Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
20. decembris, 2012
Drukāt

Straujuma: Katram hektāram jābūt atdevei

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Nākamā gada sākumā kopā sanāks darba grupa, kuras uzdevums sagatavot priekšlikumus Latvijas zemes efektīvākai izmantošanai, tai skaitā arī Valsts zemes fonda izveidei. Par to un citām aktualitātēm “LA” redakcijā pirmdien vēstīja zemkopības ministre Laimdota Straujuma. Viņu iztaujāja Voldemārs Krustiņš, Ivars Bušmanis un Zigfrīds Dzedulis.


 

I. Bušmanis: – Jums tāds jocīgs Valsts prezidenta rīkojums nr. 5 jāpilda, kuru vēl bez prezidenta parakstījāt arī pati.

L. Straujuma: – Prezidenta kancelejā man paskaidroja, ka tāda esot pareizā juridiskā forma, atsaucoties uz Satversmi.

– Iznāk tā, ka prezidents nevar uzdot, kamēr pati neesat apņēmusies izstrādāt pasākumus zemes efektīvākai izmantošanai?

V. Krustiņš: – Būtu ulmaņlaiki, tad prezidentam pietiktu pilnvaru. Taču vairāk par šo rīkojumu mūs interesē, kā iet ar Zemes fonda izveidi.

– No visiem Latvijas 64 tūkstošiem kvadrātkilometru platības tikai auglīgā neizmantotā zeme un pašpatēriņam izmantotā zeme – apmēram pusmiljons hektāru – var tikt izmantota labāk. Lauku attīstības plānam nākamajiem septiņiem gadiem noteicām mērķi – lai 2020. gadā ar ienākumiem, ko saņem no ražošanas laukos, varētu uzturēt ģimeni. Katram hektāram jābūt atdevei.

I. Bušmanis: – Vai tikpat drosmīgi, kā esat atzinusi, ka cukura reforma ir kļūda, varat izteikties arī par līdzšinējo zemes pārdošanas politiku? Vai pārdot zemi ārzemju juridiskajām personām, kas nenodarbojas ar lauksaimniecību, bija pareizi?

– Vienmēr bijusi pretestība šādām idejām.

– No kā?

– No Finanšu ministrijas. Komercbanku asociācija arī iebilda. Tikai tagad pēc finanšu ministra Vilka un premjera iesaistīšanās programmai ceļš vaļā. Mēs esam izpētījuši visu valstu nosacījumus zemes tirgum.

Katrā valstī ir savi nosacījumi, nepārkāpjot ES likumdošanu. Piemēram, Francijas valdība dažās pašvaldībās zemes pircējam prasa franču valodas zināšanas. Citās valstīs priekšrocības zemes pirkšanai ir kaimiņiem. Valstis ir izdomājušas dažādus veidus zemes tirgus aizsardzībai.

– No tā izriet, ka Latvijā par to līdz šim nav domāts?

– Mēs esam solījuši zemniekiem un sev, ka nākamā gada pirmajos mēnešos sagatavosim savus priekšlikumus, ar ko iesim uz Saeimu.

– Daudzi jau uzskata, ka par vēlu…

– Jā, varbūt vajadzēja ierobežot pirms kādiem desmit gadiem, bet vai tāpēc mums tagad to nedarīt? Acīmredzot kopīgā sapratne ir atnākusi tikai tagad, un tikai tagad ir iespējams ko mainīt.

V. Krustiņš: – Vai var uzlikt embargo zemes pārdošanai ārzemniekiem, kamēr nav pieņemts likums?

– Nē, nevar gan, jo Eiropas Savienībā jānodrošina brīva kapitāla kustība. Divas lietas jau esam iesākuši: mežu iepirkšanu “Latvijas valsts mežiem” (“LVM”) un lauksaimniecības zemes kreditēšanas programmu. No paredzētajiem 10 miljoniem latu zemes iepirkšanai divi miljoni jau izsniegti.

I. Bušmanis: – Jau? Man liekas, ka tikai divi. Pirms trim mēnešiem jūs stāstījāt, ka pieteikumu skaits pārsniedz 10 miljonus un ka vajadzēs vēl papildu finansējumu.

– Tā arī ir.

Viss rit laikus, pēc ražas novākšanas cilvēki kārto dokumentus. Sākumā pieteica 18 miljonus, bet, kad sāka kārtot dokumentus, tad atklājās visādas neatbilstības piešķiršanas kritērijiem. Tomēr esmu pārliecināta, ka šos desmit miljonus izņems un vajadzēs vēl. Premjers apsolījis piešķirt papildu finansējumu, jo šis nav budžeta jautājums – Lauku attīstības fonds aizņemas no Valsts kases.

V. Krustiņš: – Cik hektārus par 10 miljoniem var nopirkt?

– Šobrīd vidējā pārdošanas cena ir 1700 latu par hektāru. Rēķiniet paši – 5880 hektārus. Tas nav daudz. Mēs valdībai apstiprināšanai iesniedzām atvieglojumus zemes kredīta saņemšanai.

I. Bušmanis: – Kādus?

– Prakse parādīja, kas uzlabojams. Tagad tiks pieļauts, ka iegādājamajā zemē līdz 20 procentiem var būt mežs. Liedzām bankām iespēju novērtēt zemi lētāk, nekā to faktiski pārdod. Un vēl var būt saimniecības ēkas uz šīs zemes.

Negaidīts šīs valsts programmas pozitīvais moments, ka komercbankas saviem klientiem sākušas piedāvāt vēl izdevīgākus kredīta nosacījumus zemes iegādei.

– Jūs esat uzņēmusies izstrādāt pasākumus zemes efektīvākai izmantošanai. Kādus vēl?

– Vēl bez kreditēšanas programmas uzlabojumiem plānoti dažādi pasākumi zemes auglības uzlabošanai, meliorācijai – plānots zemniekiem piešķirt 38 miljonus latu nākamajā plānošanas periodā. Šobrīd Nacionālajā attīstības plānā jau ir ieplānoti 25 miljoni latu valsts meliorācijas sistēmām.

V. Krustiņš: – Kādu zemi ieskaitīs Zemes fondā?

– Valstij ir rezerve zemes reformas noslēgumam. Tiesa, tā ir Finanšu ministrijas valdījumā. To varētu izmantot lauksaimnieciskai darbībai. Tad vēl paredzēts iepirkt zemi no cilvēkiem, kuri izvēlētos pārdot savai valstij, nevis citiem. Ir zemes īpašnieki, kuri nevēlas šķirties no īpašuma, bet labprāt iznomātu uz desmit gadiem.

Vēl zemes fonds varētu nodarboties ar zemes konsolidāciju, kas ir ļoti svarīgi izmaksu samazināšanai. Valsts zemes fonds varētu būt starpnieks gan konsolidācijai jeb maiņai, gan nomai, gan pārdošanai. Nākamā gada sākumā nāks kopā darba grupa vadības līmenī, lai to izspriestu.

Z. Dzedulis: – Pēc Valsts zemes dienesta informācijas redzu, ka valsts īpašumā palikušas vien strēmeles un neauglīgas purvmalas. Kāda tur lauksaimniecība?!

– Ar drošu sirdi cerības lieku uz zemes nomu un pārdošanu, tad Zemes fondā apgrozīsies vairāk privātās zemes.

– Bieži vien likumīgie īpašnieki un viņu mantinieki atgūtās zemes apstrādāt nespēj, tās reāli aiz-aug. Pieņemsim, ka viņi, patriotisku jūtu vai aprēķina vadīti, pārdos zemi valstij. Vai tad valsts apstrādās šo zemi?

– Nē, valsts darbosies kā brokeris un to pārdos vai iznomās lauksaimniekiem. Prezidents gan teica, ka varbūt mums pašiem arī nāksies saimniekot, bet diezin vai Zemkopības ministrija pirks traktorus…

I. Bušmanis: – Vai Zemes fonds varēs pārsolīt ārzemju investoru, kurš zemi gribēs iepirkt, teiksim, biogāzes ražotnes nodrošināšanai ar biomasu?

– Diezin vai. Katrs savu privāto zemi var pārdot, kam vien vēlas.

Par valsts naudu varēsim iepirkt zemi tikai par tādu cenu, kādu šis hektārs atpelnīs. Ne jau 90 000 eiro par hektāru kā Bavārijā. Kā “LVM” maksā pēc izstrādātiem kritērijiem, cik var iegūt no izaudzētā meža, tāpat arī Zemes fondā zemes iepirkšanai jābūt pamatojumam. Maksās tik, cik zeme var dot.

Z. Dzedulis: – Runājat par zemi kā par lielāko nacionālo bagātību. Taču zemes cena, salīdzinot ar daudzām citām valstīm, ir smieklīgi zema. 
Hektārs viena laba televizora vai ūdeļādas kažoka cenā. Kā tas tā var būt?

– Negribu pierunāt cenas kāpumu, taču zemes cenai ir izlīdzināšanās tendence. Tiklīdz tiešmaksājumi pieaugs, tā zemes cena diemžēl kāps. Taču galvenais, kas to noteiks – cik varam iegūt no hektāra.

V. Krustiņš: – Kad mēs varam sagaidīt kādu lēmumu par Valsts zemes fonda nodibināšanu?

– Valsts prezidents deva termiņu līdz nākamā gada vidum, un mēs rēķināmies ar šo datumu.

– Mums ir tik daudz mazo un vidējo zemnieku, kādas viņiem perspektīvas?

– Mums ir tikai 1073 lielās saimniecības, kam apgrozījums ir virs 100 tūkstošiem eiro gadā. No 65 tūkstošiem platībmaksājumu saņēmēju ap 60 tūkstošiem apgrozījums ir zem 15 tūkstošiem eiro gadā. Šīm saimniecībām palīdzēt var tikai kooperācija.

I. Bušmanis: – Kāda tipa kooperāciju jūs tur iedomājaties?

– Ja šajās saimniecībās klāt pie trim govīm piepērk vienu, tā vēl nav efektivitātes paaugstināšana. Tām var palīdzēt trīs lietas: kooperācija, nišas produktu ražošana un izglītošanās. Lauku attīstības plānā tam paredzam atbalstu.

V. Krustiņš: – Vai vispār ir perspektīva mazo ganāmpulku īpašniekiem?

– Var ražot bioloģisko pienu un trīs saimniecības kopā var gatavot bioloģisko sieru, piemēram. 1. aprīlī piena kvotu būsim valstī izpildījuši par visiem 100 procentiem.

No 2015. gada piena kvotas atcels un varēs ražot vairāk. Arī piena lielvalstis, kā Holande un Vācija, ražos vairāk, un mums jābūt gataviem konkurēt – gan piena saimniecībām, gan pārstrādes uzņēmumiem. Vai piena rūpnīcas varēs atļauties braukt uz 51 saimniecību ar dažām govīm vai tikai uz vienu saimniecību, kur tikpat govju?

– Ulmaņalaikos Kleberu saimnieks ar tādiem gariem ratiem 10 kilometru ceļā uz Jaunpils pienotavu savāca arī kaimiņu pienu.

– Pat ja kooperatīvs uzņemas savākt pienu, transporta izmaksas tik un tā gulstas uz saražotā piena pašizmaksu. Te jādomā, kā pārstrādāt pienu uz vietas.

Kooperācijai ir perspektīva visās lauksaimniecības jomās, īpaši tādos ražošanas veidos, kur ir mazs produkcijas apjoms. Tieši mazajiem zemniekiem ir jādomā par kooperēšanos.

I. Bušmanis: – Kādu atbalstu esat paredzējuši kooperatīviem?

– Visiem, izņemot graudus, jo tiem jau ir izveidoti spēcīgi kooperatīvi. ES atbalsta summa – sākot ar 10% no apgrozījuma gadā. Ja nebūtu kooperatīvu, nebūtu stabilitātes ne graudu, ne piena nozarē. Pārstrādes uzņēmumi vairs nevar diktēt nosacījumus – kooperatīvi rada līdzsvaru. Kā, piemēram, “Latvijas piena” jaunā rūpnīca.

V. Krustiņš: – Vai Latgalē vēl būtu ko kooperēt un atbalstīt šajā jomā? Liniem?

– Linu audzēšanā noteikti vajadzīga kooperācija, jo mazas platības palielina novākšanas izmaksas. Rēzeknes linu fabrika (SIA “Baltiks EAST”) nopirkusi linu novākšanas tehniku, lai varētu atbalstīt linu ražotājus, pretējā gadījumā lini jāieved no Francijas. Biedrība “Linu un kaņepju pārstrādes klasteris” ir aktivizējusies un veicina kooperāciju.

Nesen ar Eiropas Parlamenta deputātiem biju sešu hektāru saimniecībā, kur iemanījušies labi izdzīvot ar zemenēm, to stādu audzēšanu, ar rabarberiem un vīna raudzēšanu. Ja nenodarbojas ar nišas produktiem, neredzu citu iespēju mazajām saimniecībām, kā tikai kooperēties.

I. Bušmanis: – Uz ko vēl ir politiskais uzspiediens jaunajā lauku attīstības programmā?

– Līdzās jau pieminētajai kooperācijai un mazo lauksaimnieku programmai būs atbalsts apdrošināšanai. Pārējās programmas – modernizācija, pārstrāde, maksājumi mazāk labvēlīgos apvidos – visas tās pašas.

– Pašreizējai lauku attīstības programmai vajadzēja panākt, lai būtu “pārticis cilvēks ilgtspējīgi apdzīvotos Latvijas laukos”. Tas nav panākts. Atbalsts uzņēmumu radīšanai aizgāja galvenokārt enerģijas un kurināmā ražošanai, modernizācijas nauda tika dažiem lieliem uzņēmumiem… Pat ja “visas tās pašas”, tās tiks īstenotas “tāpat”?

– Nē. Maksimālais pieejamais atbalsta apjoms vienam lauksaimniekam tagad bija 2,8 miljoni latu. Modernizācijai turpmākajos septiņos gados varētu tikt atvēlēti 300 miljoni latu. Ja paliktu esošā kārtība, tad tikai simt saimniecības varētu modernizēties. Manuprāt, tas nav pareizi. Tāpēc diskutējam ar lauksaimnieku organizācijām, lai ierobežotu atbalstu līdz 500 tūkstošiem latu. Bauskā, piemēram, bija ļoti asas diskusijas starp lielajiem un mazajiem saimniekiem.

V. Krustiņš: – Mūsu valsts nebūs stabila, ja nebūs vidusslāņa. Kas jādara, lai laukos radītu vidusslāni?

– Es nevēršos pret lielsaimniekiem – es tieši vēlos, lai vairāk būtu tādu lielu un spēcīgu saimniecību. Mums ir tūkstotis lielsaimniecību (ar apgrozījumu virs 100 000 eiro) – kāda jēga rīkot ES projektu “loteriju” simtam no tām? Tas radītu laukos vēl lielāku noslāņošanos. 500 000 latu atbalsts būs pietiekams, lai attīstību varētu turpināt lielie un tiem pievienotos arī vidējie. Toties aptvertu sešreiz vairāk lauksaimnieku.

Mana doma, lai vidējie kļūst par lielajiem, nevis lielie kļūtu vēl lielāki. Turklāt lielie var attīstīties saviem spēkiem. Vidējie – kādi trīs tūkstoši, kam apgrozījums virs 15 tūkstošiem eiro gadā. Savukārt mazajiem jāveido kooperācija. Tāds uzdevums ir dots lauku konsultantiem.

I. Bušmanis: – Ja novados nebūs jaunu kooperatīvu, tad konsultantu atlaidīs?

– Paskatīsimies (smejas). Mēs atradām papildu līdzekļus, lai konsultantiem vairāk samaksātu, lai viņiem ir motivācija kļūt par kooperācijas dzinējspēku laukos.

– Tātad jūs prasīsiet rezultātu – kooperāciju, nevis konsultāciju skaitu?

– Jā, kooperāciju un ražošanu. Paskatieties – tikai 45% no visām lauku saimniecībām ražo tirgum.

V. Krustiņš: – Arī labi, jo 55% vismaz pabaro paši sevi.

I. Bušmanis: – Pusnaturālajām saimniecībām ir sniegts atbalsts. Kāda tam bijusi jēga? Ir kāda sākusi ražot?

– Ir dažas saimniecības, kas saņēmušās. Jādomā, ar kādu atbalstu vēl lielāku mazo saimniecību skaitu iesaistīt ražošanā. Bet lielākajai daļai maizes darbs jāmeklē ārpus lauku sētas. Lauku saimniecības kļūst lielākas, tās nodarbinās arvien mazāk cilvēku. Mums vajag darba vietas laukos citās nozarēs.

V. Krustiņš: – Vairāk cilvēku vajag nodarbināt vides aizsardzībā! Valstij vairāk atbildības jāuzņemas par to un daudzām citām būtiskām funkcijām. Vai ierēdņu izskaušana vienmēr ir pamatota? Nedrīkst novājināt valsts organizējošo lomu.

– Domāju, ka ne vienmēr. Mēs, piemēram, palielināsim Pārtikas un veterinārā dienesta ierēdņu skaitu. Kādā diskusijā mani aicināja: lai valsts veido kooperatīvus! Viņi gatavi piedalīties. Bet kāpēc viņi nav gatavi veidot paši?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+