Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
20. augusts, 2012
Drukāt

Starp sportu un kultūru jābūt saprātīgam līdzsvaram

Foto-LETAFoto-LETA

Kad Rīgas lidostā tāpat kā olimpieši sagaidīti arī mūsu kultūras zeltneši?

 

Tikko beigušās olimpiskās spēles viļņoja ļaudis kā vējš rudzu lauku. Trases, skrejceļi un spēļu laukumi bija nokaisīti ar uzvaras vēlējumiem un līdzjutēju gavilēm. Pāri plūstošas emocijas valdīja arī, sagaidot mājās olimpiešus. Jau laikus tika spriests par materiālām balvām, kādas tiešām pienākas, kad par uzvaras zeltu ir izliets tik daudz sviedru.

Skatoties, kā premjerministrs sveic mūsu sportistus, es mēģināju atcerēties, kad Rīgas lidostā valsts pirmās personas tāpat būtu sagaidījušas mūsu kultūras zeltnešus – starptautiskajos konkursos uzvarējušos korus, to diriģentus, vokālistus un instrumentālistus. Kāds no viņiem Latvijas vārdu taču ik gadu apnes apkārt visai zemeslodei. Arī viņi ir pelnījuši, ka viņus mājās sagaida tik krāšņi. Diemžēl lielās uzvaras kultūras laukā netiek uzskatītas par kaut ko sevišķu, tās šķiet pierastas un pašsaprotamas. Bet cik ilgi uguns var degt bez malkas? Liela daļa tā zelta, ko Latvijai varētu nest kultūra, tā arī paliek zem mūsu kājām. Tas ir valstiskās pašcieņas un pašapziņas jautājums, tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēki no mākslas pasaules vienmēr būtu klāt, kad tiek nosauktas valsts prioritātes.

Māksliniece Marina Abramoviča žurnāla “Rīgas Laiks” jūnija numurā saka: “Mākslinieki – tie ir ļaudis, kas saglabājuši sesto maņu, viņiem piemīt tas jūtīgums, kas palīdz paredzēt nākotni un atbildēt uz svarīgiem jautājumiem. Mākslinieki piepilda pasauli un katru no mums ar garīgu saturu. Mūslaiku sabiedrība kā nekad pārņemta ar materiālām vērtībām, cilvēki pārstājuši just paši sevi, tāpēc mākslas loma šodien ir daudz svarīgāka nekā jebkad agrāk.”

Politikas un ekonomikas eksperti sastomās, kad runa ir par nākotnes prognozēm – dažādu pazemes grūdienu drebinātā un daudzviet garīgi noplicinātā pasaule piedzīvo lielu iekšējo paniku un neziņu. Prāts viens pats ir bezspēcīgs tā visa priekšā. Ja mūsu garīgā muskulatūra būs šļaugana, neko nelīdzēs uztrenētie fiziskie muskuļi. To, starp citu, jau sen pie sevis ir pārbaudījuši sportisti. Pagājušā gadsimta pārbaudījumos cilvēcību nezaudēja garīgi stiprie. Pirmais, kas bērnu attīsta garīgi, ir grāmatu lasīšana, mūzikas klausīšanās, muzicēšana un darbošanās ar līniju un krāsām. Lai tās mūsu bērniem būtu pieejamas, kultūras cilvēki kā tādi donkihoti gadiem ilgi šķiež laiku un enerģiju, cīnoties ar valsts pārvaldi. Jā, stadioni ir vajadzīgi, taču līdzās fiziskajiem skrejceļiem ir jābūvē arī garīgie skrejceļi. Sports nav jānostāda pretī kultūrai, vienkārši ir jāievēro saprātīgs līdzsvars. Sponsoriem būtu jāapzinās – atbalstīt kultūru nozīmē likt stiprus pamatus mūsu visu kopīgai nākotnei. Tālredzīga kultūras politika jāveido katrā Latvijas pašvaldībā un pagastā. Jo lielās upes taču satek no mazajām, un mēs neviens nezinām, kurā lauku skolā patlaban mācās nākamie zelta ieguvēji kultūrā un sportā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+