Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
15. marts, 2016
Drukāt

Krievu teātris iet JRT pēdās: tapusi izrāde “Neatkarības bērni”

Publicitātes (Olgas Bikovas) fotoPublicitātes (Olgas Bikovas) foto

Visvairāk uzrunājošas kļūst tās izrādes vietas, kurās Rīgas Krievu teātra aktieri godīgi un emocionāli stāsta par savām sajūtām, dzīvojot šodienas Latvijā.

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra (RKT) repertuārā šosezon parādījusies pievilcīga kamerizrāde, kas veltīta Latvijas teātrī samērā reti atspoguļotam vēstures periodam – 20. gadsimta 90. gadu sākumam jeb Latvijas neatkarības atjaunošanas laikam.

Izrādes “Neatkarības bērni” radošo komandu pamatā veido 80./90. gadu mijā dzimuši mākslinieki – režisore Antra Leite un RKT jaunākās paaudzes aktieri Jana Ļisova, Anastasija Rekuta-Džordževiča, Ņikita Voroņins un Artūrs Trukšs –, kuri paši arī kļuvuši par izrādes “izejmateriālu”. Rīgas Krievu teātra skatītājiem pazīstamā dramaturga Alekseja Ščerbaka radīto literāro materiālu veido aktieru, režisores un viņu mammu intervijas, kas izrādē atspoguļotas jautājumu un atbilžu veidā. Grūti nojaust, vai tāda bijusi radošās komandas iecere, taču no divpadsmit izrādē attēlotajiem varoņiem deviņas ir sievietes (mātes un meitas), līdz ar to iestudējumā izteikti dominē sievišķīgais, nevis maskulīnais pasaules skatījums, kas, bez šaubām, arī ietekmē tā kopējo intonāciju.

Izrādes vēstījums pārsteidz ar atklātību, vienkāršību un nepretenciozitāti – varoņu stāstījums atgādina atklātas, emocionālas virtuves sarunas, kurās ir daudz subjektivitātes un vairāk jautājumu nekā atbilžu. Varoņu stāstījumā dominē emocijas, nevis fakti, līdz ar to izrādē jau kopš pirmajām minūtēm veidojas teātrī reti sajūtama īpaša, nepastarpināta saikne starp aktieriem un skatītājiem. Konceptuāls šķiet radošās komandas uzstādījums veidot stāstu bez “ceturtās sienas” – uz skatuves ir četri vienkārši krēsli, kuros aktieri sēž frontāli pret skatītājiem, visu izrādes laiku uzturot acu kontaktu ar skatītāju zāli.

Izrādes aktieri jeb “neatkarības bērni” – Jana Ļisova, Anastasija Rekuta-Džordževiča, Ņikita Voroņins un Artūrs Trukšs – ģērbti vienkāršās, neitrāli melnās drēbēs (māksliniece Gerda Šadurska), tādējādi it kā saplūstot ar tumšo fonu jeb simboliskā nozīmē – kļūstot par instrumentu stāstījuma nodošanai skatītājiem. Iestudējumā dažādos veidos izmantots atsvešinājuma princips, kas visumā emocionālo vēstījumu ļauj izspēlēt ar teatrālu distanci. Katrs no četriem aktieriem izrādē spēlē gan pats sevi, gan divus citus cilvēkus – pāriešana no viena tēla citā notiek, mainot balss intonāciju, sēdēšanas pozu vai izmantojot atsevišķus priekšmetus. Tikmēr aktieru paštēls jeb personiskais viedoklis atklājas, runājot abās skatuves malās novietotajos mikrofonu statīvos. Mikrofons, kas semiotiski saistīts ar balss pāriešanu no privātās uz publisko sfēru, šajā gadījumā funkcionē kā nosacīts tuvplāns, ļaujot aktiera individuālajam viedoklim izskanēt skaļāk, aktīvāk, pamanāmāk.

Šie paņēmieni, kas aktieriem tehniski ļauj pārslēgties no vienas stāstītāja balss uz citu, izrādē vienlaikus ienes arī nelielu ilustratīvisma pieskaņu – informācija par to, kurš no tēliem konkrētajā brīdī runā, izlasāma aiz aktieru mugurām esošajā videoekrānā, tādēļ dažādo raksturu spēlēšana brīžiem gribot negribot kļūst par pašmērķīgu kariķēšanu. Piemēram, izrādi caurvijošs komiskais tipāžs ir Artūra Trukša ironiski spēlētā Antra (režisores prototips) – aktieris imitē pārspīlēti sievišķīgu runas manieri, turklāt ar smagnēju latviešu akcentu, bieži vien krievu valodā nezināmos vārdus aizstājot ar latviešu ekvivalentiem. Šie un citi tēli, kuros dominē viegli groteska forma, rada kontrastu ar izrādes kopumā nesamāksloto, dzīvo atmosfēru. Neatbildēts šķiet arī jautājums, kādēļ iestudējumā tēloti tieši 12 varoņi – šāda daudzbalsība izrādes struktūru padara sadrumstalotu, un nepamet sajūta, ka, aktieriem cīnoties ar sarežģīto izrādes formu, idejiskais vēstījums brīžiem negribot paliek otrajā plānā.

Iestudējuma programmiņā dramaturgs Aleksejs Ščerbaks raksta: “Godīgi sakot, mēs domājām, ka izrādē būs daudz politikas. Bet sanāca daudz mīlestības.” Šim atzinumam var piekrist, jo neatkarības laika politiskie un sabiedriskie notikumi kļūst par košu fonu, priekšplānā izvirzot konkrētu cilvēku atmiņu stāstus. Šis princips tiešā veidā redzams izrādes struktūrā – aktieru runāto tekstu ik pa laikam ilustrē dažādi dokumentāli foto un video kadri – Ievas Akurāteres dziedātais “Palīdzi, Dievs”, janvāra barikāžu fotoattēli, Mihaila Gorbačova runa 1990. gada Komunistiskās partijas kongresā u. tml. laikmeta liecības, kas rada dinamisku priekšstatu par atmodas laika sociālpolitisko fonu. Arī dramaturga apkopotie interviju fragmenti izkārtoti raibā mozaīkā, brīžiem, iespējams, pat pārāk brīvā asociāciju plūsmā pārlecot no sadzīviskām tēmām uz nopietniem politiskiem vai vispārfilozofiskiem jautājumiem.

“Neatkarības bērni” ir izrāde, kuras potenciālā mērķauditorija ir dažādas paaudzes skatītāji – gan tie, kas tiešā veidā pieredzējuši atmodas laikus, gan tie, kuri par tiem tikai dzirdējuši. Izrādes pamatā ir radošās komandas personiskā vēlme dalīties ar skatītājiem savā pieredzē un pārdomās par konkrētu Latvijas vēstures posmu, vienlaikus atgādinot, ka šis laiks, uz kuru pēc 25 neatkarīgā Latvijā nodzīvotiem gadiem jau varam palūkoties no zināmas vērtējošas distances, savā ziņā noteicis arī to, kāda ir šodienas Latvijas sabiedrība. Tieši tādēļ visvairāk uzrunājošas kļūst tās izrādes vietas, kurās aktieri godīgi un emocionāli stāsta par savām sajūtām, dzīvojot šodienas Latvijā, – par attiecībām starp latviešu un krievu kopienām, par dzīvi šeit un emigrācijā u. tml. Bez pārspīlēšanas var teikt, ka šīs ir tēmas, par kurām Latvijas teātrī runāts ārkārtīgi reti, un tieši šajā apstāklī slēpjas izrādes aktualitāte.

 

Uzziņa

Aleksejs Ščerbaks, “Neatkarības bērni”, dokumentāla izrāde Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra Mazajā zālē.

Idejas autors un producents Aleksejs Ščerbaks, režisore Antra Leite, videomāksliniece Kate Elpo, māksliniece Gerda Šadurska.

Piedalās: Jana Ļisova, Ņikita Voroņins, Anastasija Rekuta-Džordževiča, Artūrs Trukšs.

Nākamās izrādes: 
24. martā, 5., 7. , 28. aprīlī un 10., 13. maijā.

Pievienot komentāru

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+