Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
16. decembris, 2015
Drukāt

Zāģeris: Bija tirkšķis un jutu, ka muskuļa šķiedras plīst

Foto no personiskā arhīvaFoto no personiskā arhīva

Dainis Zāģeris spriež, ka neesot tipisks spēkavīrs.

No darba nekad neesmu baidījies – tā saka 33 gadus vecais spēkavīrs Dainis Zāģeris. Agrāk viņš naudu pelnīja trijās darba vietās un vēl trenējās, bet nu ir vienīgais Latvijas profesionālais spēkavīrs, šosezon Čempionu līgas kopvērtējumā izcīnīja otro vietu un viņnedēļ viesojās “Latvijas Avīzes” redakcijā.

Mērķis sasniegts

– Mērķis bija iekļūt kopvērtējuma trijniekā un finālā, uz kuru aicina desmit stiprākos atlētus. Abus uzdevumus izpildīju, uzvarēju trīs posmos, kas nav izdevies ne Raimondam Bergmanim, ne Agrim Kazeļņikam, bet viņiem bijuši labāki panākumi citur. Dubults prieks par uzvaru Latvijā rīkotajā posmā, bet spilgtākais bija Rumānijā, kur pirmajā dienā ieplēsu kāju, taču ar pretsāpju līdzekļiem turpināju startēt un uzvarēju. Finālā Turcijā pēc pirmās dienas dusmojos uz sevi, jo biju tikai sestajā vietā, taču savācos un pamazām tiku līdz otrajai vietai.

– Kā izpaužas dusmošanās uz sevi?

– Negribas ne ar vienu runāties, lai gan parasti uz visu skatos pozitīvi. Pārmetu sev, ka tehnika nesanāk. Mans treneris ir Agris Kazeļņiks, bet trenažieru zālē palīdz Marks Kazus, ar kuru bijušas domstarpības, taču izskatās, ka viņam taisnība. Agrāk mēģināju sevi katrā treniņā izsmelt līdz pēdējam, taču Marks mani ierobežoja, lai paliek rezerves, ko likt lietā sacensībās.

– Kā var turpināt sacensības ar tik milzīgiem svariem pēc traumas?

– Esmu spītīgs un par spīti sāpēm cenšos nepadoties. Pēc četriem vingrinājumiem biju pirmajā trijniekā. Pēdējā vingrinājumā – tāds kā tirkšķis un jutu, ka muskuļa šķiedras plīst. No bailēm apstājos, taču finišs nebija tālu, un gāju uz visu banku.

Pie Švarcenegera

– Agrāk startēji pauer­lif­tingā, bet spēkavīriem esot pievienojies, sekojot savam lielākajam konkurentam.

– Māris Blūmfelds pirmais pamēģināja, bet viņu mocīja traumas, tādēļ vairs nestartē. No tiem, kas trenējās pauerliftingā, es vienīgais esmu ticis līdz augstam līmenim. Protams, kad sāku, par tik labiem rezultātiem nemaz nesapņoju. Mērķis bija vismaz vienreiz pārstāvēt Latviju ārzemēs, ko pirmo reizi paveicu 2011. gadā Arnolda Švarcenegera vārdā nosauktajos “Arnold Classic” mačos. Jutos ļoti gandarīts.

– Kurām sacensībām ir visaugstākais prestižs?

– Pirmajā vietā laikam “Arnold Classic”, bet tur svari šobrīd ir tādi, ka var gūt ļoti nopietnas traumas. Ar nēšiem jānes 550 līdz 600 kilogrami. Sīka nepareiza kustība, un var nākties beigt karjeru. Es gan vismaz vienreiz gribētu tur startēt, jo pirmā reize bija amatieru konkurencē. Tad pēc prestiža seko pasaules čempionāts, ar ko Čempionu līga ir vienā līmenī.

– Kur ir lielākās balvas?

– “Arnolda” uzvarētājam kādreiz dāvināja “Hummer” džipu, tagad īsti nezinu. Čempionu līgā posma uzvarētājs saņem no 2000 līdz 2500 eiro. Tas nav atbilstoši ieguldītajam darbam, tādēļ daudziem papildus jāstrādā algots darbs. Esmu saņēmis arī interesantas balvas, Igaunijā reiz bija galds un gulta.

– Tu esi profesionālis?

– Jā, nu jau trīs gadi, kopš sāku piedalīties Čempionu līgā. Pirms tam bija grūti, jo startēju un pelnījos trīs darbos – liku jumtus, strādāju policijā un arī naktsklubā par apsargu. Latvijā ar sacensībām grūti nopelnīt, lai uzturētu ģimeni, esmu vienīgais profesionālis. Man palaimējies, ka ir savs atbalstītājs.

– Cik svēri, kad pievērsies spēkavīru sacensībām?

– 100 līdz 105 kilogramus, tagad ir 135. Lielākoties klāt nākusi muskuļu masa, jo liekā svara man nav daudz. Neesmu tipisks spēkavīrs, jo daudziem ir lieli vēderi. Citi teic, ka es pat esot pārāk sauss šim sporta veidam, lai gan ēdu visu, ko sirds kāro. Trenējos piecas sešas reizes nedēļā. Trīs reizes trenažieru zālē, braucu uz Ogri, kur angārā ir viss nepieciešamais inventārs.

Lidmašīna Ķīnā

– Kā spēkavīri svin lielus panākumus?

– Sezonas laikā cenšas atturēties no lielas iedzeršanas, bet ne vienmēr izdodas (smejas). Sportistu attiecības ir labas, pēc sacensībām visi grib relaksēties. Raimonds man teicis, ka arī tad, ja treniņos neiet, var iedzert vienu kokteili – lai atslābinātos, un tad atkal viss būs kārtībā.

– Spēkavīri bieži sacensībās mēģina izkustināt ko milzīgu – vilcienu, lidmašīnu. Kas tev visvairāk palicis atmiņā?

– Ķīnā bija jāvelk lidmašīna – nepateikšu, cik liela un smaga. Vispirms divatā, beigās pa vienam, taču nebija trepes, tikai trose, tādēļ daudz grūtāk. Izkustināt izdevās. Esmu vilcis jahtas, bet fūre vai autobuss ir gandrīz katrās sacensībās. Vilku arī zvejaskuģi, varētu pamēģināt prāmi, lai gan būtu ļoti grūti. Lielā mērā tā ir laimes spēle.

– Vai spēkavīru sacensībās ir dopinga kontrole?

– Latvijā nav, bet pasaules čempionātā bija, arī narkotiku un psihotropo vielu testi. Tas, ko katrs dzer, ir uz paša sirdsapziņas, šīs lietas mēs neapspriežam.

– Cik ilgi gribi sportot?

– Anglim Markam Fēliksam ir 49 gadi, un pasaules čempionātā viņš bija labākā formā nekā jebkad, lietuvietim Blekaitim pāri 40, bet turpina startēt. Gribētu četrus piecus gadus būt šajā līmenī, bet visu noteiks veselība. Lielākās traumas esmu guvis riepas velšanā, kur man abi bicepsi bijuši noplēsti, bet, pateicoties ķirurgam Vitoldam Jurkevičam, tagad tie ir daudz spēcīgāki. Šogad treniņā kājas ikru ieplēsu, un, protams, tas psiholoģiski atmet atpakaļ. Kādreiz uzskatīju, ka morālā puse nav svarīga, bet nu saprotu, cik tai liela nozīme.

VIZĪTKARTE

DAINIS ZĀĢERIS

* Dzimis: 1982. gada 
19. jūlijā Talsos.

* Izglītība: studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā.

* Ģimene: precējies, ir dēls (7 gadi).

* Spēkavīros: no 2008. gada.

* Lielākais sasniegums: sudrabs Čempionu līgas kopvērtējumā (2015).

* Treneri: Agris Kazeļņiks un Marks Kazus.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+