Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: Strādā, maksā, mirsti? 9

Foto-Shutterstock

Jūnija vidū, tieši pasaules futbola čempionāta karstumā, Krievijas ministru kabinets pieņēma lēmumu pakāpeniski palielināt pensionēšanās vecumu. Paredzams, ka no 2034. gada sievietes dosies pensijā 63 gadu vecumā, bet vīrieši no 2028. gada – 65 gados. Pagaidām vēl Krievijā sievietes dodas pelnītā atpūtā 55 gados, bet vīrieši – 60 gados, gluži kā padomju laikos.

Socioloģiskie pētījumi liecina, ka 90% Krievijas iedzīvotāju kategoriski noraida iecerētās reformas. Strauji kritušies prezidenta Vladimira Putina un jo sevišķi valdības vadītāja Dmitrija Medvedeva reitingi, spēkā pieņemas protesti. Kādi ir reformas pretinieku galvenie argumenti? Vispirms tiek minēts fakts, ka vidējais dzīves ilgums Krievijā patlaban ir 77 gadi sievietēm un 66,5 vīriešiem. Tātad vīriešu pensionēšanās vecums būtu salīdzināms ar vidējo mūža garumu! Vēl pirms trim gadiem tas nesasniedza pat 65 gadus un bija vien 64,7 gadi. Ne jau velti mītiņos un demonstrācijās parādās plakāti ar tekstu: “Strādā, maksā, mirsti.” Dzirdami apgalvojumi, ka jauniešiem tagad būšot grūtāk atrast darbu, jo pirmspensijas vecuma darba meklētāji būšot ar mieru strādāt par niecīgu atalgojumu. Taču realitāte drīzāk būs pavisam pretēja. Krievijā, patiesībā daudzviet bijušajā PSRS, darba tirgū valda jaunības kults. Pieredze un atbildības sajūta, ja tā ir “komplektā ar gadiem”, netiek novērtēta.

Pamatojums šim tautā nepopulārajam lēmumam – pensijām trūkst naudas. Vācijas kanclera Bismarka 1883. gadā iedibinātā valsts garantētā solidārā pensiju sistēma, kurā jaunākās paaudzes maksā pensijas senioriem, sāk buksēt daudzviet pasaulē. Visvienkāršākais risinājums, ko sākušas īstenot daudzas valstis, ieskaitot Latviju un nu jau arī Krieviju, ir pensijas vecuma paaugstināšana. Pat bagātajā Vācijā plāno palielināt pensionēšanās vecumu – no 2029. gada gan sievietēm, gan vīriešiem tie būs 67 gadi. Šādas politikas kritiķi apgalvo, ka problēmas būtība slēpjas nevis demogrāfijā, bet netaisnīgā un neefektīvā sociālo labumu pārdalē. Taisnība, šodien vienam strādājošajam nākas uzturēt aizvien lielāku skaitu pensionāru. Tomēr salīdzinājumā ar Bismarka laikiem darba ražīgums ir būtiski pieaudzis. Tas nozīmē, ka jāatrod jauni, varbūt pat netradicionāli mehānismi, kas nodrošinātu lielāku taisnīgumu un solidaritāti sabiedrībā. Ne velti aizvien biežāk tiek apspriests tā saucamais beznosacījuma ienākums, neliela summa, ko valsts varētu izmaksāt savam pilsonim neatkarīgi no tā, vai viņš strādā vai slinko. Izaicinājums ir arī pie durvīm klauvējošā automatizācija, roboti un mākslīgais intelekts, kas draud iznīcināt daudzas darba vietas. Roboti, kas strādā un veic iemaksas atlaisto cilvēku pensiju fondos, pagaidām vēl sastopami tikai zinātniskajā fantastikā. Tomēr dienaskārtībā būs jautājums, kā panākt, lai no automatizācijas iegūst ne tikai rūpnīcu akcionāri un skaitliski nelielais apkalpojošais personāls, bet arī sētnieks, kurš rūpnīcas apkārtnē slauka ielu. Vēl viena problēma, kas gan vairāk raksturīga Centrāleiropai un Baltijas valstīm: ko darīt ar ekonomisko migrantu nopelnītajām pensijām? Vai tās aplikt ar nodokli? Un, ja aplikt, tad kā? Tieši šāda diskusija patlaban notiek Latvijas Saeimā un valdības gaiteņos.

Bet atgriezīsimies pie Krievijas. Sabiedrības diskusija ap pensiju sistēmas reformu, kas visdrīzāk ir nepieciešama un neizbēgama, vēl vairāk atkailinājusi bēdīgo patiesību – Krievija nebūt nav sociālās labklājības valsts, kā to lepni garantē šīs valsts konstitūcija. Minimālā alga Krievijā patlaban ir vien 11 163 rubļi jeb 152 eiro, pilsoņi aizvien biežāk saskaras ar maksas medicīnu un izglītību. Mīts par padomju laiku “sociālo iekarojumu” saglabāšanos ir ilūzija, kas drīzāk dzīvo ārpus Krievijas robežām, to skaitā arī zināmās aprindās Latvijā. Tikmēr, kā jau tas Krievijas vēsturē atgadījies ne reizi vien, daļa tautas joprojām tic “labajam caram”, šajā gadījumā Putinam, kurš sadzirdēs grūtdieņu žēlabas un atcels ļaunās valdības ieceres. Mēdz gan sacīt, ka cerība mirstot pēdējā.

LA.lv