Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
10. februāris, 2015
Drukāt

Anda Līce: Dzīvojam terora ēnā, bet vajag arī pozitīvo (3)

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Anda Līce

Pēdējā laikā es cenšos filtrēt televīzijas, radio un interneta portālu piedāvātās ziņas, jo apzinos, ka nekādi nespēju notikumus mainīt. Es nevēlos sākt un beigt dienu ar melno statistiku, cik atkal ir kaujās kritušo, satiksmes nelaimēs bojā gājušo, cik prom aizbraukušo. Jā, mēs dzīvojam notiekoša kara un terora ēnā. Tomēr es vēlos dzirdēt ziņas, kas par spīti visam apliecina dzīvību, dzīvi un ļauj kaut cik ciešami nodzīvot vismaz šo vienu dienu.

Tas ir iespējams! Iedomājieties: radio dienu sāk ar atziņu no sarunas ar kādu cienījamu cilvēku, ar dzejoli no tikko iznākušas dzeju grāmatas, televīzija rīta raidījumā izjautā “Latvijas lepnumam” nominētos, avīžu pirmajās lappusēs ir pateicība kādam ārstam, šoferim, skolotājam vai sētniekam. Nav runa par urrā patriotismu vai pozitīvismu par katru cenu. Runa ir par veselīgu samēru starp dzīves plusiem un mīnusiem, starp kuriem mēs pavadām savu mūžu un paši tos arī veidojam.

Tāpēc, piemēram, ir svarīgi zināt, ko par latviešiem un Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem domā un runā pasaule. Man ārkārtīgi interesanta šķita “KD” (29.01.) publicētā saruna ar krievu dokumentālistu Vitāliju Manski, kuram ar latviešiem nav nekādu “bāzes konfliktu”. Viņš saka: “Vislielākais noslēpums man ir Latvijas krievi. Lūk, tos es vispār nesaprotu, lai gan, protams, nekādā gadījumā nevispārinu, visi krievi Latvijā nav vienādi. Man tas šķiet pašsaprotami – ja tev te ir tik ļoti slikti, tevi pazemo un moka, nu tad brauc projām, jolki palki! Bet ne, ieķērušies savu elektrisko krēslu rokturos un mokās gadiem ilgi.”

Patiešām, cik gan mokošai jābūt dzīvei, ja tu nemitīgi jūties kā ienaidnieka teritorijā, ja, necienot zemi un tautu, kurā esi nonācis, nepārvaldot tās valsts valodu, nemitīgi pieprasi cieņu un uzmanību pret sevi un šajā ačgārnajā situācijā vaino visus, izņemot sevi. Pirms divdesmit gadiem mēs nenovērtējām tādu faktoru kā impēriskās domāšanas trauma. Mazām tautām tāda nepiemīt, un tas ir liels pluss. Toties mīnuss ir tas, ka mēs nekādi netiekam vaļā no raudošā bērniņa mūsos. Gadi iet, bet bērniņš negrib pieaugt. Mēs nebeidzam runāt par pavadītiem septiņsimt gadiem vācu un piecdesmit gadiem padomju verdzībā, bet klusējam par to, ka daudz ilgāks laiks ir pavadīts savu netikumu verdzībā. Baisākais no tiem – nodevība. Neviens mūs nespētu iekarot, ja allaž nebūtu dučiem tādu vīriņu kā, piemēram, Kirhen­šteins. Viņi sevi turpina atražot katrā paaudzē un visos laikos. Arī šodien. Ne tikai uz Krieviju ir attiecināmi V. Manska vārdi: “Šodien klusēšana ir nodevība.” Tas attiecas arī uz it kā neatkarīgo un demokrātisko Latviju.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Anda Līce, iegriezieties biedrības Latvietis lapā un noklausieties Leonarda Inkina pēdējo vārdu vakardienas tiesā. Iesaku piebiedroties biedrībai Latvietis, ja esat progresīva, nevis instruments valdošo apmuļķošanas shemā!

    • Noklausieties radio Merkurs ierakstus, kur viedi latvieši stāsta tautai vērtīgas lietas, nevis cenzētas puspatiesības, kā tas ir latviešu presēs!

  2. Personīgi pret mani kā latvieti ir veiktas neskaitamas darbības no kolaboracionistu puses,kuras citādi kā par terorismu nevaru nosaukt.Šo darbību sakarā esmu apsvēris iespēju emigrēt politisku motīvu dēļ.Neskatoties uz visu tomēr palieku Tēvzemē,kuru par tādu saukt pie pašreizējas situācijas ir maz iemeslu.

Draugiem Facebook Twitter Google+