foto: fibaeurope.com

Latvijas basketbola izlase nekad nerāda iespējami labāko sniegumu, tā pēc Rīgā aizvadītā Eiropas čempionāta grupu turnīra atzina saspēles vadītājs Jānis Strēlnieks.
Latvijas izlase pēdējā mačā savās mājās ar 75:64 pārspēja Igauniju, lai gan pirmajā puslaikā nonāca iedzinējos ar 15 punktu starpību. Tomēr izdevās saņemties, lauzt cīņas gaitu un uzvarēt. Astotdaļfinālā Francijas pilsētā Lillē mūsējos gaida tikšanās ar slovēņiem.
“Paldies līdzjutējiem, ka turpināja atbalstīt pēc tik bēdīga sākuma. Otrajā puslaikā sakārtojām galvas un viss izdevās, sākām spēlēt agresīvāk, pajaucām aizsardzību, savācām neitrālās bumbas. Mēs igauņiem zaudējām pārbaudes spēlē un zinājām, ka nekas viegls negaida. Bija grūti, taču labi, ka šodien viss beidzies un varam gatavoties nākamajam posmam,” teica Jānis Strēlnieks, kurš ar 21 gūtu punktu kļuva par mača rezultatīvāko spēlētāju.
Ar ko izskaidrojams tas, ka pirmajā puslaikā tik ļoti zaudējāt cīņu par atlēkušajām bumbām?
Spēlējām pārāk mīksti, neatbloķējām. Nav tā, ka pirmo reizi šādi notiek, taču priecē tas, ka saņēmāmies. Pārtraukumā nebija skarba saruna, mums vajadzēja nomierināties. Sākumā spiediens bija pārāk liels. Arī pie -15 ticēju, ka viss būs labi. Nav jēgas spēlēt basketbolu, ja šādā situācijā nolaid rokas. Labi, pret Lietuvu būtu grūtāk atspēlēties, taču Igaunija nav tik augsta līmeņa komanda un jebkurā brīdī zini, ka vari tikt atpakaļ spēlē.
Pats šodien uzņēmies iniciatīvu un viss sanāca.
Komandas biedri aicināja to darīt. Man gribas kontrolēt spēli, bet šodien vajadzēja būt agresīvākam un nekaunīgākam.
Kā tev acs – ir labāk?
Jā, dzīst un skats kļūst briesmīgāks (smejas). Taču vismaz redzu, tas ir galvenais. Sākumā bija bēdīgi.
Cik uzvaras mums būs Lillē?
Grūti teikt, brauksim un redzēsim. Centīsimies spēlēt tā, lai visa Latvija lepotos. Es neesmu sekojis līdzi C grupai, jo bija jākoncentrējas uz savām spēlēm. Varēja arī iznākt tā, ka nemaz netiekam uz Lilli… Nedaudz Vācijai sekoju līdzi, jo tur komandas biedrs spēlē.
Kurā spēlē arēnā bija labākā atmosfēra?
Pret igauņiem un lietuviešiem. Bija cīņa ne tikai laukumā, bet arī tribīnēs – mūsējie uzvarēja. Taču arī pārējās spēlēs atbalsts bija milzīgs. Paldies līdzjutējiem.
Vai vari salīdzināt mūsu grupas līmeni ar basketbolu, kādu ikdienā spēlē Vācijā?
Grūti salīdzināt, jo profesionālajā basketbolā ir daudz amerikāņi. Ja komandā ir pieci amerikāņi, tā ir cita spēle.
Kā tu uzskati – grupu turnīrā rādījām savu labāko basketbolu vai ir vēl lielas neizmantotas rezerves?
Mēs principā nekad neesam spēlējuši savu labāko basketbolu. Bet cerams, ka arī ne sliktāko. Visur varam pielikt, tikai  jāsadala lomas. Klubos visi esam līderi, bet izlasē jābūt vienotam mērķim, kādam jādara melnais darbs. Dažās spēlēs to paveicām ļoti labi, bet dažās bija tā – ai, es šoreiz uzmetīšu. Runājam par to komandas iekšienē, bet nav tā, ka kāds uz kādu dusmojas.
Kāpēc nevienā spēlē tālmetieni nav krituši tā, lai varētu teikt, ka mums ir karstas rokas?
Tāpēc, ka meklējam vieglāko ceļu. Ja ir brīvi metieni, tad arī iekrīt, bet, kad sasteidzam – ka tik uzmest, tad arī lido garām. Mūsu basketbols sastāv no tālmetieniem, bet kam tā nav? Beļģiem ir, igauņiem ir, visiem. Trīs punkti ir vairāk nekā divi, taču jāsabalansē spēle un jāiet arī uz apakšu.