Starpstāvoklis starp pagātni un nākotni 4
Samērā neilgu laiku pēc Dailes teātra iestudējuma pagājušās sezonas nogalē arī Valmieras teātrī šoruden tapis amerikāņu klasiķa Tenesija Viljamsa lugas “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” uzvedums. Salīdzināt šīs interpretācijas, nenoliedzami, ir interesanti – it īpaši tādēļ, ka abu izrāžu režisores ir sievietes, turklāt praktiski vienaudzes, kas konkrētajai lugai pievērsušās personiskas, nevis teātra mārketinga vadītas motivācijas dēļ.
Līdzīgi ir arī abu iestudējumu vadmotīvi – gan Laura Groza-Ķibere, gan Inese Mičule savos iestudējumos no Viljamsa psiholoģiski daudzslāņainās lugas priekšplānā izvirzījušas melu un aizspriedumu tēmu sabiedrībā, ģimenē, laulībā. Tomēr vienlaikus būtiskas atšķirības manāmas gan abu režisoru pieejā materiālam, gan aktieransambļa sniegumā, un tieši šīs atšķirības ļauj saskatīt būtiskas akcentu maiņas Dailes un Valmieras teātra versijās.
Kamēr Dailes teātra izrādes centrā negaidīti izvirzījās Jura Žagara Lielais Tētis, kura dzimšanas diena kļūst par kulminācijas punktu teju visiem ģimenes konfliktiem, Valmieras izrādē galvenie varoņi ir divi – Ievas Puķes Megija, kura jau Viljamsa lugā uzvedinoši tiek dēvēta par kaķi uz nokaitēta skārda jumta, un Kārļa Freimaņa Briks.
Freimanim šķietami pasīvo, introverto Brika lomu izdevies piepildīt ar aktīvu iekšējo darbību, precīzi atveidojot nerimstošo vainas sajūtu par mirušā drauga Skipera atraidīšanu, kas noveda pie viņa pašnāvības. Tikmēr Puķes atveidotā Megija ir gudra, enerģiska sieviete, kuru burtiski smacē Brika atrašanās starpstāvoklī starp pagātni un nākotni, tādēļ viņa ļoti apzināti un neatlaidīgi provocē vīru, lai iekustinātu viņā kaut vai dusmas. Iespējams, tādēļ aktrises tēlojumā pirmajā cēlienā dominē pārlieku sakāpināta intonācija, kamēr izrādes otrajā daļā reakcijas uz apkārt notiekošo kļūst psiholoģiski precīzākas.
Gluži kā Tenesija Viljamsa lugā un nesenajā Dailes teātra iestudējumā, arī Ineses Mičules izrādē jautājums par Brika homoseksualitāti skaidri atbildēts netiek, jo, šķiet, arī pats Briks uz to nezina vai negrib uzzināt atbildi, aizmiršanos meklēdams alkoholā. Un tomēr tas, ka režisore lugas finālu īsinājusi, paturot to atvērtu, izskan apsološi.
Iespējams, iecerēta, taču izrādē nekonsekventi realizēta ir ideja, ka visi apkārt esošie varoņi uz skatuves tiek parādīti it kā caur Brika acīm – uzmācīgi un smieklīgi. To ļauj nojaust gan kontrasts starp parasti sastingušo, domās iegrimušo Briku, kurš uz visu pasīvi noraugās no malas, gan tas, ka visi pārējie tēli, brīžiem pat ieskaitot Ievas Puķes Megiju, izrādē atveidoti kariķējot.
Pārliecinoši Lielā Tēta un Lielās Mammas attiecības izspēlē aktieri Rihards Rudāks un Skaidrīte Putniņa – zināmu papildsaturu šo tēlu attiecību līnijai piešķir gan tas, ka abi aktieri ir vīrs un sieva arī dzīvē, gan tas, ka abi lomas veido sev tuvā spēles manierē. Rudāka Lielais Tētis ir skarbs, taču taisnīgs ģimenes patriarhs, kura dusmu lēkmes aktieris gan brīžam atveido teju lielās zāles mērogā. Tikmēr aiz Lielās Mammas šķietami nebēdnīgās ārienes slēpjas egoistiska vēlme visu darīt pēc sava prāta, un aktrise Skaidrīte Putniņa šo raksturu nospēlē gaumīgi pašironiski.
Mazāk veiksmīgi izrādē izdevusies trešā laulātā pāra attiecību līnija – Brika brāļa Gūpera un viņa sievas Mejas attiecības, kas lugā veidotas kā paralēle Megijas un Brika attiecībām, izrādē šķiet idejiski krietni vienkāršotas. Līdz ar to arī aktieru tēlojumā trūkst psiholoģiskas konkrētības – Rūta Dišlere Mejas lomā kariķēti atveido vedeklas centienus pielabināties vīra vecākiem, bet Mārtiņa Liepas izpildījumā tā arī nav iespējams saprast, kas un kāds ir Gūpers.
Izrādes darbību brīžiem pārtrauc īpaši sacerētas intermēdijas – piemēram, Lielā Tēta uznācienā, skanot darbības laikam atbilstošam amerikāniskam muzikālajam noformējumam (režisore atšķirībā no Dailes teātra versijas saglabājusi lugas oriģinālo laika un telpas uzstādījumu), izrādes varoņi aizraujas priekpilnā dzimšanas dienas dejā, pēc brīža “atkrītot” ikdienas realitātē, kur visus turpina mocīt katra iekšējie dēmoni. Horeogrāfes Lienes Stepenas veidotajā kustību partitūrā gan laiku pa laikam iezogas nevajadzīgs ilustratīvisms – piemēram, gluži dekoratīva ir Lielās Mammas deja, kuras beigās viņa bezspēcīgi pavērš rokas pret debesīm. Arī Brika gūtā kājas trauma un alkoholisms izrādē atveidoti naturālistiski, aktierim Kārlim Freimanim atkal un atkal smagi krītot, izšļakstot vai apgāžot dzērienus, un šis paņēmiens negribot kļūst mehānisks.
Scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Agneses Kauperes veidotais skatuves noformējums ieturēts spilgtās, tīrās krāsās – zilā, violetā, dzeltenā, sarkanā, baltā krāsa gana precīzi akomponē izrādes varoņu iekšējos pārdzīvojumus, kaut arī zināmu neizpratni raisa tas, kādēļ Lielā Tēta dzimšanas dienas apsveikumi pirmajā cēlienā tiek izteikti vannas istabā. Visumā psiholoģiskajā iestudējumā kā svešķermeņi izskatās arī nekustīgie ventilatori, mākslīgā torte un citi nosacītie rekvizīti, kuru mērķis acīmredzot ir uzsvērt, cik melīgas un neīstas patiesībā ir izrādes varoņu attiecības. Iespējams, daudz precīzāk šo ideju būtu palīdzējis izteikt rūpīgāks darbs ar aktieransambli.
UZZIŅA
Tenesijs Viljamss, “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī
Režisore Inese Mičule, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Agnese Kaupere, gaismu māksliniece Baiba Sīmane-Ambaine, horeogrāfe Liene Stepena
Lomās: Rūta Dišlere, Kārlis Freimanis, Mārtiņš Liepa, Ieva Puķe, Skaidrīte Putniņa, Rihards Rudāks.
Nākamās izrādes: 12., 15. decembrī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Kena: “Lieliski. Paldies režisorei, kura katrā aktierī bija atradusi vai izvilkusi ārā “kaķi”. Spēcīgi: Lielā Tēva un Mīļā Dēla dialogs. Norauj jumtu.”
Valcēniete: “Šoreiz izrādei pietrūka pārsteiguma, intrigas. Nebija jautājumu, uz kuriem atbildes tiek meklētas starp rindiņām, visu pateica teksts. Uzteicami aktiera darbi Kārlim Freimanim un Rūtai Dišlerei.”
vdt.lv
