Kultūra

Starp sīkbūtnēm un Visumu. Saruna ar aktieri Edgaru Samīti 5


Edgars Samītis
Edgars Samītis
Foto – Aija Kaukule

No 2. aprīļa Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvos režisora Gata Šmita veidotais jauniestudējums sākumskolas vecuma bērniem – izrādē “Īsumā par Visumu” trīs epizodēs tiks stāstīts par neaptverami milzīgiem skaitļiem, vismazākajiem dzīvniekiem un pašiem senākajiem mūsu vectētiņiem. Viens no stāstniekiem – Jaunā Rīgas teātra un kino aktieris, divu meitu tētis Edgars Samītis. Jaunais iestudējums pieteikts kā redzesloku paplašinoša izrāde sākumskolēniem, bet aktieris ir pārliecināts – rast savu taku nezināmajā te varēšot ikviena vecuma līdznācējs.

Plašākam skatītāju lokam Edgars Samītis tapis ievērots kā pieprasīts pēdējo gadu spēcīgā latviešu kino jaunā viļņa aktieris (“Es esmu šeit”, “Mammu, es tevi mīlu”, “Segvārds Vientulis”, “Amatieris”), bez viņa nav iedomājamas Jaunā Rīgas teātra šābrīža “smagsvara” izrādes, lai minam aktuālākās – Vladislava Nastavševa “Cerību ezers”, Māras Ķimeles “Aspazija. Personīgi”, Alvja Hermaņa “Divpadsmit krēsli”. Tomēr viņam ir teju ievērojama pieredze, spēlējot arī izrādē jaunākajai skatītāju paaudzei – Māras Ķimeles iestudētajās “Nirajamas pasakās” un to radošajā turpinājumā – “Pasakas par zvēriem”, bet šobrīd aizsākta jauna izglītojošu izrāžu sērija. Tās pirmajā iestudējumā aktieri Jana Čivžele un Ivars Krasts vēstīs par milzīgi lieliem skaitļiem, par Saules sistēmu un mērogiem, par cilvēku un viņam līdzīgu sugu pirmsākumiem, apziņas pirmajiem aizmetņiem, bet Edgars Samītis – par pasaulē mazākajām dzīvajām būtnēm.

Aktieris atzīst – izrādes bērniem viņam esot ļoti tuvas, sevišķi šobrīd, kad Alise, vecākā no abām Edgara meitiņām, ir izrādei atbilstoša skatītāja vecumā (8) – jaunākā, Elīza, ir gadu veca. “Šad un tad mājās tiek pajautāts kas tāds, ko nevaru paskaidrot. It kā šķiet, ka zini, bet – paskaidrot nevari! Meita tikko uzdeva jautājumu – ar ko atšķiras mūžs no dzīves? Biju pilnīgi izsists no sliedēm un labu brīdi par to biju aizdomājies,” stāsta aktieris. Viņš atzīst – piekrītot teātra mājas lapā izrādes pieteikumā minētajam Alberta Einšteina citātam – “Ja tu kādu parādību nevari izskaidrot vienkārši, tad tu to nesaproti pietiekami labi.”

“Tādos brīžos, man šķiet, nevajag melot un izlikties, ka ļoti labi zini, ja tā nav. Ir normāli nezināt,” pasmaida Edgars. “Jo vecāks kļūstu, jo vairāk saprotu, ka tas potenciāls, ko nezinu, kļūst arvien lielāks, un saprotu, ka nav iespējams to zināt. Šoreiz Gata Šmita ierosinātā dabaszinātņu tēma kaut kā aizķērās – izrādās, mums pašiem ir interesanti papētīt. Ir krietni jāpalauza galva mums, pieaugušajiem, kā padarīt uztveramu skaitli, kam ir 30 nulles! Gandrīz nekā! Tos mērogus ir grūti apjaust, kur nu vēl vienkāršiem vārdiem par to pastāstīt. Te ir tāds joks – nav tā, ka mēs, izrādes veidotāji, pirms tam visu zinājām un nu izdomājām – pastāstīsim citiem. Nē! Pats visai aptuveni nojautu par dažādām lietām, un šis pašiem ir pamatīgs izziņas process. Nākas atzīt, ka mēs, tāpat kā, iespējams, lielākā daļa cilvēku, tostarp paši zinātnieki, šīs lietas nemaz nesaprot. Varbūt viņi ir zinātāji savā ļoti šaurajā profesionālajā sfērā – fiziķis zina atsevišķus fizikas jautājumus, bet par bioloģiju īpaši zināšanu nav. Nav daudz cilvēku, kuriem ir plašas zināšanas par visu. Mums ir doma diezgan vienkāršā veidā aptvert diezgan lielu laiku.”

Edgars bērnu dēvē par “pateicīgu publiku” un atzīst, ka izrādēs bērniem spēlējot ar lielāko prieku. “Protams, vienkārši nav. Spēlējot ir jārēķinās, ka mēs esam pieaugušie, bet bērnam ir bērna pieredze un uztvere. Atceros reizi, kad kopā ar meitu skatījāmies izrādi, bet viņa tās vidū pajautāja: “Tēti, kad beidzot sāksies izrāde?” Tas ir gadījums, kad pieaugušie mēģina paust viedokli par bērnu, viņu tā īsti nepazīstot. Bērnu apmānīt nevar, viņa reakcija ir patiesa. Tomēr jāatzīst, ka bērni daudz aktīvāk iesaistās teātra procesā, nekā to dara pieaugušie. Grūtāk ir viņus pēc tam nomierināt, kad esi tā kārtīgi iekustinājis. Izrādes bērniem, arī šī, man kārtējo reizi ir laba iespēja zināmā mērā atgriezties bērnībā. Atceros, ka skolas laikā man ļoti patika ģeogrāfija. Joprojām ir palicis nesaprotams jautājums, kā viss šeit ir radies, kur tas viss plešas un kur telpai ir robežas. Un galvenais – kas ir aiz tām robežām! Ķīmijas stundās izziņas eksperimenti gan parasti beidzās ar visu vielu saliešanu vienā mēģenē. Atceros, reiz izdevās nozagt nātriju – iemetot to dīķī pie skolas, reakcija ir pamatīgs spēcīgs uzliesmojums.”

Edgars stāsta, šajā reizē izrādes veidotāji vēlas uzrunāt sākumskolas vecuma bērnus. “Mazākiem bērniem varbūt būs mazliet grūti uztvert, ja viņi vēl nav darbojušies ar skaitļiem. Starp citu, arī lielai daļai pieaugušo tas viss būtu pietiekami interesanti, ja ir interese par tādām lietām. Foršākais jau būtu tad, ja skatītājs pēc izrādes aizietu mājās, sāktu lasīt grāmatas vai meklēt filmas, jo viņu ir pēkšņi aizķērusi kāda lieta, par ko viņš pieaugušo skrējienā ir aizmirsis. Te es spriežu pēc sevis.”

Aktieris atklāj, ka jaunā izrāde ir kā pilotprojekts, kuru iecerēts turpināt arī nākamajā sezonā. “Veidosim trīs šādas lugas – redzēsim, kāda būs bērnu interese, kur varbūt esam pieļāvuši kļūdas. Manuprāt, ir potenciāls arī līdzīga veida pieaugušo izrādei.”

Edgara Samīša paša radošais “skrējiens” šobrīd ir visai spraigs – teātra izrāžu grafiks un tēta pienākumi atpūtai vaļu nedodot. “Agrie rīti ir mana ikdiena – meita mācās otrajā klasē, rītos modina arī mazā Elīza, tad mēģinājumi, izrādes. Protams, ir gadījies arī tukšāks laiks teātrī. Ja sagadās, ja ir kas interesants, ar ko nodarboties, tad iesaistos.” (Aktieris piedalījies Ģertrūdes ielas teātra projektos, arī kamerizrādē “Stāsts par zaldātu” kopā ar orķestra “Sinfonietta Rīga” kameransambli.) “Pēc tāda īsti darbīga posma var kārtīgi izbaudīt dīkstāves. Bet ir bijis arī tā, ka darāmā nav ilgāk kā pussezonu. Atceros, ka tad gan sāc mazliet “trīties”. Tas, protams, ir laiks, lai beidzot palasītu, skatītos izrādes citos teātros. Šo laiku izmantoju, lai pievērstos lietām, ko esmu gribējis darīt, bet tām nav atlicis laika. Viena no tām vienmēr ir būšana kopā ar ģimeni. Mēdzam aizbraukt uz laukiem pie maniem vecākiem Talsos. Vasarā – tad reizēm uz kādām ārzemēm. Šovasar mazākajam bērnam bija tikai pusgads, tad bijām tepat Igaunijā. Paceļojām pa salām, protams, bijām zinātnes centrā “Ahhaa”. Gan meitai, gan man bija interesanti. Kopā ar bērniem daudzām lietām atgriezās pilnīgi jauna garša. Ar bērniem sanāk izdarīt visādas lietas, kas man bērnībā nemaz nebija, piemēram, kārtīgi izbraukt ar kartingu kopā ar meitu!”

Aktieris atzīst, ka, tuvojoties pirmizrādei, ģimeni satiekot “vidēji reizi divās dienās”. “Saprotu, ka ģimenei, bērniem, manas aktiera profesijas dēļ tiek atņemts daudz, un daudz kas manā dzīvē notiek uz viņu rēķina. Gadās situācijas, kad darba laiks ievelkas. Nu jau pirms pirmizrādes visi zina, ka manis tikpat kā nebūs mājās, un arī tad, ja būs, tad esmu domās tur. Nezinu, vai viņi ir pieraduši pie tā, bet, šķiet, ir sapratuši, ar to nav vērts cīnīties.”

Jautāts, vai šā brīža vienam no visvairāk filmētajiem latviešu aktieriem pēc filmas “Es esmu šeit” grandiozajiem panākumiem Berlīnē nav padomā arī jauni kino projekti, Edgars samulst un pieticīgi teic: “Man jau šķiet, ka man nav nekāda lielā kino pieredze, varbūt uz kopējā fona tas kaut kā ievērojami izskatās. Šobrīd jaunu spēlfilmu Latvijā ir ļoti maz – četras spēles filmas gadā jau uzskatāmas par diezgan lielu skaitli – pagājušajā gadā bija tikai viena. Atzīstos, ka pats aktīvi nemeklēju iespēju filmēties, gaidu, kad mani aicinās (smejas). Man nav aģenta, un piedāvājumi, protams, nebirst kā no pārpilnības raga. Nav arī tādas uzņēmības, lai mēģinātu pamatīgi nodarboties ar sevis piedāvāšanu kādiem ārzemju projektiem. Un gribas jau strādāt tādos darbos, kur tu esi patiesi pastrādājis, nevis tikai naudu pelnījis. Latvijas mērogā tāda sevis piedāvāšana arī nemaz nav vajadzīga – parasti tevi kāds vienkārši paaicina. Tu vienkārši kaut ko dari teātrī, un tevi atrod.”

Saistītie raksti

Edgars pasmīn – šobrīd teātris viņa dzīvē esot “nospiedošā vairākumā” – un atzīst, ka priecājas par katru iespēju piedalīties labā kino. “Teātris un kino – abās lietās ir savi plusi un mīnusi. Teātrī izrāde ir dzīva, tā mainās katru reizi, un arī tu vienmēr vari kaut ko pamainīt, uzlabot. Bieži pirmizrādē pati izrāde nav līdz galam gatava. Man patiktu, ja kritiķi nāktu uz kādu desmito izrādi, kad viss ir sakārtojies. Savukārt kino tevi “nofiksē”, un tu tur neko mainīt nevari. Var palīdzēt montāža – bet aktierim tur vairs nekādas ietekmes nav. “Es esmu šeit” gadījumā ar iznākumu esmu diezgan apmierināts. Protams, vienmēr būs lietas, kas, pēc tam skatoties, man īsti nepatīk. Redzu, ko būtu varējis darīt citādi. Laikā, kamēr filma nonāk uz ekrāniem, tu esi atkal mainījies, domā jau kaut kā mazliet savādāk. Tu skaties uz lietām, kuras toreiz neesi līdz galam sapratis, rīkojies intuīcijas vadīts. Bet kurš aktieris tad ir līdz galam apmierināts ar savu darbu?”

Filmas pirmizrādi Edgars noskatījies kopā ar meitu. “Pagaidām viņa nav samierinājusies ar manām lomām, jo uztver kino kā tādu objektīvu realitāti. Viņai nepatīk, ja kontaktējos ar svešām sievietēm, arī tad, ja mani, piemēram, nogalina. Vienmēr cenšamies šīs lietas izrunāt pirms tam. Joprojām īsti nezinu, kādu iespaidu tas atstāj viņas prātā.”

LA.lv