Streičs: Latgalē cilvēki turas līdz pēdējam 0
Latgalē cilvēki turas līdz pēdējam. Ja neiztur, tad vaina ir Rīgā, intervijā laikrakstam “Neatkarīgā Rīta Avīze” teicis Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris kinorežisors Jānis Streičs.
Viņš uzsvēra, ka nedrīkst valstī esošās problēmas reducēt tikai uz Latgali, bet jāskatās kopumā uz visu valsti, no kuras mūk projām cilvēki un kura tiekot speciāli nīcināta.
“Neizceliet no kopējā konteksta tikai Latgali. Tā ir laimīgais iegansts, kur birokrātiem pieķerties, lai veidotu koncepcijas, neauglīgus projektus, kampaņas… Tikmēr Latvija aiziet postā, jo patlaban pamesta ir visa valsts pierobeža. Lauki aizauguši ar krūmiem un latvāņiem. Valda bezdarbs. Dievnami katastrofas priekšā. Taču aktuāli ir runāt tikai par Latgali. Tas ir politisks manevrs, kas apstiprina manas aizdomas par tīšu Latvijas postā dzīšanu,” teica režisors.
Streičs pauda, ka latgalieši ir aizvainoti par šādu apstāvēšanu: “Viņi saka: dodiet mums iespēju strādāt, dodiet darbu! Zinu zemnieku, kas beidzis divas augstskolas, pats bijis pasniedzējs – tas ir Valdis Zujs no Rēzeknes novada Pušas pagasta. Viņš grib izvērst savu saimniecību, taču nevar. Zeme visapkārt ir izpirkta, pieder zviedriem. Valdis saimnieko uz īrētas platības. Varu minēt arī dziedošās ģimenes tēvu Andri Eriņu no Rēzeknes rajona Dricāniem. Deviņdesmito gadu sākumā Eriņš pameta režiju, ko mācījās Konservatorijā, un aizbrauca kopt zemi. Lūk, liecība par Latgali! Kāda ģimene, kāds prieks Latvijai par viņiem, bet Andris man šodien saka: zemi, zemi man vajag! Vēl vismaz piecdesmit hektāru, ko apsaimniekot. Viņš paspēj visu – gan dziedāt, gan kaut ko saražot. Tāpat jāpiemin arī Vija Ančāne, lieliskā Aglonas Maizes muzeja saimniece, zemes īpašnieks Jānis Stupāns, Antons Caune Ciskādos un daudzi citi. Mīļie, šīs taču ir fantastiskas saliņas un nav vienīgās, jo Latgalē dzīvo vienreizēji cilvēki! Nu, sakiet, kāpēc gan rīdziniekiem vaimanāt viņu vietā?”
“Vienīgais, ko patiešām var darīt, likvidēt partijiskās birokrātijas diktatūru, nomenklatūras žņaugus, kas traucē dzīvot Latvijā palikušajiem. Šī sērga ir kā ļaundabīgais audzējs, kas zīž Latvijai dzīvību. Partijiskajai nomenklatūrai ir ļoti izdevīgi, lai mēs runājam par valodu, par nacionālo jautājumu, par referendumiem. Iet laiks, Latviju pamet cilvēki. Likvidējiet žņaugus, kas traucē izvērsties zemniekiem, uzņēmējiem,” aicina Streičs.
Kā piemēru viņš minēja Dricānu pagasta Vīnkalnos dzīvojošo selekcionāru Ēvaldu Piļku, kas aizrāvies ar dažādu dienvidu augļu un dārzeņu pieradināšanu Latvijas apstākļiem. Viņš ar šiem eksotiskajiem augļiem varētu bērnudārzus apgādāt, bet neesot tiesību to darīt.
“Sakiet, kāpēc nevarētu atjaunot stikla fabriku Līvānos? Savulaik hercogs Jēkabs taisīja stiklu un sūtīja to uz visu Eiropu. Augstdzimušais kungs saprata, ka smiltis nemaksā neko un Latvijā to bezgala daudz, bet bijušie komjaunieši nesaprot, ka no pašu zemītes varētu naudiņu grābt,” teica režisors.
Viņš uzsvēra, ka deviņdesmito gadu sākumā Latvijā, tajā skaitā arī Latgalē, valdīja liels patriotisms. “Latgale bija gluži vai spārnos. Atceros neaizmirstamu vakaru pie Leopolda Zundas Viļānos. Tur bija vēl vairāki fantasti, kas sapņoja un plānoja par to, ko darīt Latgalē. Mūsu projektos viskošāk ziedēja zilo linu druvas, sens latgaliešu ienākuma avots. Dricēnu tuvumā dzīvoja viens īstens Latvijas patriots – Elksnis Jezups. Kad zemniekus sadzina kolhozā, viņš sasmērēja ar eļļu, rūpīgi satina lupatās savu lauksaimniecības tehniku un nogremdēja. Lai gaida, kad būs neatkarība. Un notika! Tad Jezups vilka visu no dīķa ārā un strādāja tālāk atkal savā sentēvu zemītē,” stāstīja Streičs.
Atmodas laikā kāds cits vīrs Ludzas pusē, kas nemitīgi dzēra, pārstājis pļēgurot. Sakopis savu pagalmu, apcirpis kokus, iztaisījis kolosālu aleju. “Kur tas viss palicis?” retoriski vaicā Streičs. Viņaprāt, Latgali tajā vainot nevar, bet vaina jāmeklē Rīgā.
Viņš šaubās par to, vai Latvijas politiķiem ir vajadzīga Latvija. “Ieklausieties, kā tie runā. Bez mitas no augstajām tribīnēm skan: šinī valstī, šai valstij… Viņi nesaka – mūsu valstī, mūsu Latvijā. Saņēmis Valsts Ministru prezidenta balvu, es lūdzu mūsu valdību: sāksim beidzot dzīvot konkrētā valstī, Latvijā! Lai Solvita Āboltiņa ar tādu pašu neatlaidību, kā pieprasīja precīzu zvēresta tekstu, katram deputātam, kurš saka “šī valsts”, lūgtu konkretizēt, ko ar to domā,” teica Streičs.
