Štokenberga cietā plackarte 0
Pēc īsa atšķirtības brīža kā dzelzceļnieks uz sliedēm atgriezies pazīstamais kreisais reālists Aigars Štokenbergs. Trīskārt bijušā ministra raksturīgajā profilā zilo džemperi ar briedīšiem nomainīs adītais ar čukčukbānīti un a/s “Pasažieru vilciens” simboliku – klasika!
Kā zināms, Štokijs Zviedrijā bija ņēmies kā metalurgs Hēfests, nopircis mazu tēraudlietuvi vai metālu velmētavu – būtu nesis tālāk savu Dzelzs krustu, atkarībā no apstākļiem iegādādamies uzreiz SAAB koncernu vai maķenīt paplašinādams biznesu, pārņēmis no ķīniešiem veļas mazgātavu. Tomēr viņš vīrišķīgi izšķīries par lietišķu pakalpojumu Latvijas Republikai – izlietot pieredzi “Pasažieru vilciena” valdē.
Gadu gadiem esam pieredzējuši, kā cilvēki, kuriem privātā uzņēmumā neuzticētu tirgot pat momentloterijas lozes, platā parādes solī dodas un tiek ielaisti valsts kapitālsabiedrību pārvaldes koridoros. Var teikt, ka līdz šim “električku” uzņēmumu “šoferēja” bezbiļetnieki – “zaķi” un Šlesera preses sekretāri. Tas, ko šīs uzticības personas labāk pazina, varēja būt gludeklis – bez šaubām, pletīzeris tvaika pūšanas ziņā līdzinās un ir attāls radinieks lokomotīvei, tomēr nav lokomotīve. Dombrovska valdības milzīgs pluss ir, ka tai izdevies atskārst, ka vadīt vērtīgu valsts transporta kompāniju un slēgt daudzmiljonu vagonu iepirkumu kontraktu darījumus nevajadzētu ļaut “profesionāļiem”, kuru vienīgā iepriekšējā nabas saite ar dzelzceļu ir, teiksim, piedzimšana uz perona Zvejniekciema stacijā un studiju gados pēc braukšanas par zaķi izgrūšana no vilciena Atgāzenes vai Muldakmens pieturvietās. Pateicoties veco laiku tikumiem pieteiktajam karam un ik pa laikam izsludinātai depolitizācijai uzņēmumu valdēs, deokupācijai, deoligarhizācijai un pārējiem “d”, arī brieduma gados šos “dzelzceļnieku” kungus izsēdinājuši no ērtās “PV” kupejas.
Protams, “uzplaukuma” periodā uz sliedēm izšļakstīts tik daudz saulespuķu eļļas, ka pietiktu aizdegties un degtu maršrutā Rīga–Aizkraukle vai līdz Krustpilij. Valdība izsaukusi ugunsdzēsēju Štokenbergu no glābējkomandas kā uzbēruma patruļas locekli – kā gulsnis viņš ievietots kaut cik stabilizēt finanšu ekonomisko un draudošo katastrofālo vilcienu iepirkuma situāciju.
Es redzu vai visos semaforos midžinošo sarkano gaismu par brīdinājumu, ka notikusi politiska iecelšana un ka Štokenbergs iepriekšējās vēlēšanās nokļuvis vēlētāju melnajā piezīmju grāmatiņā. Tomēr šis vīrs ar jurista, ekonomista izglītību un politisko pieredzi neatver kupejas durvis, kur pavadones cienā ar tēju un rausīšiem, – viņš dabūjis braukšanas kartīti cietā plackartē! Štokenbergs priekšā atrod iepriekšējo kurinātāju izbērtas karstas ogles, nenosakāmu protokolu papīra skrandas, nobružātu, kļūdainu pasažieru vilcienu kustības sarakstu, droši vien viņam jāizdomā, kā no slēgtā līguma ar vilcienu pārdevējiem izmest kādus 3000 valstij neizdevīgus vārdus. Štokenbergam ar kluso tembru nāksies kalt jaunu rīkli un runāt piepaceltā balsī, jo no Spānijas nāk inkvizīcija un CAF ražoti elektropiedziņas tērauda kumeļi, bet Latvijā visur pīpina par varbūtēju korupciju. Tāpēc nevajadzētu vis Štokiju demonizēt, ka viņa sabiedriski politiskā vērtība pielīdzināma nullei un tagad vēl noslīdējusi mīnus atzīmēs, un ka viņš atnācis uz “Pasažieru vilciena” ballīti kādam nocelt jauku meiču.
Pagaidiet ar prasībām, lai mašīnisti dziedādami vada dzelzs rumakus un kasieres, vagonā arfu spēlēdamas, saņem naudu un plēš biļetes no ruļļa. Lai papriekšu Štokenbergs mēģina palaist kustību pareizās pārmijās, bet, ja viņš ne vella neatrisinās, ja piesegs darījumus, tad es pirmais apņemos no šitā metālrūpnieka nepirkt ne sarūsējušu naglu!
