“Štirlicam” šodien apaļi 90. Vjačeslava Tihonova ceļš uz slavu un mīlestību 6
Pirms 90 gadiem, 1928. gada 8. februārī, Piemaskavas bērnudārza audzinātājas un aušanas fabrikas mehāniķa ģimenē piedzima dēls, kuru nosauca par Vjačeslavu. Tobrīd neviens nenojauta, ka zēnam lemts kļūt slavenam ne tikai visā Krievijā, bet arī lielā daļā pārējās pasaules.
Vjačeslavs Tihonovs nospēlēja vairāk nekā 70 lomas, nezaudējot nepatiku pret slavu. Tādējādi trauksmainajā jaunībā uz plaukstas virspuses uztetovētais vārds “SLAVA”, kurš, protams, bija paša vārda saīsinājums, izrādījās vienlaikus pareģojums un lāsts.
Zēns no Pavloposadas kara laikā bija par jaunu, lai nonāktu frontē, taču strādāja metalrūpnīcā, mācījās arodskolā un grasījās stāties Aviācijas institūtā. Sev un citiem par lielu pārsteigumu devās uz VgiK, kur viņu vispirms nepaņēma, un, tikai redzot puiša pārdzīvojumu, par Tihonovu apžēlojās profesors Boriss Bibikovs. Starp citu, augstskolu Vjačeslavs Tihonovs pabeidza ar izcilību, paspējis nospēlēt pirmo – un ļoti atbildīgu – kinolomu. Topošos absolventus, arī Tihonovu un viņa nākamo sievu Nonnu Mordjukovu, 1948. gadā paņēma kinofilmā “Jaunā gvarde” pēc tāda paša nosaukuma romāna. Tā kā tikko bija beidzies karš, bet jaungvardiešu tuvinieki bija dzīvi, turklāt kinolentei milzīgu uzmanību pievērsa arī pats Staļins, atbildība bija neiedomājama. Tomēr filma izdevās, visi tās aktieri nākamajā rītā pēc pirmizrādes pamodās slaveni, bet astoņi tika apbalvoti ar Staļina prēmiju.
Studiju laikā Vjačeslavs Tihonovs un Nonna Mordjukova apprecējās. Viņš par savām sievietēm nemēdza runāt, bet Mordjukova kādā intervijā laikrakstam “Argumenti i fakti” atzinusi, ka viņa Tihonovu neprātīgi mīlējusi, bet “viņš mani drīzāk pacieta”. Klusajam, atturīgajam Tihonovam Mordjukova gluži vienkārši bija pārāk skaļa. Savukārt 50. gadu beigās Tihonovs neprātīgi iemīlējies latviešu aktrisē Dzidrā Ritenbergā – vismaz tā atceras aktrise Margarita Volodina. 1960. gadā viņš pat iesniedzis šķiršanās pieteikumu, tomēr ar Ritenbergu tā arī neapprecējās – aktrisei slimās sirds dēļ nācās iet slimnīcā uz nopietnu operāciju, pēc kuras viņu pirmais apciemoja aktieris Jevgeņijs Urbanskis, kurš Ritenbergā bija iemīlējies tikpat stipri kā Tihonovs. Pārpratis notikušo, Tihonovs sarāva attiecības ar Ritenbergu…
Personiskā dzīve 50. gados Vjačeslavam Tihonovam bija vētraina, bet profesionālā – klusa. Neraugoties uz panākumiem pirmajā filmā, Vjačeslavs Tihonovs pēc tās uz gariem desmit gadiem nonāca “plauktā”. Režisori par viņu gluži vienkārši aizmirsa. Par izrāvienu kļuva filma “Tas notika Peņkovā”, kur aktieris nospēlēja traktoristu Matveju Morozovu.
Lomai tika izmēģināti pavisam 11 aktieri, visiem bija jāuzņem dublis ar skūpstīšanos, un pēc desmitās proves galvenās lomas tēlotājs Svetlana Družiņina esot izmisumā piedraudējusi režisoram Staņislavam Rostockim, – ja viņš vēlreiz iekliegsies: “Neticu!”, viņa esot gatava nekad neprecēties. Sākumā Rostocki nepārliecināja arī Tihonovs, tomēr, kad viņš jautājis abām lomām apstiprinātajām aktrisēm, kuru pretspēlētāju izvēlētos viņas, abas, iepriekš nesarunājot, bijušas par Tihonovu. Izvēle izrādījās neticami veiksmīga.
Toties savu nākamo filmu, kaut gan tā guva vēl lielākus panākumus, kļūstot par visdārgāko un vērienīgāko visā padomju kino vēsturē Vjačeslavs Tihonovs uzskatīja par neveiksmi. Runa ir par 1967. gadā uz ekrāniem nonākušo lieldarbu “Karš un miers”, kur Tihonovs spēlēja kņazu Bolkonski. Filmas uzņemšana maksāja 18 miljonus rubļu, kā statisti kinolentē bija iesaistīti kopumā 120 000 cilvēku, tādēļ filma ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā, turklāt tā saņēma “Oskara” balvu kā labākā ārzemju filma un tika pārdota uz 117 valstīm. Tihonovs sūdzējās, ka viņam tā arī neesot izdevies atrast īsto lomas atslēgu, turklāt visu filmēšanās laiku aktieris nenovilka cimdus – sasodītais jaunības tetovējums…
Pēc “Kara un miera” Vjačeslavs Tihonovs sāka strādāt pie filmas “Vīrietis un sieviete” ieskaņošanas, un šajā laikā iepazinās ar nākamo sievu Tamāru – tikko augstskolu beigušu jaunu meiteni. Apprecējās abi jau Tihonova nākamās kinofilmas, “Nodzīvosim līdz pirmdienai”, laikā, uzaudzināja meitu Annu, kura arī kļuvusi par aktrisi un kino producenti, un nodzīvoja kopā līdz pat Vjačeslava Tihonova nāvei 2009. gadā.
Pēc “Nodzīvosim līdz pirmdienai” bija vēl vairākas filmas, kurās Tihonovs bija labs, kā arvien, taču šīs lomas nobāl uz 1971. – 1973. gada maratona – seriāla “Septiņpadsmit pavasara mirkļi” fona. Štirlics, vai, piedodiet, Tihonovs, visu mūžu neieredzēja anekdotes par savu varoni, visiem spēkiem centās uzskatīt to vienkārši par vienu no savām lomām, bet ko nu slēpt: tieši elegantais, klusais spiegs Isajevs/Štirlics kļuva par Tihonova zīmolu. Pie šīs lomas gan viņš tika nejauši liktenīgi – uz to provējās Inokentijs Smoktunovskis, Oļegs Striženovs, Arčils Homiašvili. Katram no viņiem izrādījās nepārvarami šķēršļi. Taču atkal – Štirlica lomā patlaban pat grūti iedomāties kādu citu aktieri, bet PSKP CK ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs pēc seriāla noskatīšanās esot devis rīkojumu piešķirt izlūkam Isajevam Padomju Savienības Varoņa goda nosaukumu. Uzzinājis, ka Isajevs ir tikai kino tēls, Brežņevs sacījis: “Žēl.”
Vjačeslavs Tihonovs turpināja filmēties gandrīz līdz pašai nāvei. Par viņa pēdējo lomu Eldara Rjazanova filmā “Andersens. Dzīve bez mīlestības” 2006. gadā kļuva – ne daudz, ne maz, – Dievs…
“Es neko sliktu neesmu izdarījis, visu mūžu godīgi strādāju, man nav par ko kaunēties. Neesmu velti nodzīvojis dzīvi. Palikušas manas lomas, mani darbi. Ceru, skatītāji man ir pateicīgi. Es vienmēr biju priecīgs, kad mani uz ielas pazina sveši cilvēki, nāca klāt un pateicās… Lūk, lielākā aktiera laime,” savās atmiņās rakstīja Vjačeslavs Tihonovs. Tad nu vēlreiz, kaut arī pēc nāves, – paldies!
