Mobilā versija
+4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
19. aprīlis, 2012
Drukāt

Štokenbergs un viņa tērauda konstrukcija

stokenbergs_leta

Mežos esot dzirdēta pirmā dzeguze. – Ku-kū, ku-kū, ausās un Saeimā skaita arī pašreiz darbīgie politiķi, minot, cik ilgi vēl atlicis laiks kalpot valstij un vēlētāju labā. Kāds ļauna likteņa slakteris un pilsoņu neiecietības asmens diemžēl arvien vairāk saīsina šo krietno cilvēku politisko dzīvildzi un ārkārtas vēlēšanās izretina līdz šim cieši sakļautās partijnieku rindas.

 

Nav pat no svara, vai personālija sēdējis Saeimā kā marksistu celms vai iestrēdzis kā kauls no velnišķīga liberālisma kaula – asā izkapts pļauj un nežēlo nevienu. Ļaudis glabā kādreizējos varoņus vien gaistošu atmiņu aizkaktā, retumis atceras, ka vecā, fotogrāfijās daudzkārt redzētā seja teica to un to. Liekas, šai aizgājušo tēlu galerijā politiskais mazulis iebrāzās vēl tikko kā sputņiks, cēlās vaska spārnos, apauga ar pieredzes sūnu un jau kļuva par Figūru, pat par ministru. Kā seksuālās laimes luteklis Kazanova svinēja uzvaras daiļo sirdsdāmu guļamistabās un tika par vāverīšu profesoru, tā spējīgākie politiskā laukā tikai ar runas orgāna dāvanām vien no Saeimas karjeras kāpņutelpas pieveica oponentus un pacēlās nebijušos slavas popularitātes augstumos. Viens dikten darbojās kā cilvēktiesību aktīvists, cits rīkojās kā saimnieciskais tehnokrāts, un vēl kāds nāca kā svēts vīrs, vairāk kā abats, nevis liekulīgas partijas biedrs. Visiem šiem godavīriem dzeguze aizkūkoja, nelīdzēja ne vulkāniska aktivitāte, ne dievbijīgas dvēseles marmorbaltais tēls, daudziem taisni vai skauda, ka politiķis padevās miesas brangumā un spalvas spīdumā, un varēja just, ka tā dzīve viņam iet labumā. Vienalga, izbrāķējams – nost! Aiz matiem – un izrauts kā burkāns no dobes. Tā runāja, ka Šle­sera kungam piemīt sīkstums, ka viņš, lai cik notriekts garzems, piecelsies par vienu reizi vairāk. Kā saka – jebkurš mačo, ja nav nogalināts un pataisīts auksts, var uzvarēt! Bet te nu bij – arī buldozeru aizveda, nodeva metāllūžņos.

 

Taču klusajos kapos un šrotos dzirdama priecīgāka tauru skaņa. Lūk, Štokenberga kungs nav vis iziris pa vīlēm un izplēnējis, bet no Rīgas politiķa pārkausēts par Vestervīkas metālistu. Kas viņam bija vainas kā politiķim? Viņš pārāk klusu runāja priekš tautas vadoņa, taču tagad attaisījis metālfabriku Zviedrijā, kur ražošot tērauda konstrukcijas un hidrobūves.

 

Liktos, vai nu Štokenbergam būt’ grūti pa partijas atslēgas caurumu ielīst ostas direkcijā vai iesēsties valdes amatā, taču viņš vis nepiedalās ķēmīgās būšanās un laužas ražošanā kā ekonomiski aktīvs iedzīvotājs. Kritiķi bruks virsū – kāpēc nevarēja tepat uz vietas atvērt “Štokija velosipēdu darbnīcu” blakus Ērenpreisa pēcteču ražotnei? Nu par ko jūs runājat – kad Rīgas dome izlems Daugavā uz pontoniem ierīkot izklaides un uzdzīves vietu peldošo ielu, ko Šlesers sen solīja, no Štokenberga rūpnīca piegādās visu zemūdens aprīkojumu! Viņš pats ir lustīgs pēc velna, ka ticis vaļā no politikas kvēlojošās pekles, laukā no šī degradējošā reģiona un var nodziļināties šķelmīgā privātumā, cieti kā tērauda konstrukcija atbildot – tai nelabvēlīgajā vidē neatgriezīšos nekad! Vairs negribu par pogu vēlētāju blūzē kļūt!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+