Starp reālismu un hiperreālismu 0
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” līdz 21. maijam norisinās vērienīga, Latvijas valsts simtgades programmā iekļauta izstāde “Hiperreālisms. Virziena variācijas Latvijā”.
Virziens, kas tiek dēvēts arī par superreālismu, fotoreālismu un citādi, 20. gadsimta 60. gadu beigās aizsākās ASV, un tā vilnis drīz pārceļoja arī uz Eiropu. Hiperreālisms radās kā pretreakcija bezpriekšmetiskajai mākslai – abstrakcionismam, abstraktajam ekspresionismam un citiem virzieniem, kuri konsekventi norobežojās no vizuālās realitātes attēlošanas. Hiperreālisms pie realitātes attēlošanas atgriezās, piedāvājot sakāpinātu, fotogrāfisku īstenības tēlojumu – automašīnu, pilsētvides elementu un populārās kultūras priekšmetu atveidojumā. Atšķirībā no reālistiem, kas glezno no dabas, hiperreālisti savu darbu radīšanā metodiski izmanto fotogrāfiju, un fotogrāfija ir ne vien līdzeklis realitātes sasniegšanai, bet arī instruments realitātes pārvarēšanai – fotogrāfiska efekta radīšanai, kas izaicina skatītāju vaicāt – vai tas, ko redzu, ir fotogrāfija vai glezna?
Latvijas mākslā ir tikai daži konsekventi hiperreālisti – Miervaldis Polis, Līga Purmale, Imants Lancmanis. Tomēr hiperreālismam un tā variācijām veltītajā izstādē eksponēti vairāk nekā piecdesmit autoru simt septiņdesmit darbi (galvenokārt glezniecība, bet arī grafikas darbi un nedaudz tēlniecības), kas tapuši kopš 20. gadsimta 60. gadu beigām līdz mūsdienām. Lielais darbu skaits un darbs, kas veikts, hiperreālisma elementu klātbūtni uzmeklējot citos virzienos (reālismā, sirreālismā, konceptuālismā un pat sociālistiskajā reālismā) apliecina, ka izstāde ir veidota, balstoties iekļaujošā, līdzības un paralēles meklējošā kuratora skatījumā. Var sacīt, ka izstāde ir veidota nedaudz iracionāli – nevis “destilējot” aplūkojamo mākslas virzienu līdz tam, lai parādītu visspilgtākās un tiešākās virziena izpausmes, bet gan ejot pretēju ceļu – radot virziena tuvāku un tālāku atzarojumu tīklu. Šādas pieejas rezultāts ir liela, krāšņa un saturiski bagātīga izstāde, kas atklāj, ka fotogrāfijas izmantojums vizuālajā mākslā ir daudz izplatītāks un daudzveidīgāks, nekā mums šķiet.
Izstādei ir vairāki uztveres līmeņi, un tie padara ekspozīciju interesantu ļoti plašam skatītāju lokam – gan tiem, kas novērtē mākslinieka tehnisko meistarību un vēlas baudīt virtuozi atdarinātu realitāti, gan tiem, kas vēlas vienkopus redzēt mūsu laikmetīgos klasiķus, un arī tos, kas par klasiķiem kļūs tuvākā vai tālākā nākotnē. Savukārt izstāžu zālē eksponētās vitrīnas vedina uz piedalīšanos atklāšanas priekā, pētot dokumentālus fotouzņēmumus, kas izmantoti izstādē redzamo darbu tapšanā, materiālus no preses izdevumiem, kā arī divus nozīmīgus fragmentus no ikoniskām kinofilmām, kuru kadri bijuši ierosme glezniecībai. Izstāde iepazīstina ar izciliem Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas paraugiem, tiem līdzās piedāvājot apskatīt vērtīgus darbus no privātkolekcijām un mākslinieku darbnīcām. Divās zālēs eksponēt tik daudz dažādas mākslas un radīt gan vizuālu, gan intelektuālu stāstu, ir kuratoriāls un scenogrāfisks izaicinājums. Šoreiz izraudzītais antikvariāta princips, darbus eksponējot vairākos līmeņos, tematiskās grupās tiecoties tos grupēt virziena variāciju grupās, attaisnojas. Darbi, kuros dominē vizuālās kultūras elementu, portretu, urbānu tēmu un atpazīstamu tēlu ņirboņa, savstarpēji veido ārkārtīgi interesantas, daudzveidīgi interpretējamas kombinācijas. Ekscentriskais Frančeskas Kirkes darbs “Kliedziens” pār Olgas Šilovas filigrānās un nesatricināmā mierā stāvošās “Tautumeitas” plecu ir brīnišķīgs kontrastu pāris.
Eksistenciālā trauksmes izjūta, ko izraisa Vinetas Kaulačas glezna “Telpas sarkanā gaisma”, un turpat netālu eksponētie Harija Branta maģiskie ogles zīmējumi ir divas dažādas pasaules, kaut arī tās abas ir ļoti reālas.
Valda Krēsliņa skarbu realitāti portretējošā, sociāli kritiskā glezna, kuras kompozīcijā atrodams gan rupjmaizes “ķieģelītis”, gan divlitrīgā alus pudele, Kārļa Vītola seksīgā “Eirobeibe” un Jura Utāna ekshibicionistiskie pašportreti kopā ar citiem izteiksmīgiem sabiedrotajiem veido populārās kultūras elementu koncentrāta stūrīti.
Mākslinieki ne tikai portretē un reflektē, bet arī citē laikmetus un to ikonas – izstādē satiekas ļoti reālas personas – Džeina Fonda, Vermēra “Meitene ar pērļu auskaru” un Džonijs Deps, Mēnessmeitiņa un “Marlboro” vīrs, Vladimirs Iļjičs Ļeņins un Oskars Kalpaks.
Starp reālismu un hiperreālismu atrodas miglas zona, kurā sastopas vēl daudzi citi “ismi”, radot dažādu virzienu sintēzi. Un tomēr šī izstāde nav tikai par Latvijas mākslas pārklasificēšanu un ierakstīšanu Rietumu mākslas periodizācijā (kas gan ir būtisks un apsveicams šī projekta mērķis). Lai arī kādos avotos mēs lūkotos, ir iespējams redzēt, ka mākslas vēstures līnijā hiperreālisms ir aizsācies 60. gadu nogalē, bet tas arvien ir aktuāls – arī sastopoties ar jauniem izaicinājumiem, piemēram, digitālo laikmetu, kas piedāvā arvien jaunas iespējas izaicināt realitāti un censties to sakāpināt, apsteigt vai uzveikt.
Dodoties prom no “Arsenāla”, vestibilā paverieties augšup. Viens no izstādes nepamanāmākajiem, bet realitātes un šķituma trauslās robežas visdrosmīgāk izaicinošajiem darbiem noraudzīsies uz jums no augšas.
Uzziņa
Tuvākās norises izstādē “Hiperreālisms. Virziena variācijas Latvijā”
Ceturtdien, 23. martā, plkst. 18 lekcija “Kurš ir un kurš nav hiperreālists?”. Stāstīs izstādes kuratore, mākslas zinātniece Dr. art. Elita Ansone. Lekcijā tiks aplūkota fotoreālisma – ASV dzimušā mākslas virziena – rašanās un tālākā attīstība Eiropā ar apzīmējumu “hiperreālisms”.
Ceturtdien, 30. martā, plkst. 16 kopā ar mākslinieci Elīnu Vītolu bērni tiks aicināti iepazīt hiperreālisma virziena detaļas un paņēmienus un pārvērst kādu līdzpaņemtu fotogrāfiju hiperreālisma mākslas darbā. Mērķauditorija: bērni no 5 līdz 12 gadiem.
Sestdien, 8. aprīlī, plkst. 12 “Rituma Ivanova gleznošanas meistarklase pieaugušajiem”. Radošajā meistarklasē ar mākslinieku Ritumu Ivanovu dalībnieki pētīs autoram raksturīgo glezniecības tehniku un veidos vienu kopīgu darbu.
