Mobilā versija
+7.0°C
Elīna, Drosma, Drosmis
Ceturtdiena, 19. oktobris, 2017
24. septembris, 2017
Drukāt

“steidzami nepieciešams abažūrs” (2)

Foto no personīgā arhīvaFoto no personīgā arhīva

Agnese Zarāne

Agneses Zarānes pirmais bērnības dzejolis esot bijis veltīts ģimenes kaķim. Vēlāk viņa sarakstījusi arī “sāpīgo” dzejoli par nepatiku pret algebru. Daudz nopietnāk rakstniecībai Agnese pievērsusies pēc vidusskolas, kad sāka apmeklēt Prozas meistardarbnīcu Ronalda Brieža un Ievas Melgalves vadībā. Vēlāk stāsts “Bērnu spēlītes” tika publicēts “Latvju Tekstos”, savukārt viņas dzeja atrodama vienā no pirmajiem “Satori” e-žurnāliem. Protams, ir bijuši arī radošie “starpbrīži”, jo rakstīšanai nepieciešama iedvesma. Pašlaik viņa atkal atgriežas pie dzejas – ar lielu aizrautību, turklāt tiek apgūta dzejas teorija un prakse Literārajā akadēmijā.

– Kas tev ir rakstīšana?

A. Zarāne: – Tā man vienmēr bijusi viens no veidiem, kā izpaust sevi. Zināmos apjomos tā noteikti ir arī terapija, jo dažkārt pašas uzrakstītais man atklāj kaut ko jaunu par sevi vai dzīvi un palīdz saprast un pieņemt notiekošo.

– Kas tevi iedvesmo?

– Pati dzīve. Tikpat labi tā var būt tulzna, kas uztrīta, pirmo reizi pavasarī uzvelkot jaunus apavus, magnētiņš uz ledusskapja vai nokaltuši ceriņi. Lai rakstītu tēlaini, cenšos uz lietām, cilvēkiem un notikumiem skatīties citādi, nekā ierasts, – sameklēt visam jaunu nozīmi. Vēl, lai rakstītu, labi noder pašanalīze un citu autoru dzejas lasīšana. Tas arī kalpo par iedvesmas avotu. Protams, arī vide ietekmē to, ko un kā rakstu. Dažkārt vienkārši dodos pastaigā uz Ziedoņdārzu vai kādu citu pilsētas parku vai arī eju uz kādu pasākumu un esmu dalībniece notiekošajā tikai par 50%, jo novērojumi palīdz man izveidot tēlu vai uzrakstīt kādas rindas, ko pēc tam papildinu.

– Man šķiet, ka tu esi dzejniece, kas atšķirībā no daudziem citiem spēj pastāstīt par savu dzeju…

– Man lielākoties nesanāk rakstīt “viegli”, jo dzejoļi netiek vienkārši uzrakstīti, es tos “pārdzīvoju” caur sevi. Rakstu par dažādām tēmām, piemēram, par personības blaknēm, ar kurām sastopas, ja nemīl un nepieņem sevi. Par personības vājībām, pakļaušanos stereotipiem un bailēm, dažādu veidu atkarībām. Lietām, ar kurām cilvēks jūtas pilnvērtīgāks. Domāju, ka mēs visi zināmā mērā esam pakļauti kaut kam. Vēl es mazliet rakstu arī par pieaugšanas ceļu, par visu, kas veido un ietekmē, kas paver ceļu personības tapšanai vai aizšķērso to. Es cenšos savos darbos izmantot ironijas paņēmienu, jo negribu rakstīt skumji par skumjo, skumjajā var atrast arī smieklīgo. Kaut gan – tiklīdz teksts ir nopublicēts, tas jau kļūst par lasītāja īpašumu, ko katrs interpretē individuāli. Tāpēc varbūt nav nozīmes tēmu uzskaitījumam vai izskaidrojumam, nozīme ir tam, vai lasītājs dzejolī vai jebkurā citā tekstā atrod kaut ko sev interesantu.

DZEJAS ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Interesanti, ka autore labi saprot savu tekstu mehānismus un atklāti par tiem runā, tomēr dzeja tik un tā atklāj vairāk un dara autori arvien interesantāku lasītājam. Tas nav liriskais “es” vai autobiogrāfiskums, ko gribētos piesaukt, bet gan noskaņa un visvairāk – ironija, iespējams, pašironija, arī spēles ar sociāli un psiholoģiski svarīgām niansēm sabiedrībā, it kā caur rainisku “nēzdodziņu” skatoties. Labs, derīgs papildinājums latviešu dzejas kopainai.”

“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam iespēju ielūkoties Agneses Zarānes jaunākajos darbos.

 

***

Bija rozā vasaras vakars

aizgājām uz brīvdabas kino

kokos ņirbēja kritušās lampiņas

zvaigžņu kaskadieres

glāzēs dzirkstīja vīns

prieka aizvietotājs

 

rādīja filmu kurā mums

bija piešķirtas galvenās lomas

un kamēr pa ekrāna slidotavu

vēl slīdēja ievadtitri

tu pieliecies man pie auss čukstēji:

“Es eju pēc popkorna”

 

***

Mīļais,

lai pagodinātu piektdienas vakaru,

varētu aiziet nopeldēties,

piemēram, kokteilī “Brīvā Kuba”.

 

Nenāktu par ļaunu noslīcināt vismaz vienu

smadzeņu okeānā sastopamo pundurhaizivi.

 

Kaut šovakar

paslaucīsim zem paklāja darba (vai nedarba) nedēļas putekļus.

Man nav vaļas ķerties pie nopietnas dzīvokļa uzkopšanas

nedz šodien, nedz šonakt.

 

Bet ir vaļa atdoties grādīgiem sapņiem

un badīgiem pirkstiem.

 

Mēs tāpat labi zinām, pienāks pirmdienas rīts

un modinātājpulksteņi izklauvēs mūsu miesas kā gaļas āmuriņi.

Iedomājoties šīs ikdienības izklapētās karbonādes

izklātas pusdienu šķīvī, sametas nelabi.

Padod man, lūdzu, glāzi,

aizskalosim šo nedēļu

 

***

SLUDINĀJUMS

STEIDZAMI! NOPIRKŠU ABAŽŪRU MANĀM IZDEGUŠAJĀM LAMPIŅĀM. VĒLAMS NO KALNU KRISTĀLIEM, SLIKTĀKAJĀ GADĪJUMĀ IZŠŪTU AR ZELTA DIEGIEM. VAR ARĪ KĀDU STILĪGI ETNISKO, PIEMĒRAM, LINU PINUMIEM AR AUSEKLĪTI PA VIDU. ĪSĀK SAKOT – STEIDZAMI NEPIECIEŠAMS ABAŽŪRS, LAI NOSLĒPTU ATSTĀTO TUMSU IEKŠTELPĀS. (VARBŪT SANĀKS VĒL PIEMĀNĪT KĀDU MILJONĀRU, KURŠ KOLEKCIONĒ ABAŽŪRUS).

 

***

Pieaugušo pasaulē

 

1

Bērniņ

lai nostātos vienā rindā ar pieaugušajiem

Tev būs jālien caur svešu cilvēku sapītu sietu

 

Vieglāk būtu

ja tu samazinātos līdz xs izmēram

vai pārvērstos šķidrā vai gaisīgā agregātstāvoklī

 

Citādi

viņi sijās tevi ilgi un cītīgi

nometīs lieko svaru novīlēs asumus

līdz pasniegs gandrīz ideālu šai pasaulei uz šķīvja

 

Mūsu bērniņ

labāk mēs paši

nāc

šķēres noasinātas

sāksim pa milimetram

sākot no galvas.

 

2

Tu nezināji, kas tu esi,

kamēr netiki nosaukts īstajā vārdā,

bērniņ.

 

Kad tu dzīvoji bez nosaukuma, bez izkārtnes, bez skatloga,

uz kura stāv manekenes nedabiskās pozās,

bez pieaugušo nopūtas un vilšanās,

bez zīmolu biksēm kājās,

bez sarkanas lūpukrāsas lūpu vietā, kas izceļ trīs lietas:

sievišķību, eleganci un pieaugšanu.

 

Tu nemaz nezināji, bērniņ,

ka tagad Tu vari no augšas uzlūkot tos,

kuri rāpo.

 

3

nostājoties vienā rindā ar pieaugušajiem noskaties

kā bērnības supervaroņi

pārvēršas Vudija Allena prototipos

tādos kuru kompleksi un vājības

kā neaizlāpīti caurumi plecos cirkšņos un krūtīs

 

lai gan tur valda absolūts bezvējš viņi tikai lāpa un lāpa un lāpa

baidoties tikt izģērbti vai pārvilkt drēbes

joprojām krampjaini ieķērušies tajās apģērbu druskās

cenšoties saglabāt kontroli pār ielāpiem

 

nostājoties vienā ierindā

saskatot caurumus kurus nesadiegsi pa vīlēm

kļūsti par adatas aci

kurā nav iespējams trāpīt

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. ABBA žūr cik saldi
    skan
    un vēl gaisma iekšā
    TVan
    par šo mēles galiņu
    ko tu dura
    kliķim liki
    nedēļu tu nerunāji
    tie bij manis laimes mirkļi

  2. … tikai ne visai sievišķīgi.
    Pdomjlaika meitene-traktoriste.

Draugiem Facebook Twitter Google+