Pēteris Vasks
Pēteris Vasks
Foto – Karīna Miezāja

Pēteris Vasks: Strādāju kā latviešu zemnieks 3

Vidzemes koncertzālē “Cēsis” sestdien, 7. aprīlī, aizsāksies jauns mūzikas festivāls – “Pētera Vaska mūzikas aprīlis” –, kas veltīts izcilā latviešu komponista PĒTERA VASKA radītajai mūzikai. Arī tā programma ir paša komponista veidota.

Reklāma
Reklāma
Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 154
Lasīt citas ziņas

Pēteris ir dabas, ne bruģa cilvēks. Viņš māk priecāties par visiem gadalaikiem, bet pavasara atgriešanās brīnumu svin īpaši. Komponists dzimis 16. aprīlī, un viņa mūzikas pirmais festivāls norit – un arī nākamie noritēs – īsi pirms un neilgi pēc šā datuma. “Latvija man ir mīļa, bet dažas vietas īpaši tuvas. Viena no tādām ir Cēsis. Tepat netālu – Ķempju pagastā –, ir manas mātes dzimtā vieta, bet Amatciemā jau vairākus gadus izdzīvoju skaistās vasaras un bieži varu baudīt augstvērtīgus koncertus Cēsu koncertzālē,” saka komponists Pēteris Vasks.

Ne visiem zināms, ka viņš ir studējis Lietuvas Valsts konservatorijā un absolvējis to kā diplomēts kontrabasists. Tikai pēc tam, jau Latvijā, studējis kompozīciju. Un šajā festivālā koncertā 12. aprīlī Pēteris Vasks dzīvos kopā ar saviem skaņdarbiem un citiem koncerta mūziķiem, spēlējot kontrabasu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Festivāla programmu esat veidojis pats, būsit klāt arī visos koncertos, un klausītājiem būs iespēja jūs sastapt pirms­koncerta sarunās. Vai skaņdarbu atlase nācās viegli?

P. Vasks: Koncertam “Debesis un zeme” sākotnēji iecerētais datums – 13. aprīlis – sakrita ar manas mūzikas koncertu Štutgartē, kur būt apsolīju jau pirms gada. Labi, ka koncertu Cēsīs izdevās pārcelt uz 12. aprīli. Bet nākamajā dienā sešos no rīta ar “Lufthanzas” laineri lidošu uz Frankfurti, tad sēdīšos vilcienā uz Štutgarti. Pēdējā laikā pasaulē, it īpaši pirms simfoniskās mūzikas koncertiem, uz sarunu tiek aicināti gan autori, gan interpreti, lai palīdzētu klausītājiem iejusties mūzikas noskaņā. Nupat Rīgā bija ieradies brīnišķīgs vijolnieks no Hamburgas jaunās filharmonijas, kurš gan atteicās no pirmskoncerta sarunām, jo viņš, lūk, koncentrējoties spēlei. Bet komponists jau savu ir padarījis un, ja vēl šajā saulē – lielākoties jau visi spēlē klasiķus debesīs –, tad nu dzīvajiem jāspēlē arī komponista loma (pasmaida).

Festivāla vainagojumu esat uzticējis kamer­orķestrim “Sinfonietta Rīga”. 28. aprīļa koncerta “Tālā gaisma” īpašie viesi būs jūsu uzaicinātais Zviedrijā dzīvojošais britu vijolnieks Hugo Tičati un draugs un domubiedrs – somu diriģents Juha Kangas. Solista un kamerorķestra izpildījumā dzirdēsim Gidonam Krēmeram rakstīto, iekšējas dinamikas un emocionālas spriedzes pilno vijoļkoncertu “Tālā gaisma”. Otrajā daļā Juhas Kangasa un orķestra lasījumā skanēs simfonija “Balsis”…

Jā, Juha Kangas ir mans ļoti labs draugs mūzikā un arī cilvēciski. Viņa vadītais orķestris darbojas sešsimt kilometrus no Helsinkiem nosacīti mazā pilsētiņā Kokolā ar 40 000 iedzīvotāju. Savulaik mūziķis galvaspilsētā spēlējis Filharmonijas orķestrī, varēja tur mierīgi turpināt, bet aizbrauca atpakaļ uz savu dzimto pilsētu un vietējā mūzikas skolā sāka skolot bērnus, izveidoja savu orķestri, kas pirms desmit gadiem dabūja profesionālas vienības statusu. Juham bija tā misijas apziņa, ka nevar visu kultūru koncentrēt tikai lielajās pilsētās. Deviņdesmito gadu sākumā viņa orķestris saņēma visaugstāko ziemeļvalstu apbalvojumu. Juha ne vienreiz vien mudināts – pamet mazo pilsēteli. Izcila aģentūra piedāvāja nākt tās paspārnē, solot diriģēt izcilus orķestrus visā Eiropā. Bet Juha teica – nē, nevēlos nekur braukt, jo kas kops mūzikas dzīvi šeit, mazajā Kokolā? Viņš ir arī liels latviešu mūzikas draugs.

Reklāma
Reklāma

Vijoļkoncerts “Tālā gaisma” no manis komponētajiem ir visvairāk spēlētais skaņdarbs, tam ir kādi desmit vai vairāk ierakstu, tas izmantots septiņām vai astoņām baleta horeogrāfijām visā pasaulē, un, kad piefiksēju, ka skaņdarbu atskaņojuši simt vijolnieki, tālāk vairs neskaitīju. Savukārt “Balsis” ir mana pirmā stīgu simfonija, kuras ierosinātājs bija tieši Juha Kangas. Kaut kur dzirdējis manu mūziku, līdz tam man nepazīstamais somu diriģents 1989. gadā atsūtīja vēstuli: vai es nevēloties viņam ko uzrakstīt? Jā, labprāt. Tā deviņdesmito gadu beigās sāku strādāt pie simfonijas, bet… barikādes, jukas, rakstīšana apstājās. Pēc tam atkal pieķēros klāt, jo, ja esi ko apsolījis… Vienīgi personīgā nāve var būt par iemeslu skaņdarbu nepabeigt. Gatavais darbs Juhu ārkārtīgi iepriecināja, viņš aicināja mani uz pirmatskaņojumu. Tas sakrita ar puču. Pirmās domas – atkal jāatliek uz ilgāku laiku mūsu sapnis par brīvību, pēc tam iešāvās prātā, paldies Dievam, simfonija ir aizsūtīta, saņemta, noskanēs Somijā, bet man jau laikam šo ziemeļu zemi neredzēt… Bet pučs izjuka, un lidmašīnā ceļā no Rīgas uz Helsinkiem domāju, cik patiesībā tā Somija ir tuvu. Pirmatskaņojuma dienā Somijas avīžu pirmajās lappusēs goda vietā bija Baltijas valstu karogi un ziņa, ka Krievija oficiāli atzinusi Baltijas valstu neatkarību.

Kormūzikas koncertā “Debesis un zeme” esat uzaicinājis jauniešu kori “Kamēr…”, kas diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā muzicēs kopā ar jūsu mūzikas atskaņošanā rūdīto Spīķeru kvartetu un izpildīs arī tādu šedevru kā “Mūsu Tēvs”. Kā šī mūzika radās?

Kādreiz mans tēvs sacīja – dēls, kad tu vienreiz uzrakstīsi tādu Tēvreizi, lai visa draudze dziedātu līdzi, lai būtu muzikāli interesanti, lai nebūtu par sarežģītu…? Atbildēju, ka vēl īsti neesmu tam gatavs. Ja neieliec šādā skaņdarbā visu savu mīlestību un ticību, tad Tēvreizi rakstīt nedrīkst. Mans tētis jau bija mūžībā, kad 1990. gadā uzrakstīju “Mūsu Tēvs”. Tā nebūt nav sarežģīta mūzika, draudze varbūt nē, bet pavisam noteikti šo dziesmu var izdziedāt jebkurš amatieru koris. Tas ir ilgi briedis darbs, pagāja ilgs laiks, kamēr sajutu, tagad to spēju. Paldies Dievam, dziesma – gan latīņu versijā – skan visā pasaulē.

Kas ir jūsu tuvākie dzejnieki?

Arvien vairāk iemīlu Knuta Skujenieka dzeju. Tā ir absolūti tīra manta. It kā nekā pretencioza, itin kā nekādas saistības ar mūsu liesmojošo dzejnieku aktuālajām tēmām… Bet vienkāršais stāsts par rudzu lauku, mūsu zemi, kalniem, dabu manī krīt tik dziļi un rezonē ar katru gadu arvien vairāk. Ja rakstīšu ar latviešu tekstiem, tas, visticamāk, atkal būs ar Skujenieka dzeju. Arī mūsu fonda (Pētera Vaska fonda. – V. K.) rīkotajā ikgadējā konkursā Mūzikas akadēmijas studentiem šogad, piemēram, bija šķietami visvienkāršākais uzdevums – jāsacer dziesma un klavieru pavadījums. Bet dziesmai jāizmanto tikai Skujenieka dzeja. Lai meklē! Un cik brīnišķīgi nupat Jaunajā Rīgas teātrī Alvja Hermaņa iestudētajā izrādē “Dieviņš pillā” aktrise Guna Zariņa atklāja Aivara Neibarta dzeju. Latviešiem ir daudz izcilu personību, taču, ja neviens tās neizceļ, paliek vien sabiedrībā virspusējais par bohēmu un tamlīdzīgām talantu dzīves pusēm. Bet šīs izrādes pēcgarša nāk ar iekšēju jautājumu – vai mēs tajā visā tiešām bijām klāt?

Vai jums mūzika arī reizumis nāk ar mokām, tāpat kā Neibartam vārds?

Esmu ļoti tālu no tiem, kas saka – es jau nekomponēju, tikai pierakstu, man jau ir tiešā saite… Tāds grafomānu iemīļots stāsts. Man mūzikas radīšanas process ir tiešs, strādāju kā latviešu zemnieks, laukā sējot sēklu. Tā ir skaņdarba ideja, kuru vēlāk audzēju un apstrādāju. Un tad nāk gan radošas atklāsmes brīži, gan melni lietus mākoņi. Tuvākie ir stīgu instrumenti, mana iekšējā ir čella balss. Kad rakstu lielākus solo skaņdarbus stīgu instrumentiem, pats turu tos rokās, pārbaudu, vai iecerētais ir izspēlējams, man instruments jāsajūt fiziski. Tā gūstu impulsus. Ir tikai četras stīgas, bet… Kā tās izmantot, lai instruments dziedātu, smietos, raudātu?

Esat patrons arī Rudens kamermūzikas festivālam. Vai ar jauno festivālu “Pētera Vaska aprīlis” nekonkurēsit pats ar sevi?

O, festivālu jau ir ļoti daudz. Bet tas labi, jo padara kultūras dzīvi Latvijā interesantāku un daudzveidīgāku. Vaska aprīlim pa vidu vēl mana dzimšanas diena (16. aprīlis). Lai festivāls ir mana dāvana klausītājiem. Bet līdz rudenim vēl priekšā skaistā vasara. Man neliekas tik svarīgi, ka mana mūzika skan Ņujorkā, Berlīnē vai Londonā. Lieliski, lai tā notiek, bet arvien būtiskāk un svarīgāk, lai manu mūziku dzirdētu šeit, mājās, mūsu cilvēki. Jo esmu rakstījis viņiem, šeit esmu dzimis, audzis, lielāko mūža daļu aizvadījis, elpojot mūsu zemes gaisu.

“Pētera Vaska mūzikas aprīlis”

* No 7. līdz 28. aprīlim Vidzemes koncertzālē “Cēsis”.

* 7. aprīlī plkst. 19 – koncerts “Vasks un “Trio Palladio” (vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane, pianists Reinis Zariņš); 12. aprīlī plkst. 19 – koncerts “Debesis un zeme” (koris “Kamēr…”, Spīķeru kvartets, diriģents Jānis Liepiņš); 28. aprīlī plkst. 19 – “Tālā gaisma” (vijolnieks Hugo Tičati, vijole, kamerorķestris “Sinfonietta Rīga”, diriģents Juha Kangas; pirms tam plkst. 16 varēs noskatīties LTV 2015. gadā radīto dokumentālo filmu “Musica Serena. Komponists Pēteris Vasks”).

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.