Praktiski
Rokdarbi

FOTO: Steļļu valdniece Inta Jansone 0

Foto – Anda Krauze

Tautisko brunču, dvieļu un segu audēja INTA JANSONE ir spilgts paraugs tam, ka iespējams piepildīt sapni, ja vien to ļoti vēlas un pietiek uzņēmības un pacietības pārvarēt grūtības. Pirms divpadsmit gadiem viņa neprata aust un nebija pat mazākās sapratnes, kāda funkcija ir katrai steļļu detaļai. Toties tagad viņa ir noaudusi tautiskos brunčus daudzām Dobeles novada dejotājām un Dobeles Valsts ģimnāzijas koristēm, palīdzējusi cilvēkiem tikt pie sava tautastērpa.

Noturīga interese

Lietišķā māksla Intai vienmēr šķitusi apbrīnas vērta. No Dobeles braukusi uz Rīgu teju uz visām lielākajām izstādēm, visilgāk uzkavējoties pie austajiem darbiem – gobelēniem, galdautiem, dvieļiem vai tautiskajiem brunčiem. – Šie darinājumi man ļoti patika, taču pat prātā nenāca, ka es kaut ko tādu varētu noaust, jo šķita pārāk sarežģīti. Tāpēc gadiem ilgi biju tikai skatītāja un jūsmotāja.

Tomēr vēlme iemācīties pašai aust neesot mazinājusies. – Aptuveni 2000. gadā iegāju Tautas lietišķās mākslas studijā “Avots” un dalībniecēm, kā arī vadītājai, pieredzējušajai audējai Ernai Embovicai (nu jau viņa ir viņsaulē) teicu, ka gribu iemācīties aust. Uzzinot, ka man nav absolūti nekādu audējas prasmju un zināšanu, tiku atraidīta. Laikam neviens nevēlējās ar mani ņemties. Kad pēc pāris gadiem nomainījās studijas vadītāja, tika veidota jauno audēju grupa. Mana stunda bija situsi. Pirms 12 gadiem pirmo reizi apsēdos uz steļļu sola.

Inta uzsver: lai pievērstos aušanai, ar interesi vien par maz. Pirmām kārtām jāzina steļļu uzbūve un jāsaprot, kāda ir katras detaļas funkcija. Tāpat jābūt milzīgai pacietībai, rūpīgumam, asam prātam un spējai koncentrēties. Šīs īpašības nepieciešamas, lai varētu uzzīmēt tautisko brunču vai cita izstrādājuma tehnisko rakstu un audumu pareizi iekārtot stellēs. Ja kļūdās kaut vai par vienu diegu, raksts nojūk, tad kļūda jāizlabo un darbs jāsāk no jauna.

Pacietīgu un prasmīgu sievu laukos netrūkst, Inta ir pārliecināta, tāpēc audēju skaits Latvijā nesaruks. Mainās paaudzes, vecās audējas aiziet viņsaulē vai arī cienījamā vecuma dēļ vairs neauž, bet aušana nezaudē popularitāti. Daudzām patīk to darīt, vai arī māte vai vecmāmiņa prasmi nodevusi nākamajai paaudzei. Ne vienai vien aušana kļuvusi par iztikas avotu. – Diezgan daudziem mājās ir stelles. Varbūt kādu laiku tās noliktas bēniņos vai šķūnītī, bet, redzot, ka šodien arvien vairāk tiek novērtētas pašaustas lietas, stelles velk ārā no pažobeles.

Inta savējās nopirkusi no Tautas lietišķās mākslas studijas “Avots” kādreizējās dalībnieces, kura vairs neauž. Dobelniece īsti nezina, vai Latvijā kāds meistars prot uztaisīt stelles, taču Igaunijā un Somijā gan esot ražotnes, kur to dara.

Galerijas nosaukums

Katram savu tautastērpu

Latvijā sākusies tautastērpa renesanse. Pamazām atdzimst tradīcija tajā posties lielos godos – kāzās, nozīmīgās jubilejās, Dziesmu svētkos, vasaras saulgriežos un citkārt. Inta uzsver, ka tautastērps nekad nav bijis ikdienas apģērbs, bet gan goda drānas! Turpinot viņa saka – kopš Dziesmu un deju svētku kolektīvu tautiskos brunčus, kreklus, ņieburus un sagšas vērtē labākie speciālisti, dejotāji un koristi lielāku vērību pievērš tautastērpa kvalitātei. Būtiska loma tā atdzimšanā ir Latvijas Nacionālā kultūras centra īstenotajam projektam “Katram savu tautastērpu”. Virsuzdevums – ceļā uz Latvijas simtgadi iedzīvināt tautastērpa valkāšanas tradīciju. Tas ir dzīvs mantojums un latviskās identitātes simbols, ko nodot nākamajām paaudzēm.

– Pie manis ir nākuši ar vecvecmāmiņas tautisko brunču fragmentu, lai es pēc šā parauga uzaužu konkrētajam novadam raksturīgo audumu. Tad man jāveic gluži vai restauratora darbs, jo pēc šā parauga jāuzzīmē raksta tehniskais zīmējums, lai to ieaustu audeklā, – skaidro pieredzējusī amata meistare. – Tautastērps vai pat kāda daļa, piemēram, brunči, nav rokdarbs viendienītis kā, piemēram, cepure, ko uzada pāris vakaros un parasti nēsā vienu sezonu. Tā ir pamatīga vērtība, kas kalpo vairākām paaudzēm!

Inta smej, ka uz viņu nevarot attiecināt teicienu par kurpnieku, kas pats palicis bez apaviem. Viņa sev uzmeistarojusi krāšņu Zemgales novada tautastērpu. To velkot mugurā ne vien godu reizēs, bet arī Dobeles jauktā kora “Septiņi sapņi” uzstāšanās reizēs.

Pirms tiek pie medusmaizes

Sēšanās stellēs esot medusmaize, pie kuras tiek, kad paveikti apjomīgi priekšdarbi. Vispirms jābūt skaidrībai, ko grib aust – brunčus, segu, dvieli, galdautu vai lupatu deķi, jo no tā atkarīgs, kādus diegus vai dziju ņemt, cik daudz velku vilkt. Pēc tam ķeras pie tehniskā zīmējuma jeb, kā saka Inta, audumu dabū uz rūtīm.

– Uz rūtiņu papīra uzzīmēju rakstu, piemēram, puķīti, kas jāieauž tautisko brunču audumā. Tad zinu, cik nīšu kārtās veidosies raksts, kādā secībā vajadzēs mīt paminas, – viņa nedaudz paver priekškaru aušanas pasaulē. – Atkarībā no vajadzīgā blīvuma izvēlas metāla šķietu, caur kura zobiņiem velk cauri diegus jeb velkus, kas veido auduma pamatni. To dara ar tamboradatu vai speciāliem āķīšiem. Jo smalkāks aužamais, jo smalkāks šķiets jāliek stellēs. Piemēram, tagad aužot lina dvieli, stellēs ir ievietots 74. numura šķiets. Tas nozīmē, ka auduma centimetrā ir 7,4 diegi, savukārt metrā – 740 diegu. Aužot dreļļa tehnikā, metru platam galdautam jāievelk ap 3000 diegu! Turklāt katrs diegs vispirms jāievelk nītī un pēc tam cauri šķietam. Tāpēc varu teikt, ka caur savām rokām vairākkārt izlaižu tūkstošiem pavedienu.

Aužot lina dvieļus, galdautus un sedziņas, gan velkiem (auduma pamatne), gan audiem (pavediens atspolē, kas tiek slidināta caur velkiem) izmanto lina diegus. Savukārt tautiskajiem brunčiem stellēs ievelk kokvilnas diegus, bet atspolē ver vienkārtīgu aitas vilnas dzijas pavedienu. Ar vilnas dziju nav problēmu, tā skaistos toņos nopērkama salonā “Tīne” Limbažos, taču lina diegus Latvijā neražo, tāpēc jābrauc pirkt pie kaimiņiem.

Saistītie raksti

Uz rāmja uzliek velkus nevis vienam, bet gan divpadsmit vai trīspadsmit brunčiem. Lai noaustu un sašūtu rakstainu Zemgales brunci, paiet pāris nedēļu. Kad vajadzējis Dobeles dejotājus un dziedātājus sapost Dziesmu un deju svētkiem, strādājusi gluži kā mehāniskās stelles. Pabeidzot darbu, šķitis, ka nevarēs atliekties taisna. Bijusi tik liela pārpūle, ka divus mēnešus vajadzējis atpūsties. Aušana ir smags fizisks darbs, atzīst Inta.

Pirmo viņa noaudusi dekoratīvo spilvendrānu, pēc tam – plecu lakatu, un tad jau maisam gals bijis vaļā. Kad vaicāju, cik ilgs laiks pagāja, kamēr iemācījusies to visu noaust, enerģiskā dobelniece atbild, ka īsti nemaz nezina. Pamatiemaņas apguvusi gada vai pat ilgākā laikā, bet patiesībā dažādus aušanas knifus varot mācīties visu mūžu.

LA.lv