Pasaulē
Eiropa

Juris Lorencs: Starp “otro” un “trešo” Romu 0


Ukrainas pareizticīgo baznīcas patriarhs Filarets (centrā) uzrunā ticīgos pie Svētās Sofijas katedrāles Kijevā, kur vakar notika pateicības dievkalpojums.
Ukrainas pareizticīgo baznīcas patriarhs Filarets (centrā) uzrunā ticīgos pie Svētās Sofijas katedrāles Kijevā, kur vakar notika pateicības dievkalpojums.
Foto: Stepan Franko/EPA/LETA

Patiesi vēsturisks notikums Turcijas metropolē Stambulā, agrākajā Bizantijas impērijas galvaspilsētā Konstantinopolē, savulaik sauktā par “otro Romu”. Konstantinopoles pareizticīgās baznīcas (tā viņa joprojām sevi dēvē!) sinode 2018. gada 11. oktobrī atsaukusi savu 1686. gada lēmumu par Kijevas pareizticīgās baznīcas nodošanu Maskavas patriarhijas pakļautībā.

Pirmais, bet nepieciešamais juridiskais solis pirms pilnīgas neatkarības statusa dāvināšanas Ukrainas pareizticīgo baznīcai. Jo dāvināt brīvību Konstantinopoles ekumeniskais patriarhāts var tikai sev pakļautām baznīcām.

Tiem, kuri īpaši neinteresējas par baznīcu lietām, šis fakts visdrīzāk paslīdēs garām nepamanīts. Bet patiesībā mēs saskaramies ar epohālu reliģisku, pat ģeopolitisku notikumu, kas realizējas labi ja reizi tūkstoš gados. To netieši apliecina arī Maskavas jeb “trešās Romas” politiķu un Krievu pareizticīgās baznīcas pārstāvju izteikumi. Viņi pašreizējos procesus salīdzina ar 1054. gadā notikušo baznīcas šķelšanos – Lielo shizmu – starp Romas katoļu un Bizantijas pareizticīgo baznīcu, brīdinot par “katastrofiskām sekām”.

Tas, ka arī modernajā pasaulē atsaucas uz tūkstoš gadu veciem notikumiem, tikai apliecina to nozīmību.

Tā nu Ukrainas baznīca ir iesaistīta garīgā un patiesībā arī politiskā konfliktā starp divām Romām, “otro” un “trešo”, starp Konstantinopoli un Maskavu.

Patiesībā gan jāsaka, ka Kijeva pati to vēlējās. Prezidents Porošenko šī gada maijā personiski vērsās pie Konstantinopoles ekumeniskā patriarha Bortolomeja ar lūgumu dāvināt Ukrainas baznīcai neatkarību, līdzīgu aicinājumu izteica Ukrainas parlaments. Porošenko rīcību vada politiski motīvi – neatkarīgai valstij nepieciešama sava “tautas baznīca”, Maskavas patriarhs nav nosodījis Krievijas agresiju Ukrainā, turklāt nākamajā gadā gaidāmas prezidenta vēlēšanas.

Tomēr pastāv pamatots jautājums – kam tieši dot neatkarību? Jo Ukrainas baznīca nav vienota. Patlaban valstī ir ap 18 000 pareizticīgo draudžu, no kurām 12 000 pieder Maskavas patriarhātam, 4500 – Kijevas patriarhātam, bet 1200 – tā saucamajai Autokefālajai baznīcai, turklāt divas pēdējās visu savu pastāvēšanas laiku nebija kanoniski atzītas.

Kopš 11. oktobra arī tas ir mainījies, jo Konstantinopoles patriarhāts abas baznīcas atzinis par kanoniskām. Tas nozīmē, ka šo baznīcu priesteru izdalītie sakramenti (kristības, laulības, svētais vakarēdiens, ordinācija u. c.) ir īsti un neapšaubāmi.

Tagad futbola bumba ir Ukrainas pusē. Paredzams, ka Kijevas patriarhāta, Autokefālās baznīcas, kā arī daļa no Maskavas patriarhāta baznīcas bīskapiem kopējā sinodē izraudzīs jauno nu jau vienotās baznīcas galvu, kuram tad arī tiks pasniegts tā saucamais tomoss – neatkarību apliecinošs dokuments.

Vienīgais, kas var traucēt jaunās neatkarīgās Ukrainas baznīcas izveidi, ir cilvēciskas ambīcijas, pašreizējo baznīcu vadītāju godkāre un bīskapu intrigas. Bet, ja tas izdosies, tad var prognozēt, ka vairāki tūkstoši draudžu no Maskavas patriarhāta baznīcas pāries vienotajā Ukrainas pareizticīgajā baznīcā.

Lielais jautājums: kam tiks divi lielākie dārgumi – Kijevas Alu klosteris un Počajevas klosteris, kurus abus patlaban kontrolē Maskava.

Jebkurā gadījumā jaunā Ukrainas pareizticīgā baznīca kļūs par skaitliski otru lielāko pareizticīgo baznīcu pasaulē, savukārt Maskavas patriarhāts zaudēs pamatīgus ienākumus, bet Kremlis – svarīgu “krievu pasaules” daļu un tātad arī politisko ietekmi. Putina preses sekretārs Peskovs jau paziņojis – “ja notikumi, kas šobrīd attīstās, nonāks prettiesisku darbību gultnē, tad Krievija aizstāvēs pareizticīgo intereses”.

Ko viņš saprot ar “pareizticīgajiem”, tā kā būtu skaidrs. Notikumi Ukrainas baznīcā pat apspriesti Krievijas Drošības padomes sēdē 12. oktobrī. Jārēķinās, ka arī nākotnē Maskavas patriarhāta baznīca Ukrainā visdrīzāk paliks ietekmīgs reliģisks un aizvien vairāk arī politiski iekrāsots spēks, īpaši Ukrainas austrumu un dienvidu reģionos. Bet tas jau būs konflikts ne vairs starp Konstantinopoli un Maskavu, bet Kijevu un Maskavu.

Saistītie raksti

Un kā ar Latviju? Laikā starp diviem pasaules kariem Latvijas pareizticīgo baznīca kanoniski vispirms pakļāvās Maskavai, bet kopš 1936. gada – Konstantinopolei. Maz ticams, ka šodien starp pareizticīgajiem rastos spēcīga kustība, kas pieprasītu pāreju ekumeniskā patriarhāta paspārnē.

Iemesls tam pavisam vienkāršs – ievērojama daļa draudžu locekļu ir pēckara gadu iebraucēji. Tāpat mēs bieži aizmirstam, ka daudzi Latvijas krievi, īpaši Latgalē un Rīgā, pieder vecticībnieku baznīcai, kam ar Maskavas patriarhātu nav pilnīgi nekāda sakara.

LA.lv