Tehnika
Auto un moto

Starp stūmējiem un nezinīšiem satiksmē. Kā pareizi darīt? 16


Riteņbraucējam šeit priekšroka nevis tādēļ, ka viņš brauc taisni. Viņš ir no manis pa labi!
Riteņbraucējam šeit priekšroka nevis tādēļ, ka viņš brauc taisni. Viņš ir no manis pa labi!
Foto – Atis Jansons

Naski esam padomu došanā. Es arī. Bet šeit divas ikdienas satiksmes situācijas, kurās man jāatzīst – īsti nezinu, kā tad te pareizi darīt. Kur nu vēl, ko citiem ieteikt.

 

Šis ir slims

Rīgas apvedceļš. Vieta, kur 90 km/h (+/– pieci) plūsma visblīvākā, tādēļ šādas situācijas visbiežāk sastopamas. Priekšā ir bez riska un noteikumu pamatīgas pārkāpšanas nepārvarams korķītis, kuru šoreiz veido nevis fūre, bet pikaps ar traktoriņu uz piekabes. Šim priekšā smagais (arī brauc, stingri ņemot, neatļautus 90), aiz viņa ar niecīgām atstarpēm pāris rātnie (ja neskaita distances, kuras nu nekādi nav “puse no ātruma”). Es, sapratis, ka lidojums te nespīd, turklāt steigas arī man nekādas, iekārtojos komfortablā attālumā un nolemju tā braukt vēl minūtes piecas līdz četrjoslu ceļam. Tur viss atrisināsies dabiski.

Bet manos spoguļos iepeld purns. Tā iepeld, ka ne tikai pilota ģīmis saskatāms, bet pat beigtās mušas uz numura zīmes. Un dīdās. Un raustās. Un līkumo, kaut situācija šajā slaidajā lokā pirms Jaunmārupes pārskatāma kilometriem tālu un nepārprotama. Vairākumam skaidra. Šis ir slims. Lai gan par tādiem uzskata visus citus. Mani, kurš, atstarpi lūgdams, pamirkšķina stopsignālus, – jo sevišķi. Tizlenis, vārgulis, nūģis!!! Šis metas garām, labajā joslā atgriezdamies tā, ka man nu tiešām jābremzē un jāraujas sāņus. Un tur man priekšā viņš, protams, arī figurē līdz minētajām četrām joslām, kur aizlido ar diskvalifikācijas vērtu sparu. Tikai nav jau neviena, kas varoņdarbu fiksētu…

 

Šie ir paštaisni

Daudz lēnāka un šķietami vienkārša vieta. Lielveikala “Damme” stāvvieta. Bildītē fiksētajā rīta agrumā tukša un klusa. Šobrīd – īsts kara lauks. Man jāgriežas pa labi (kā zaļās bultas rāda). Šie lido vismaz divreiz ātrāk, nekā prasa stāvvietas ieejā uzliktā “20 km/h ZONA” zīme. Lido taisni!!! Un, ja arī viņiem kādreiz “labās rokas” likums ir mācīts, tas sen aizmirsts, tas šai līdzpilsoņu daļai pārāk sarežģīts. Tāpat kā elementāra pieklājība un piesardzība.

 

Kā tad man darīt?

Pirmajā gadījumā es varēju to pretekli sev priekšā nelaist. Šķirbu viņa manevram neatstāt. Un kļūt par tādu pašu lipekli, par kādiem jau simti un tūkstoši kļuvuši. Es varēju (ja salonā nebūtu sievas un mazmeitas) parādīt viņam, kā šādas situācijas risina patiešām steidzīgs meistars, – apvedceļš ir pietiekami plats dinamiskam (ieskrējiens no pārredzamību dodošas distances, nevis pa kreisi izlecot) un precīzam apdzīšanas manevram.

Neder ne viens, ne otrs. Te nav sacīkšu trase. Atliek trešais – ātri saprotot, ar ko esmu saticies, ieslēgt labā pagrieziena signālu un jefiņu priekšā palaist. It kā pareizi. Bet kaut kā skumji. Bez perspektīvas. Jo agresoru pulks tā tikai vairosies. Nu nebūs taču tuvākajā laikā pietiekams skaits (simti, tūkstoši?) netrafarētu kontroles auto, nu nebūs Polijas dronu, kas spētu distances neievērošanu kaut uz šā paša viena apved-ceļa regulāri fiksēt.

Otrajā gadījumā vienkāršāk. Te nelīdzēs ne skaņas, ne gaismas signāli, ne daiļrunīgi žesti. Viņi, nelabojamie, ir tik taisni, ka tik sarežģītus likumus nes aprot, un neatliek nekas cits kā šim stilam pielāgoties. Lai gan – atzīšos – bieži vien tā vien gribas ar kādu “bobiku” vai vecu “defenderu” šurp atbraukt un viņiem tos labos sānus papluinīt. Lai tad policija (kuru lielajās stāvvietās nez kāpēc neredz) un apdrošinātāji (kuri regulāri sūkstas par milzu tēriņiem tieši relatīvi lēnajos manevros) izskaidro, kas ir labās rokas likums, kas pašrisks, kas OCTA regresa prasības. Bez pedagoģiskajiem panākumiem es vēl kaut ko vecu skrambu piekrāsošanai nopelnīt varētu…

LA.lv