Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
10. decembris, 2013
Drukāt

Akadēmiķim Jānim Stradiņam šodien 80 gadu jubileja (9)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

“Piliens dobj akmeni nevis ar spēku, bet ar biežu pilēšanu,” šo romiešu dzejnieka Ovīdija teicienu (latīniski “Gutta cavat lapidem non vi, sed saepe cadendo”) Jānis Stradiņš izraudzījies par devīzi savas dzimtas emblēmā. Arī 1988. gada 6. oktobrī, runādams tautas manifestācijā Mežaparkā, viņš bija izvēlējies šo atziņu par vadmotīvu, salīdzinot, ka visu mūsu tautas vēsturi var attēlot tādējādi, ka pilieni drupinājuši akmeni.

Zinātne un 
nacionālais lepnums


J. Stradiņa līdzgaitnieki mēdz citēt akadēmiķa paša asprātīgās sentences, piemēram, Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) īstenais loceklis, Organiskās sintēzes institūta (OSI) direktors profesors Ivars Kalviņš saka – Stradiņa domāšanas stilu raksturo brīdinājums par mērķtiecīgas zinātnes politikas, stratēģijas un vīzijas trūkumu Latvijā: “Ja tā turpināsies, zinātne būs drupās. Bet šīs drupas būs skaistas.”

“Vai Latvijas Republikai ir vajadzīgi zinātnieki?” tā akadēmiķis ir pieteicis savu referātu šodien notiekošajai savas jubilejas konferencei. Akadēmiķis mudina sabiedrību apzināties, ka Latvijas zinātnes tradīcijām un mūsdienu sasniegumiem jākļūst par nacionālu lepnumu. Jo mums taču ir ar ko lepoties – ir starptautiski atzīti sasniegumi datorzinātnēs, materiālzinātnēs, jaunu ārstniecības līdzekļu izstrādē, biomedicīnā u. c.

Jānis Stradiņš kā Nacionālās identitātes programmas vadītājs arvien uzsvēris, ka nacionālas valsts pienākums ir atbalstīt humanitārās zinātnes, letoniku, vienlaikus mudinot to modernizēt, padarot plašāku, dziļāku, starptautiski atpazīstamāku.

Spilgts un talantīgs


Nākotne pieder jaunajiem un jaunajam, pat ja tas šķiet dīvains, tā atkal ir Stradiņa tēze ar drusku pārsteidzošu nobeigumu. Bet kā savulaik viņu pašu kā jauno zinātnieku ir vērtējuši vecākie kolēģi? 1956. gadā ar izcilību beidzis Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti, J. Stradiņš nonāca pie Organiskās sintēzes institūta direktora Solomona Hillera. Izcilais zinātnes organizators bija pretrunīga personība, no kuras, kā atzīst Stradiņš, viņš esot daudz mācījies, bet daudz arī centies nemācīties.

“No Stradiņa ar laiku var izveidoties spilgts un talantīgs zinātnieks, kas spēs ierosināt un vadīt un arī izaudzināt zinātnieku kolektīvu,” tā 1959. gada novembrī S. Hillers rakstījis atsauksmē par savu jauno kolēģi. Ka šis vērtējums bijis trāpījums desmitniekā, apliecina J. Stradiņa ilggadējie kolēģi OSI fizikāli organiskās ķīmijas laboratorijā, kuru viņš vadījis no 1961. līdz pat 2005. gada nogalei. “Stradiņš bija laboratorijas dvēsele,” teic Larisa Baumane, kura akadēmiķi godā kā vienu no saviem darbaudzinātājiem. “Cilvēki tiecās pie viņa; vadītājs mācēja visus saturēt kopā.”

OSI direktors I. Kalviņš uzsver, ka šī laboratorija ir ekipēta ar pasaules līmeņa modernu aparatūru, kas pirkta par institūta paša nopelnītu naudu – ja salīdzina ar autobūves terminiem, te ir mersedess un jaunākais rolsroisa modelis. Tāpēc te jaunie talanti redz izaugsmes iespējas, un, papildinājuši zināšanas prestižās ārzemju laboratorijās, atgriežas Latvijā. Tieši tā, kā to tēlaini formulē akadēmiķis Stradiņš: Sprīdītis dodas pasaulē, bet jābūt mājām, kur atgriezties, tāpēc Latvijā vajadzīgi kaut nedaudzi augsta līmeņa pētniecības centri un universitātes.

J. Stradiņa vecākais dēls Pauls ir fiziķis ASV, Denverā.

Atmodas laika epizode


Profesore L. Baumane atminas, kā Jāņa Stradiņa iniciētajā parak-
stu vākšanā latviešu nacionālās simbolikas atjaunošanai aktīvi iesaistījās visi laboratorijas darbinieki. 1988. gada vasarā pastnieki nesa maisiem J. Stradiņam adresētu vēstuļu par mūsu karogu, ģerboni, himnu – pavisam pienāca 11 351 vēstule ar 123 473 parakstiem. “Mēs tās pārskatījām, analizējām, grupējām, un beigās izkristalizējās doma par auseklīti kā vienojošo simbolu,” stāsta profesore. Uz šīs tautas aptaujas datu pamata Latvijas PSR Augstākā padome 1988. gada septembrī pieņēma lēmumu par latviešu nacionālo (kultūrvēsturisko) simboliku. Vēstules ilgu laiku, līdz pat 1998. gadam, glabājās J. Stradiņa darba kabinetā OSI, pēc tam tika nodotas Latvijas Valsts arhīvam.

Viņa OSI darba kabinetā pie sienas atradies plakātiņš ar izcilā 19. gs. angļu fiziķa un ķīmiķa Maikla Faradeja mudinājumu: “Work, finish, publish” (strādā, pabeidz, publicē), ko J. Stradiņš izvēlējies par savu devīzi zinātnē.

“Samierināšanās katalizators”


Ivars Kalviņš kā būtiskāko akadēmiķa Stradiņa raksturojumā piemin to, ka “viņš ir multikulturāls ne jau tajā nozīmē, ka pieder pie dažādām kultūrām (kaut arī tā ir taisnība, dzimtas asinīs ir daudz dažādu sajaukumu, to viņš pats ir rak-
stījis), bet tādā ziņā, ka viņš saprot, kas notiek citās zinātņu nozarēs, turklāt izprot dziļi”. Tas nozīmē saprast, kā likumsakarības, ko pēta kāda cita nozare, pārnest uz savu, un iegūt pavisam jaunas zināšanas. Vēl OSI vadītājs uzsver, ka Stradiņš iemantojis visas zinātnieku sabiedrības autoritāti ar spēju objektīvi salikt visu pa plauktiņiem un ar spēju būt “saskaņas katalizatoram”. Ne tikai zinātnē, bet arī sabiedriski politiskajās norisēs, jebkurā situācijā, kur saduras teorijas, priekšstati, uzskati un stereotipi, viņš prot atrast vienojošo. “Tas mani viņa personībā ir fascinējis – šī spēja būt par samierināšanās katalizatoru,” spriež I. Kalviņš. “Tā nav samierināšana ar pazaudēšanu, bet ar papildināšanu. Un tā ir viņa misija gan sabiedrībā, gan zinātnē.”

Jānis Stradiņš ir vēstures goda doktors un Latvijas Vēstures institūta žurnāla redkolēģijas loceklis. Institūta direktors Guntis Zemītis, stāstot par viņa ieguldījumu šajā jomā, akcentē: Stradiņš ir ļoti daudz lasījis, tāpēc ir izcili labi informēts, redz lietas kopsakarībā un spēj savas zināšanas loģiski un saistoši pasniegt citiem. Viņš saskata aktuālos tematus, izkristalizē tos un mudina vēsturniekus par tiem rakstīt.

Visu šo īpašību dēļ 
J. Stradiņš ir ticis ierauts dažādos sabiedriskos procesos un, kā pats 
raksta atskatā uz savu karjeru OSI, pārslogots ar neskaitāmiem pienākumiem. Kopš 1990. gada bija iesaistīts Latvijas Zinātņu akadēmijas vadībā, no 1992. gada bija LZA viceprezidents, prezidents no 1998. līdz 2004. gadam, pēc tam – Senāta priekšsēdētājs. Un kur tad vēl daudzās padomes, komisijas, fondi…

Goda lieta


J. Stradiņš ir akadēmiskās vienības “Austrums” goda biedrs. Ar divu “Austruma” vecbiedru gādību dibinātais Sadovsku fonds ir atbalstījis akadēmiķa 639 lappušu apjomīgā pētījuma “Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā” publicēšanu. Pērn Latvijas Vēstures institūta apgāds laida klajā jau tā otro izdevumu. Priekšvārdā autors raksta, ka vispirms pateicību ir parādā savam tēvam profesoram Paulam Stradiņam, kurš viņu jau agrā bērnībā iesaistīja savā Medicīnas vēstures muzeja veidošanā un atbalstīja centienus pētīt Baltijas dabaszinātņu vēsturi. Vēl ir paldies vārdi dzīvesbiedrei: “Grāmata nebūtu tapusi, ja ne manas mīļās dzīves draudzenes Laimas nemitīgie pamudinājumi rakstīt arī tad, kad nolaidās rokas veselības stāvokļa un materiālu kārtošanas grūtību dēļ.”

Izlasījusi šo, uzdrošinājos Stradiņu jaunākajam dēlam Pēterim – profesoram, ķirurgam, Stradiņa slimnīcas nodaļas vadītājam – pavaicāt, vai viņam kā ārstam nav jāatgādina tētim: “Lūdzu, padomā par veselību!” Pēteris atbild, ka tas ir jāatgādina nepārtraukti, taču ģimene esot atmetusi cerības ietekmēt tēva dienaskārtību un atrunāt no kādu pienākumu uzņemšanās. Jo viņam ļoti svarīgi cilvēki, ar kuriem kopā piedalās projektos, un svarīgi tie darbi, pret kuriem viņš izturas ar ārkārtīgi lielu atbildību. Izpildīt kādam apsolīto ir vienkārši goda lieta.

Dakteris nosaka, ka tēvs kā pacients neesot paklausīgs, jo viņam ir savs viedoklis par zāļu lietošanu. Dēls zina, ka tēva dzīvē lietas ir sakārtotas pēc prioritātēm: “Un tajā prioritāšu sarakstā rūpes par sevi pašu nav galvenajā vietā, svarīgāka ir sabiedrība un veicamais darbs. Tāpēc gan ar veselību, gan citām lietām saistītās personīgās vajadzības paliek otrā plānā. Mēs ar mammu mēģinām viņu izraut no tā ikdienas skrējiena. Tas mēdz arī izdoties. Bet reti.”

Ar kādām dāvanām dzimšanas dienas gaviļnieku vislabāk iepriecināt? Pēteris saka – tā var būt laba grāmata vai glezna, jo tēvs ir liels mākslas cienītājs. Un jubilāru iepriecina notikumi: jaunas grāmatas iznākšana, pētījuma pabeigšana, ievērojami kultūrvēsturiski notikumi. Viņu bieži vien sajūsmina kāda jauna pieminekļa tapšana vai kādas kultūrvēsturiskas vietas atjaunošana jebkurā Latvijas novadā. Pat ja pats tajā nav bijis iesaistīts, taču, ja redz, ka tas ir labā līmenī paveikts, par to patiešām priecājas.

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. Veselību un vēlreiz veselību!

  2. Veselību, veselību dzimšanas dienā. Apbrīnojamas Jūsu gaišās prāta spējas un zināšanas.

  3. beidzot lasās no tās tukšās muldēšanas skatuves projām. Veca, sagrabējusi dekorācija varas spēlītēm.

    Piekrītu!

  4. Ļauj novēlēt Tev dzimšanas dienā laimi,
    Lai tavās dienās gaismas staru daudz!
    Ja ceļš ir grūts, lai apkārt draugu saime,
    Kas roku sniedz un tālāk sauc.

  5. beidzot lasās no tās tukšās muldēšanas skatuves projām. Veca, sagrabējusi dekorācija varas spēlītēm.

  6. Visa cieņa un patiesa apbrīna!
    Akadēmiķis, vienkāršs, labsirdīgs un ārkārtīgi gudrs cilvēks. Latvietis.

  7. Lai dotais devējam simtkārt atdodas! Paldies par dāsnumu!

  8. Vēl tik pat!

Draugiem Facebook Twitter Google+