Foto – LETA

Stīgu kvarteti pret klavieru kvintetiem
 0

Festivāls “Eiropas Ziemassvētki” arī šogad sagaidīts klausītāju pilnās koncertzālēs ar respektablu mūziķu piedalīšanos programmās, kur līdzās klasiskām vērtībām iekļauti retāk atskaņoti opusi un viens otrs jaundarbs.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Piektais festivāla koncerts 13. decembrī Lielajā ģildē, spriežot pēc stilistiski daudzveidīgā repertuāra un pieredzes bagāto interpretu vārdiem, publikai tāpat solīja bagātīgu un krāšņu māksliniecisko piepildījumu. Un, lai gan nevar teikt, ka pianista Vestarda Šimkus un Čurļoņa stīgu kvarteta uzstāšanās šādas cerības pilnībā īstenoja, priekšnesuma gaitā tika gūts arī dažs labs patīkams pārsteigums un koncerta izskaņa katrā ziņā sniedza vairāk prieka nekā vilšanos.

Īstenojot ieceri divus stīgu kvartetus pretstatīt diviem klavieru kvintetiem, mūziķi koncertu iesāka ar lietuviešu komponistu skaņdarbiem Čurļoņa stīgu kvarteta (Jons Tankevičs, Darjus Dikšaitis, Ģedimins Dačinsks un Sauļus Lipčs) lasījumā. Lietuviešu mūzikas klasiķa Mikalojus Konstantina Čurļoņa darbi Latvijā spēlēti ļoti reti, un tādēļ iespēja uzzināt, kāds tad ir šā visnotaļ oriģinālā mākslinieka vienīgais, studiju gados rakstītais stīgu kvartets, šķita vēl jo interesantāka. Rezultāts tomēr neizrādījās īpaši saistošs (ko pats komponists, starp citu, vēlāk arī godīgi atzina), galvenokārt apliecinot spēju rakstīt gana profesionālu mūziku pēc stipri akadēmiskajiem Leipcigas konservatorijas mācībspēku paraugkritērijiem – forma noslīpēta, izteik-smes līdzekļu klāsts pārdomāts, bet radošas savdabības maz, kaut cik spilgtāk iezīmējoties vienīgi lēnās daļas pastorāles tematismam. Drīzāk bija vilinoši iedomāties šo kvartetu, kura fināls gājis zudībā, kāda mūsdienu komponista pabeigtu, un varbūt kādreiz šāds eksperiments arī tiks īstenots. Šim uzdevumam viens no piemērotākajiem būtu tieši Fausts Latens, kura daiļradi šajā koncertā pārstāvēja 2. stīgu kvartets “In Loving Memory”, jo 1956. gadā dzimušā komponista mūzikas valodai raksturīga neoromantiska ievirze, teatralitātes klātbūtne un aktīvs stilizācijas izmantojums. Diemžēl jāteic, ka “In Loving Memory” nesenā pagātnē Rīgā jau tika spēlēts un otrreizējs atskaņojums tikai akcentēja šīs mūzikas virspusējo vēstījumu un kompozicionāli vienkāršoto skaņurakstu. Jādomā, ka gudrāk būtu bijis izvēlēties Latvijā vēl nedzirdēto Fausta Latena 1. stīgu kvartetu vai kādu no Teisuta Makačina partitūrām, kas koncertafišās parādījās gan, taču tā arī neatskanēja.

CITI ŠOBRĪD LASA

Raksturojot pašu interpretu sniegumu, jāteic, ka visvairāk pārliecināja lietuviešu viesmākslinieku spēles profesionālā nosvērtība un stabilitāte. Muzikālā saruna starp kvarteta dalībniekiem veidojās saskanīga, dramaturģiskā arhitektonika skaņdarbu lasījumu gaitā atklājās precīzi un pārskatāmi. Tāpat atzīstama atskaņotāju prasme iejusties mūzikas stilistikā un komponistu veidotajos raksturu kontrastos. Vienlaikus tomēr nebija noslēpjams, ka šīs interpretācijas par izcilām virsotnēm nosaukt ir grūti, – Čurļoņa stīgu kvarteta priekšnesums izklausījās pārāk saguris un piezemēts, dinamikas un tempu pretstatījumiem pietrūka nepieciešamā spožuma un, runājot par atskaņojuma tembrālajiem rakursiem, aicinātu mūziķus pievērst lielāku uzmanību viņu spēlēto stīgu instrumentu toņa noapaļotībai un mirdzumam, kas šoreiz bija palicis novārtā. Tiesa, Vestarda Šimkus jaundarba iedzīvinājumā kvarteta spēle kļuva atraisītāka, iegūstot papildu nianses un jaunu dzīvīgumu, un šīs mūzikas iedarbībai uz klausītāju tas nenoliedzami nāca tikai par labu.

Klavieru kvartetu “+33 C” Vestards Šimkus rakstījis šāgada Biaricas pianistu festivālam, un tagad tas pirmoreiz atskaņots arī Latvijā. Tieši šis opuss izvērtās par 13. decembra koncerta lielāko atklājumu, ļaujot to novērtēt kā galvastiesu pārāku par visiem iepriekš dzirdētajiem Vestarda Šimkus komponista darbības paraugiem. Vienlīdz uzrunāja gan skaņdarba pietiekami lakoniskā un neordinārā struktūra, gan arī kolorītais un izteiksmīgais saturs.

Atrodot veiksmīgu balansu starp klavierēm un stīgu kvartetam atvēlēto tematismu, autors skaņdarba trijās daļās tikpat droši bija saliedējis romantisku noskaņu plūsmu ar racionāli abstraktiem un spraigiem muzikālās valodas parametriem. Tādējādi atmiņā paliekošus vaibstus guva gandrīz ikkatrs no skaņdarba emocionālajiem un tīri konstruktīvajiem pavērsieniem. Par īpaši trāpīgu un izsmalcinātu jānosauc komponista pieminētās “svelmaini karstas vasaras sajūtas” atspoguļojums klavieru kvarteta pirmajā daļā, un šo skaņdarbu vērts noklausīties ne tikai tādēļ vien.

Nobeigumā īsumā jāpiebilst, ka par žanra klasiku uzlūkotais Roberta Šūmaņa klavieru kvintets arī šajā interpretācijā atstāja priekšstatu par neparasti skaistas un semantiski daudzslāņainas mūzikas klātesamību. Izvērstā četrdaļu cikla lasījumā varēja sastapties arī ar vienu otru negaidīti dramatisku atklāsmi, taču kopumā jāatzīst, ka Latvijas koncertzālēs dzirdēti spilgtāki lasījumi šim vācu romantiķa šedevram. Domāju, ka Šūmaņa klavieru kvinteta atskaņojumā iepazītās Vestarda Šimkus spējas veidot smalkjūtīgu dialogu ar pārējiem kameransambļa dalībniekiem gūtu vēl pilnvērtīgāku izpausmi, piemēram, sadarbībā ar “Sinfonietta Rīga” vai Spīķeru stīgu kvartetu, un to arī nākotnē novēlu.