Stāsts par lielu, stipru ģimeni 1
Stāstīt par Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dzimtas mājām “Aučiem” reizē nozīmē pārstāstīt mūsu zemes vēsturi 20. gadsimtā. To pašu varētu teikt arī par jo plaši sazaroto un pasaulē izkaisīto Čakstu dzimtu. “Auči” ir vieta tās kopā sanākšanai un Jāņa Čakstes godināšanai.
Vecie un jaunie “Auči”
Skats pa logu uz Lielupi no Ozolnieku novada Sidrabenes pagasta “Aučiem” ir skaists. Pats Jānis Čakste to tādā veidā diemžēl nav redzējis – kad pirmais Latvijas prezidents 1927. gada 14. martā nomira, pēc viņa ieceres būvētā jaunā dzīvojamā ēka bija pusgatava. Vecie “Auči”, kuros J. Čakste kopā ar vecākiem, brāļiem un māsām nodzīvojis lielāko mūža daļu, nojaukti, jaunajiem topot. Seno mājvietu mūsdienās iezīmē tikai koki, pie kuriem tā bijusi. Valstsvīra dzimtā puse patiesībā ir Lielsesavā, bet uz “Aučiem” vecāki pārvākušies, kad Jānim bija 12 gadu. Saimnieciskā rosība apkaimē toreiz bijusi daudz lielāka. Pa Lielupi kā aktīvu ūdens ceļu uz Jelgavu peldēja laivas un plosti, un, iespējams, tas bijis viens no iemesliem, kamdēļ šī vieta izvēlēta. “Auču” gide Ineta Freimane stāsta, ka arī J. Čakste uz mājām no Jelgavas mēdzis braukt ar kuģīti. Mūsdienās bijuši mēģinājumi atjaunot ekskursantu vizināšanu pa upi, tomēr uzņēmēji no tās atteikušies, jo vasarās Lielupe kļūst pārāk sekla. Gluži pretējais notiek pavasaros, kad palu ūdeņi piepilda upes ieleju un apstājas kādus pāris metrus no mājas.
Vecajos “Aučos” Jānis Čakste uzturējies arī 1918. gada 18. novembrī. Svarīgajos notikumos Rīgā – Latvijas Republikas proklamēšanas dienā – viņa klāt nebija, un ir vairākas versijas, kādēļ tā. Čakstu ģimenē valdošais uzskats, pēc gides sacītā, ir šāds: Čakste novembra sākumā vēl bijis Kazaņā, vispirms atsūtījis uz Latviju ģimeni, tad slepus, ar citu vārdu 11. novembrī atgriezies arī pats; “Auči” kara un juku laikos bija izdemolēti; nācies ķerties pie mājas labošanas, lai ģimenei būtu kur apmesties. Pasts vēl strādāja neregulāri.
Čakste zinājis, ka valsts pasludināšanas akts būs, taču ne to, kad, kurā vietā un cikos. Ka tāda sanāksme notikusi un viņš aizmuguriski ievēlēts par Tautas padomes priekšsēdētāju, uzzinājis no kaimiņa, kurš tam iedevis kaut kur sadabūtu avīzi. Tad arī pienācis kurjera nests aicinājums ierasties Rīgā.
Iecerēts, nepiedzīvots
Jānim un Justīnei Čakstēm bija deviņi bērni. “Viss, kas Latvijā noticis, noticis arī ar Čakstēm. Vecākais dēls Visvaldis krita Pirmajā pasaules karā, Konstantīns cietis no vācu okupācijas, Ringolds 1944. gadā palika okupētajā Latvijā, jo kā ārsts nevarēja pamest savu Jelgavas slimnīcu un bija spiests sadzīvot ar padomju varu, Maiga vienīgā no Čakstēm tika izsūtīta, jo viņas vīrs, tiesnesis, nebija uz vietas, kad tam atnāca pakaļ, Ģedimins, kuru 1940. gadā nosauca par “tautas ienaidnieku” un “budzi” un beigās padzina no “Auču” mājām,” stāsta Ineta Freimane.
Tagadējo ēku J. Čakste iecerējis prezidentūras laikā, kad lielākā daļa bērnu jau bijuši precēti un dzimtai vajadzējis saieta vietu, lai kopā sanākšanas brīžos nevajadzētu pa klētiņām un šķūņiem mitināties. Prezidents ļoti sekojis līdzi būvdarbiem un strīdējies ar arhitektu Robertu Legzdiņu, kurš bijis neizpratnē, kamdēļ Zemgales līdzenumā būvētai ēkai vajadzīgi šīm vietām neierastie tornīši. Taču Čakste uzstājis. Tomēr jau tolaik bijis skaidrs, ka valsts darba dēļ pats “Aučos” nebūs galvenais saimniekotājs. Šis darbs uzticēts dēlam Ģediminam, kurš kopā ar prezidenta atraitni vēlāk arī te dzīvojis un uzturējis kārtīgu 200 ha un 16 zirgu zemnieku saimniecību. Pārējie Čakstes braukuši ciemos.
Pirmajā padomju okupācijas gadā Čakstēm saimniecību atņēma, ierīkojot mašīnu un traktoru staciju. Otrajā pasaules karā kādu brīdi mājā bijis vācu štābs. Brīnums, ka “Auči” karā nav nolīdzināti ar zemi, jo saimniecība Lielupes krastā bija kā uz delnas. Pēc kara mājas tika padarītas par Rīgas drāšu fabrikas palīgsaimniecību; vēlāk te bijis kolhoza iecirknis. Telpas sadalīja dzīvoklīšos 11 ģimenēm. Kad 1989. gadā no Zviedrijas atbraukušie Čakstes tos atkal ieraudzīja, skats bijis kā “sūnu ciemā” – visur piemētāts grabažām, pagalmā pusnoplēsti, sašķiebušies šķūnīši un siltumnīcas. Istabās uz grīdas sabērti graudi, kartupeļi, vienā vietā izlikti pat trušu būri.
Bagātnieku dzimtā nebija, tomēr pēc īpašuma atgūšanas pieņemts lēmums “Aučus” atjaunot kā vietu, kur pasaulē izkaisītajiem Čakstēm sanākt kopā. Līdz 1999. gadam tas arī izdarīts.
Iztiek bez reklāmas
Lai arī daļā “Auču” pirmā stāva apskatāma ekspozīcija par Čakstu dzimtu un pašu Jāni Čaksti, šī vieta nav oficiāls muzejs. Tā ir privāts īpašums, par kuru gādā Zviedrijā dzīvojošā Kristīne Čakste no Jāņa Čakstes dēla Mintauta atzara. Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja iekārtotā ekspozīcija te atrodas ar ģimenes ziņu. Ieejas maksas nav, taču apmeklētāji var atstāt savu artavu ziedojumu kastītē. Muzejs “Aučos” deponējis vairākus eksponātus, kas tieši piederējuši pirmajam Valsts prezidentam. Piemēram, par IV Vispārējo latviešu dziesmu svētku organizēšanu Jelgavā Čakstem 1895. gadā pasniegto goda diriģenta zizli. Čaksti vēl atceras viņa stādītais mežs ceļa otrajā pusē, tāpat senā liepu aleja pie mājas. 2010. gadā ar Valsts prezidenta Valda Zatlera un viņa kundzes līdzdalību “Aučos” stādīta gan jauna liepu, gan kastaņu aleja. Abu jauno aleju krustojumā uzlikts piemiņas akmens.
Gadskārtējs notikums mājās ir Jāņa Čakstes stipendijas apliecības svinīgā izsniegšana kādam no Latvijas Lauksaimniecības universitātes studentiem 14. septembrī – J. Čakstes dzimšanas dienā. Regulāri viesi ir studentu apvienība “Austrums”, bet ik maiju uz talku sabrauc Saeimas deputāti.
Kaut vieta īpaši reklamēta netiek, apmeklētāju skaits tomēr ir vērā ņemams – sezonā no pavasara līdz novembra vidum muzeju apmeklē ap 2000 interesentu. Brauc dažāda vecuma skolēnu grupas no visas Latvijas, kā no latviešu, tā krievu skolām. “Kad atnāk mazāki bērni, vienkārši runājam: kā kļūst par Valsts prezidentu, ka prezidents Rīgas pilī nepiedzimst un neuzaug; ka viņš var piedzimt jebkurā lauku mājā. Ar lielākiem skolēniem jau ir nopietnāka saruna par demokrātiju, Čaksti un Latvijas vēsturi,” stāsta gide.
