam vai nu tās darba bites, vai nu tie karotāji, vai mātes. Tāpēc svarīgi maksimāli biezā slānī audzēt to cilvēcīgo kārtu – ar kultūru un klasisko mūziku, kas attīsta dziļās jūtas, ar zināšanām par cilvēku,” uzskata Leons.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+