Stāsts par dzīvi zinātnē un zinātni dzīvē 0
Liepājas teātra jauniestudējumu – Lauras Grozas-Ķiberes iestudēto amerikāņu dramaturģes Annas Zīgleres lugu “51. fotogrāfija” – gribas dēvēt par maigu, sievišķīgu, trauslu izrādi. Kaut patiesībā tajā nekā trausla nav. Stāsts par bioķīmiķi Rozalindu Franklinu, kura veic cilvēces nākotnei būtiskus atklājumus par cilvēka DNS struktūru, kas viņas dzīves laikā tā arī netiek novērtēti, ir skarbs un tiešs. “Pa nerviem sadod” ne tikai stāstam viscaur jūtamā feminisma tēma (brīdī, kad kāds no izrādes varoņiem pasaka, ka Rozalindai nav tiesības ieiet atpūtas telpā, jo tur drīkst uzturēties tikai vīrieši, visa zāle vienlaikus noelšas), bet arī tas, cik psiholoģiski precīzi strādā aktieri. Jo izrādes stāsts, kas ir par zinātni un tādēļ būtībā formulēts zinātnes terminos, tomēr ir tik vispārcilvēcisks, ka to uztvert nesagādā problēmas pat tiem, kas par bioķīmiju nezina… neko.
No iestudējuma atmiņā visvairāk paliek tā noskaņa, kuras radīšanā mērķtiecīgi izmantotas skaņas, trokšņi, krāsas (vai to trūkums), gaismas. Vide, kurā gandrīz burtiski ielaužas Ineses Kučinskas atveidotā zinātniece, izšķūrējot sev vietu uz viena no darbgaldiem, neapšaubāmi ir vīriešu pasaule. Mārtiņa Vilkārša sadarbībā ar režisori radītais un iedarbinātais spēles telpas uzstādījums tik tiešām ļauj spēlēt un spēlēties ar simboliem: laboratorijas ierīces un rīki sterili baltajā vidē aizstāti ar virtuves piederumiem – blenderiem, mērierīcēm, traukiem, suluspiedēm u.tml. Sistēma tā pati, tikai instrumenti citi. Šim pārnesumam piemīt izteikti ironiska nokrāsa, rādot zinātni kā procesu, kurā katrs kaut ko “jauc”, “maļ”, “spiež”, “blenderē”, “cep” vai “vāra”, nezinot, kāds būs rezultāts, kaut gan bieži vien svarīgāks par gala iznākumu šķiet pats process. Mārtiņš Kalita, Gatis Maliks, Kaspars Gods un Edgars Ozoliņš zinātnieku/asistentu lomās to nospēlē tīksmā pašironijā – nostājas pie saviem darb6galdiem, ātri samet ierīcēs izejvielas, un ātri vien kļūst skaidrs, ka “eksperimenta” iznākums ir proporcionāli saistīts ar to, cik svarīgu sejas izteiksmi (un līdz ar to – arī kopiespaidu) konkrētajā brīdī izdevies radīt.
Vienlaikus šī metafora ir arī gana ietilpīga un asociācijas rosinoša – tā tikpat labi var simbolizēt pašu mākslas (izrādes) radīšanas procesu, kurā nekad nav iespējams iepriekš paredzēt, kā katrs no “blenderī” iemestajiem elementiem savā starpā reaģēs un cik harmoniska būs pēcgarša. Taču tikpat ļoti izrādes stāsts ir arī par katra indivīda vēlmi kaut ko sasniegt savā darbības jomā un apstākļiem, kas to traucē izdarīt pat tad, ja esi neordināri talantīgs. Un skaidri jūtams, ka tieši šī lugas sižeta līnija Laurai Grozai-Ķiberei kā aktīvi strādājošai un galvenokārt tieši ar māksliniekiem vīriešiem konkurējošai personībai bijusi vissvarīgākā.
A. Zīgleres luga “51. fotogrāfija” strukturēta kā fragmentārs ceļojums atmiņās – par to laiku, kad bioķīmiķe Rozalinda Franklina, jau kļuvusi par cienījamu profesionāli savā jomā, tiek nozīmēta strādāt Karaļa koledžā Londonā. Lugā stāstnieka funkcijas sadalītas starp aktīvi darbībā iesaistītajiem varoņiem – pārsvarā pašu Rozalindu un Morisu Vilkinsu, galveno zinātnieku, ar kuru viņu saista ne tikai darba, bet vēlāk arī romantiskas attiecības. Un viņu savstarpējās sarunas, kopīgā atskatīšanās pagātnē jau sākotnēji kā vienu no būtiskākajām piesaka mīlestības tēmu – Rozalindas un Vilkinsa attiecības attīstās lēni, un tās lielā mērā sekmē gan profesionālā, gan personiskā greizsirdība. Laura Groza-Ķibere savukārt šo lugā piedāvāto struktūru ir būtiski mainījusi, un līdz ar to mainījušies arī paša stāsta akcenti.
Izrādes tēlu sistēmā oriģināls ieviesums ir Sanda Pēča atveidotais spēles vadītājs, un aktiera apģērbs un tendence nobīdīt brilles uz degungalu (kostīmu autore – lietuviešu māksliniece Jolanta Rimkute) ļauj nojaust, ka tas, iespējams, ir psihoterapeits, kurš mēģina iedziļināties un palīdzēt atrisināt Rozalindas pagātnes psiholoģiskās traumas. Tas, ka aktieris visu laiku pavada skatuves proscēnijā bez saskatāmas iekšējās darbības, tomēr liecina, ka šim tēlam izrādes struktūrā gan fiziski, gan saturiski tomēr nav atrasta pamatota vieta.
Režisores uzstādījumā mīlestības tēma pārbīdīta kaut kur aizmugurējā plānā, kaut arī tieši Egona Dombrovska Vilkinsa un Ineses Kučinskas Rozalindas savstarpējo attiecību ķīmija kļūst par izrādes mugurkaulu, kas notur interesi pat brīžos, kad ap viņiem notiekošā video attēlu un lampiņu mirgoņa sāk kļūt pārlieku dekoratīva. E. Dombrovskis un I. Kučinska būtībā nospēlē ārēji neizskaidrojamu ķīmisku reakciju starp diviem šķietami nesavienojamiem elementiem – ekstravertu karjeristu un antisociālu, savā profesijā fanātiski noslēgušos sievieti. Aktrise Inese Kučinska šo smagnējo raksturu nospēlē precīzi un netriviāli – Rozalinda visu izrādes laiku neizdara nevienu lieku, neproduktīvu kustību, viņas balss ir monotona un pauž absolūtu neieinteresētību par to, kas notiek viņai apkārt. Tomēr problemātisks kļūst brīdis, kad varones ap sevi uzceltā aizsargsiena nemanot sabrūk. Redzētajā izrādē aktrisei neizdevās atrast vienlīdz precīzu izteiksmi tam brīdim, kad varonei zūd pamats zem kājām, un viņa tā arī palika noslēgusies no apkārtējiem, kaut arī šajā brīdī Rozalindai vajadzētu elpot vienā ritmā ar E. Dombrovska spēlēto Vilkinsu. Jā, izrādes stāsts (neatklājot sižeta noslēpumus) ir dramatisks un ārkārtīgi emocionāls, tomēr finālā šīs abas pasaules – sieviete kā indivīds un vīriešu pasaule kā vide ap viņu – tomēr paliek katra savā skatuves pusē. Vīrieši, kas raud uz dīvāniņa, un sieviete, kas paliek pie sava darbgalda.
Uzziņa
Anna Zīglere, “51” fotogrāfija, iestudējums Liepājas teātrī
Režisore: Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute.
Lomās: Inese Kučinska, Egons Dombrovskis, Mārtiņš Kalita, Edgars Ozoliņš, Kaspars Gods, Gatis Maliks, Sandis Pēcis.
Nākamā izrāde: 8. decembrī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Romija Andersone: “Izrāde raisa divējādas domas. Scenogrāfija bija ļoti veiksmīga un interesanta, un pārtikas produktu un garšvielu izmantošana “ķīmijas laboratorijā” bija vienkārši ģeniāla! Izrādei pietrūka kulminācijas, kāpumu un kritumu, emocionālu pārdzīvojumu. Tā “slīdēja” vienā līmenī gandrīz trīs stundu garumā.”
Olafs Slūtiņš: “Izrāde bija vienkārši šedevrs – replikas, domas, stils un mūzika – perfekti. Ineses Kučinskas tēlojums – ekselents. Ļoti reāls un spēcīgs. Pilnīgi jūti, kā citu cilvēku raksturi spiesti “izliekties” ap tādu smagsvaru. Inteliģenti joki, un mūzika visam piedod sajūtu, ka atrodies pavisam citā, augstākā realitātes līmenī, vietā, kur top jauna pasaule. Noteikti nepatiks tiem, kas vēlas vērot piezemētas lietas kā mocīšanos mīlas attiecību juceklī, jēlību un piedauzīgu joku cienītājus. Seksa te nebūs. Bet katram savs.”
liepajasteatris.lv
