Mobilā versija
+2.5°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Svētdiena, 19. novembris, 2017
12. oktobris, 2017
Drukāt

Stāsts par senlatviešu pašapziņu. Ciemos Grobiņā pie kuršu vikingu roksāgas radītājiem

Foto no Alkšņu ģimenes albumaFoto no Alkšņu ģimenes albuma
Varbūt noder!

Vēl šoruden trīs roksāgas dziedājumus, kuros uz skatuves satiksies rokmūziķis Jānis Bukums, operas soliste Laura Teivāne un folkloras kopa "Suitu dūdenieki”, varēs dzirdēt gadskārtējā mūzikas un mākslas festivāla "Bildes” veterānu koncertā.

Par vēsturi, izrādās, var runāt arī neierasti, piemēram, radot roksāgas. Grobiņā, kur katru gadu notiek Dzīvās vēstures festivāls “Seeburg”, izrādīta roksāga – “Senā Kursa” un tās turpinājums “Atkal Kursā”, kuru mūzikas autors ir ģitāras virtuozs Armands Alksnis, bet tekstu rakstījusi viņa dzīvesbiedre, reiz radiožurnāliste, bet tagad skolotāja Andra Alksne. Ikdienā viņi abi rosās Baldones Baltajā pilī. Armands J.Dūmiņa Baldones Mūzikas skolā un vēl arī Rīgas 45. vidusskolā ierāda ģitārspēli, bet Andra Baldones Mūzikas pamatskolā kopā ar jauniešiem apgūst latviešu valodu, literatūru un dzīvi.

“Nevienam es nedošu savu zemi niecināt”
“Strādājot skolā, es saviem skolēniem stāstu, ka mūsu pēdas šai zemē ir senas – cilvēki taču te dzīvojuši vēl pirms kristietības ieviešanas. Tie ir mūsu senči, tās ir mūsu saknes. Tāpēc jāmācās saprast, kas noticis te – šajā vietā, ko tagad mēs saucam par Latviju, kā latvieši veidojušies, no kādām ciltīm. Tie bija kurši, zemgaļi, sēļi, leti jeb latgaļi. Vārds “latvietis” ir radies no letu vārda. Mūsu vēsture ir pamatīga, cienījama, godājama. Ne jau velti tautasdziesma par to atgādina: “Nevienam es nedošu savu zemi niecināt.” Bet vai mēs savu tēvu zemi un mātes valodu novērtējam, cienām? Un paši sevi? Nekur pasaulē nevienam citam mēs taču neesam vajadzīgi. Esam vajadzīgi šai zemei un šai vietai un tā pa īstam stipri esam te. Tās ir lielās, pamatīgās lietas, kuras mēs ikdienā esam samainījuši sīknaudā un kļuvuši lēti. Mums ir pazudis pamats. Tas, kas mums ir uz šķīvja, bieži vien ir dārgāks nekā tas, kas mūsu prātā, mūsu domās. Cik daudz tautu pasaulē var lepoties ar to, ka viņiem ir sava zeme, sava valoda. Mums tas ir, bet mēs tam spļaujam virsū. Kafejnīcas un veikalus nodēvējam angļu vārdos, jauni žurnāli iznāk ar angļu nosaukumiem, sociālajos tīklos ir tik stilīgi nievājoši izteikties par savu valsti. Es mācu bērniem latviešu valodu, bet tik daudzi vairs nespēj saprast latviski uzrakstītu tekstu, vairums nesaprot tautas dziesmas. Stāsts jau nav par to, ka nevajag citas valodas zināt, bet gan par to, ka mēs noniecinām savējo,” ar nožēlu teic Andra Alksne.

“Kuršu zeme, senā Kursa lielās jūras maliņā”
“Gan man, gan Armandam interesē tas, kas reiz noticis Latvijas teritorijā, bet jo īpaši, kas noticis kuršu zemē. Gan roksāga “Senā Kursa”, gan tās turpinājums “Atkal Kursā” ir veids, kā mēs gribam par to atgādināt. Tas, šķiet, bija 2011. gadā, kad mēs ar Armandu saņēmām no Grobiņas Dzīvās vēstures festivāla “Seeburg” rīkotājiem ierosmi – painteresēties par to, kas Grobiņā notika tālā senatnē. Izrādījās, ka Grobiņa kā Zēburga (Seeburg) ir senākā rakstos fiksētā apdzīvotā vieta Latvijas teritorijā. Tas minēts Rimberta hronikā 854.gada notikumu aprakstā. Ap 650. – 800. gadu tagadējās Grobiņas vietā atradās liela skandināvu apmetne. Tieši šis fakts arī bijis iemesls, kāpēc dzimis festivāls “Seeburg”. Tā arī mēs aizrāvāmies ar šo ideju, jo gribējām zināt, kas notika ar kuršiem, kā viņi dzīvoja, kā pretdarbojās skandināvu vikingiem. Kuršu dzīve un vikingu sirojumi ļāvuši aizdomāties par mūsu vēsturi,” stāstīt sāk Andra Alksne un piebilst, ka sākotnējais piedāvājums bijis izveidot muzikālu noformējumu vikingu svētkiem, kas beigu beigās izvērtās par roksāgu. Bez tam jāpiebilst, ka 2014. gadā autori par šo darbu saņēma Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu “Zelta mikrofons”.

“Ilgi domājām, kā to nosaukt un nolēmām – vikingu roksāga “Senā Kursa”. Tās pamatā ir patiesi notikumi, kas risinājušies Kursā ap 925.gadu. Islandiešu dziesminieks un valstsvīrs Snorri Sturlusons tos 12. – 13.gs.mijā aprakstījis senislandiešu “Egila sāgā”. Tas ir stāsts par Egila Skallagrima dēla un viņa brāļa sirojumu uz Kursu. Skallagrimsons tulkojumā nozīmē – asiņainais cirvis, asiņainais vīrs. Tai pašā laikā dvēselē viņš bijis dzejnieks. Mūsu versijā Egils ieskatās kuršu meitenē Marē. “Senā Kursa” beidzas skumji, jo kurši zaudēja daudz vīru, ciems tika nopostīts, bet Mare, mīlestības vadīta, devās līdzi Egilam. Nekas jau nav mainījies. Gan toreiz, gan tagad meitenes ierauga citzemju puišus, iemīlas un pamet šo zemi,” aizdomājas Andra.

“Mūžības klangas jūra cilā”
“Esam ļoti pateicīgi Grobiņas ļaudīm, ka viņi mums šo ideju uzdāvināja. Ikgadējais Vikingu festivāls ir īpašs notikums. Maija nogalē Grobiņā ierodas vēstures restaurētāji ne tikai no Latvijas, bet arī no citām zemēm – demonstrē senos amatus, apģērbu, ieročus, cīņas – būtībā tā laika dzīvesveidu,” turpina dziesmu vārdu rakstītāja. “Lai visu to noorganizētu, vajag prasmi un pārliecību. Tajā savu sirdi ieguldījis Valērijs Liepa, Andris Geidāns, Uģis Urtāns un daudzi, daudzi citi. Jau tad, kad izskanēja “Senā Kursa”, gan Valērijs Liepa, gan Grobiņas novada domes priekšsēdētājs Aivars Priedols teica, ka mums taču Mare ir jāved mājās! Un tā pagājušā gada rudenī mēs saņēmām uzaicinājumu turpināt stāstu un vest Mari mājās.

Rakstot roksāgas tekstus, ļoti domāju par to, lai dziesmās neparādās vārdi, kas tam laikam nav raksturīgi. Tas bija azarts – man bija jāapjauš tā laika dzīvesveids un paradumi. Bet es sev dzīvi apgrūtināju vēl vairāk – meklēju arī senos kursismus. Piemēram, “dzērvelce” – varavīksne, “mēra puķes” – pelašķi, “klangas” – viļņi, “snāķis” – laivas priekšgals, “kaivas” – kaijas un vēl citi. Tie ir senie kuršu vārdi,” atklāj zinātāja. “Tā ir tāda vērtība, ko noniecināt man šķiet nepiedodami.

“Veidojot roksāgas turpinājumu “Atkal Kursā” mēs apzināti mainījām visus personāžus – domājām par to, ka laiks ir pagājis un varoņi mainījušies. Pieauguši gan savā garā, gan uzskatos. Tāpēc kuršu puisis Loķis bija vīrs ar dzelzs balsi – rokdziedātājs Jānis Bukums, Egils Skallagrimsons – Ervīns Ramiņš, kuršu meita Mare – Latvijas Nacionālās operas jaunā, talantīgā soliste, liepājniece Laura Teivāne.

Projektā piedalījās arī “Suitu dūdenieki”, kas īpaši šim projektam darināja senos tērpus. Operas dziedājums, rokmūzika un folks – bija interesanti to visu salikt kopā,” stāsta Andra.

“Tas noteikti ir stāsts par kuršu dzīvi, paražām un spēku. Un var jau būt, ka tie, kas šodien ir aizbraukuši prom, arī reiz tomēr brauks atpakaļ tāpat kā Mare. Tas ir stāsts par mūžīgām vērtībām – savu piederību, saknēm un pašapziņu.”

“Mēs stipriem mezgliem sieti pie kuršu zemes krasta”
“2000. gadā, kad Latvijā bija aizsācies Eirovīzijas projekts, mēs uzrakstījām dziesmu “Cita tautasdziesma” un iesniedzām Eirovīzijas nacionālajai atlasei. Tikām desmitniekā. Toreiz daudzi rauca degunus – kāpēc dziesma latviski? Bet mēs tā gribējām, tā jutāmies. Kas ir interesanti? Iespējams, citas tā gada dziesmas ir piemirstas, bet mūsējā aizvien skan. Cēsīs to dziedāja kori, un mēs bijām uzaicināti uz koncertu – tas bija piedzīvojums. Deju kolektīvi ir paņēmuši šo dziesmu, un tā ir iestudēta. Kad tava sirds ir klāt, tad cilvēki to arī nolasa, saprot, pieņem un aizraujas. Dziesma pēc daudziem gadiem dzīvo savu dzīvi,” priecājas Andra un salīdzina ar roksāgu. “Kuršu dzīru dziesma” uzreiz pēc “Senās Kursas” izrādīšanas Grobiņā kļuvusi gandrīz par pilsētas himnu. Novads jaundzimušajiem dāvina Grobiņas pasi, un tur ir publicēti šīs dziesmas vārdi. Pasākumos Grobiņā to dzied. Lepojamies, ka arī suiti to pieņēmuši par savu dziesmu. Lielus, spēcīgus vīrus ir uzrunājis šis teksts un mūzika. Tur ir tas pašlepnums, pašapziņa, savas esības apzināšanās. Tā mums ikdienā bieži pietrūkst. Reizēm domāju – no kurienes tie vārdi ir atnākuši? Kāds laikam diktējis, un es esmu pierakstījusi,” spriež Andra Alksne.

“Pagājušajā vasarā Lorija un Ivars Cinkusi, noklausoties disku “Senā Kursa”, teica, ka viņi to gribētu redzēt arī Ventspilī. Un tā šovasar pirmā sāga tika parādīta arī tur. Taču pilnīgi citā, mūsdienīgā versijā, par ko paldies režisoram Uģim Brikmanim un Lorijai. Ventspilī bija cits piedzīvojums un cits stāsts. Piedalījās trīs kori, kam Ivars Cinkus veidoja aranžējumus. Atšķirīgi un interesanti. ”

Vai roksāgu “Senā Kursa” un turpinājumu “Atkal Kursā” vēl kaut kur izrādīs? Grūti teikt. Varbūt kādos pilsētas svētkos? Projekts jau apjomīgs un iesaistīto cilvēku daudz. Bet viss ir iespējams. Vēl šoruden trīs roksāgas dziedājumus, kuros uz skatuves satiksies rokmūziķis Jānis Bukums, operas soliste Laura Teivāne un folkloras kopa “Suitu dūdenieki”, varēs dzirdēt gadskārtējā mūzikas un mākslas festivāla “Bildes” veterānu koncertā.

“Vēstures izzināšana mūsmājās turpinās. Armandam top jauns dziesmu cikls ar dažādu latviešu dzejnieku dzeju par senatni. Arī man šis tas ir padomā. Stāsts jau nebeidzas. Mēs – latvieši taču te dzīvojam. Aizdomāsimies par savu izcelsmi, par to, kā esam dzīvojuši, kāpēc esam tādi, vai nevajadzētu savas domas mazliet pārkārtot, uzskatus parevidēt un apzināties to, ka mēs patiesībā esam īpašā vietā un statusā,” pārdomās dalās viedā latviete un pastāsta teiku: “Dievs reiz dalījis zemes. Katra tauta nākusi pie Dieva un prasījusi to savu zemes gabaliņu. Un tad, kad atnākuši latvieši, Dievs teicis: “Kur bijāt tik ilgi, ka nenācāt, es jau visu esmu izdalījis, man nav vairs jums ko dot.” Latvietis atteicis: “Man bija zeme jāar, labība jāaudzē, maize jācep, ģimene jāapgādā. Es to izdarīju un tagad atnācu pie Tevis.” Dievs noklausījies un teicis: “Nu labi, ja tā, es tev atdošu savu zemes gabalu.” Atdevis latvietim to zemi, kuru tagad saucam par Latviju. Tā ir teika, bet, ja nu tur ir kāds graudiņš patiesības? Tātad tā ir Dievzemīte. Vai nav skaisti? Tikai to vajag apzināties.”

Pievienot komentāru

Interjera dizaineru padomi, kā pareizi un ērti iekārtot maza izmēra virtuviIr dzirdēts, ka mājas “dvēsele” ir virtuve, kurā lielu dienas daļu pavada ikviens ģimenes loceklis. Un, protams, ka visi sapņo par lielu,
Narva – tālākā ziemeļaustrumu pilsēta, kur jāredz cietoksnis, bastions... (1)Igaunijas–Krievijas pierobeža nav bezcerīga Eiropas Savienības nomale
Draugiem Facebook Twitter Google+