Egils Līcītis: Saeimai vajadzīgs drošībnieks ar čūsku dīdītāja pieredzi 1
Jau pats vārds “parla mentum” cēlies no sengrieķu valodas un nozīmē “izvicināt kulakus”. Dabīgi, ka Saeimā nekad nav bijis un nebūs kluss kā bibliotēkā vai grozu pīšanas nodarbībās, un te neklausās vecmāmiņas pasakas. Šeit sapulcēts sabiedrības zieds, simt gudrie, un padomājiet paši, uz ko tas velk, ja Saeimas ēkas četru sienu šaurībā iesprostotas tādas radošas personības un cilvēciskais materiāls kā Pasaules valdnieks, Pēdējais oligarhs, Karalis Saule un vēl tas čalis ar zirgasti. Šeit bez mitas notiek mikromači, kur otra politiķa dzīvība ir lēta manta, traki numuri ar frakciju kaujām miets pret mietu, šeit ir profesionāla pieeja darbam – lej čugunu, karsē ķīviņus, šņāc kā čūskas, cīnās par amatiem, izgatavo bruņotus dokumentus. Nav bijis tāds saulriets, kad deputāts nemeklētu pēc palīdzības pie Saeimas feldšera un no frakcijas telpām neūjinātu pēc garīdznieka, lai tas pa galvu, pa kaklu steigtos dot vakarēdienu dziestošajam biedram.
Vecā Bruņinieku nama vēsturē piedzīvoti parlamentārās iekārtas paražās slikti audzinātas tautas dusmu uzliesmojumi, gan iekšpolitiskās dēkas, kuras nav apglabātas ar literāta spalvu, un tikai tamdēļ izčākstējuši vērtīgi sižeti melodrāmām un aizgrābjoši libreti ziepju operām. Plenārsēžu zāles pagaldē atrasti it kā nevienam nepiederoši revolveri, un ieroči laisti darbā. Ne tikai šaujot grīdā, kā gadījās dep. K., bet arī verbāli! Ne reizi vien, noklausoties no tribīnes zaimojošas familiaritātes, vēlētāji nosprieduši – kāpēc mutes fūrmani Saeimas seržanti striķos neizved ārā atvēsināties. Otram saplēsta žakete, dunka pa nierēm no koalīcijas partnera un domubiedra, deputāta zvēresta laušana, atrašanās darbavietā švunkā – ak, tā ir tikai parlamentārisma ikdiena. Nesen uzzinājām, ka datoriem pieaugušas kājas. Varbūt sāks čiept lielos kroņlukturus, salonos piekārtos “purvīšus” vai pat virtuves katlus. Par to jārunā pusčukstus, bet arī Saeimas vidējās paaudzes sievietes man nosūdzējušas seksisma pārņemtus kolēģus, sak, tam gan bikšu priekša vaļā stāv, kā viņš uz mani paskatījās, ar acīm gandrīz izģērba! Cik trūka, lai sāktos knakstīšanās!
Mūsu zemi apdzīvo dažādi radījumi. Nenosodīsim cilvēkus, kam jāstrādā pārprodukcijā, stresa režīmā, lai nodrošinātu partijas kundzību pār pasauli. Taču disciplīnas uzturēšanai un situācijas noregulēšanai stratēģiskā plāksnē pieņemts pareizākais organizatoriskais lēmums – dibināt Saeimas drošības dienestu. Tik tiešām, kā ar iepūšanu trubiņā kontrolē šoferi, kurš vada pustukšu autobusu, tā jāuzrauga Saeimas simts, kas vada cilvēkiem vēl diezgan pilnu valsti. Kādam pulkvežleitnantam jāiedod rokā kaklasiksna, lai saknē apcirstu kriminālu, lai apturētu melno roku, kas ēdnīcā gribēja ar samīcītām “ķieģelīša” mīkstuma lodītēm bombīt prezidija locekli, lai beigtos tā sieviešu tramdīšana. Viņš stāvēs stingri kā robežsargs, lai nepārkāptu parlamentārisma žanra ietvarus un noturētos puslīdz rāmjos, un ne jau skatīsies pa frakciju saimes istabu atslēgas caurumiem vai uzplēsīs vēstules.
