Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
8. aprīlis, 2015
Drukāt

Kā panākat disciplīnu un sportisko atdevi, trenējot jauniešus? Treneru viedoklis

Foto - LETAFoto - LETA
Uzziņa

* Pirms Lieldienām no amata atkāpās hokeja skolas "Rīga" trenera palīgs Sergejs Teluškins, kurš labāku rezultātu sasniegšanai bērnus psiholoģiski ietekmēja, ģērbtuvē rupji lamājoties.

* Notikušais nāca gaismā, kad LTV raidījumā "Aizliegtais paņēmiens" tika atskaņots audio ieraksts, kas acīmredzot slepus ticis veikts kādas S. Teluškina trenētās komandas ģērbtuvē. Ierakstu iespējams noklausīties sabiedriskā medija mājaslapā "lsm.lv".

* Hokeja skolas "Rīga" vadītājs Kārlis Vents atzinis, ka reizumis tādā sporta veidā kā hokejs treniņu laikā "skarbāks vārds" ir nepieciešams, tomēr notikušais nav attaisnojams.

Avots: "lsm.lv"; LETA

Raimonds Feldmanis, VEF basketbola skolas galvenais treneris: “Es ļoti daudz runāju ar bērniem. Nav jēgas viņus mēģināt izveidot par labiem spēlētājiem, mērķtiecīgi viņus lamājot. Ja viņi negrib spēlēt, tad nevajag spiest. Viņiem ir jāpatīk tas, ko viņi dara. Es diezgan nopietni pētu sportistu psiholoģiju un šīs zināšanas izmantoju arī savā darbā. Mēģinu atrast ceļu pie katra individuāli, cenšos paskaidrot, kad, kā un kāpēc attiecīgās treniņu metodes ir vislabākās un efektīvākās. Lielu uzsvaru lieku uz to, lai viņi ziedotos sportam, būtu mērķtiecīgi – virzītos uz savu profesionālo mērķi. Mēģinu viņus iedrošināt ar piemēriem no dzīves. Bez lamāšanās noteikti var iztikt. Kā jau minēju, ļoti svarīgi ir pārzināt sporta psiholoģiju – ar to var daudz ko panākt. Piemēram, sekoju līdzi savai intonācijai – jau tikai vienkārši paceļot balsi, spēlētājs saprot, ka kaut kas nav bijis pareizi, saprot, ka jāizdara labāk.”

Guntars Pāls, sporta skolas “Pārdaugava” hokeja treneris: “Nevienā sporta veidā nevar iztikt bez skarbākiem vārdiem, bet bērnus tie nedrīkst ietekmēt personiski. Var uzbļaut visai komandai, bet nedrīkst aizskart vienu individuāli. Mana pieeja ir sodīt visu komandu, ja viņi kaut ko neizdara, kā vajag. Tas ir veids, kā bērniem likt saprast, ka viņi komandā nav vieni, ka ir arī citi, ar kuriem jārēķinās. Mūsdienās vecāki par visu maksā un tāpēc bieži atļaujas iejaukties trenera darbā, un to droši vien redz arī mazie. Dažkārt viņi paziņo, ka nebrauks uz spēlēm, ja kaut kas nebūs viņiem pa prātam. Bet visu vajag mēģināt panākt draudzīgi, kaut gan dažreiz spēļu laikā arī man emocijas ņem virsroku. Ar tiem konfliktiem ir tā, ka paši bērni diezgan bieži savā starpā konfliktē. Katrs ir citāds, un iznāk saķerties. Viss atkarīgs no tā, kādi cilvēki ir savākušies komandā, kāda ir atmosfēra un kādi ir komandas līderi.”

 Andis Blinds, florbola skolas “Masters” treneris: “Uzskatu, ka uz pusaudžiem vēl var pacelt balsi, bet uz mazajiem gan nedrīkst. Tas pārkāpj visas robežas. Bērni negrib, lai viņus piespiež kaut ko darīt – negribēs vairs trenēties, nobīsies. Es izmantoju dažādas metodes – ja spēle neiet, tad var piesolīt fiziskos treniņus utt., bet jāizvēlas forma, kādā to darīt. Bērni ir jāsapurina, varbūt jāuzkliedz, ja negrib spēlēt un trenēties, bet nav atbalstāma vecā padomju skola, kurā lamāšanās un bļaušana bija ikdiena. Lielākajiem, kuri jau ir pilngadīgi un no kuriem cenšos dabūt rezultātu, varu pateikt ko skarbāku. To daru, lai redzētu, vai no viņiem kaut kas sanāks. Bet mazajiem ir svarīgi, lai viņiem tā lieta vienkārši patīk – nedrīkst pārspīlēt, jo tad radīsies bailes. Arī jauniešiem, protams, ir jāsajūt, ka lielajā sportā ar viņiem neviens neauklēsies, bet to nedrīkst panākt ar lamāšanos.”

Zigurds Kincis, Ogres novada sporta centra vieglatlētikas treneris: “Pirmkārt, nevajag būt baigajam bosam, jāatrod vidusceļš – esi draugs, bet arī treneris. Treniņos jābūt brīvai atmosfērai, bet, ja kaut kas nesanāk, tad jāspēj bez lamāšanās parādīt, kā tas jādara un kurš ir noteicējs. Nekādā gadījumā nedrīkst ar lamāšanos trenēt nedz mazos bērnus, nedz pusaudžus, jo viņi jau tevi arī vēro – var ņemt sliktu piemēru. Ar profesionāļiem, lai gūtu vajadzīgo efektu, var arī parunāt skarbāk, jo viņi jau psiholoģiski ir nostiprinājušies. Bet bērniem vajag rotaļas, spēles, kas ieved tajā noteiktajā sporta veidā. Viņi paši neapzinās, bet tā aprod ar slodzēm, gūst fizisko spēku un noturību. Taču ir arī jāspēj nošķirt šī spēle no normāliem treniņiem, lai vēlāk nebūtu grūtību pievērsties nopietnam treniņu procesam.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+