Strēlnieku gaitas vēl pētāmas 8
Pirmais pasaules karš latviešu ģimenes skāra vēl dziļāk nekā Otrais pasaules karš, jo gandrīz katrā dzimtā varētu atrast vectēvu, kas bijis strēlniekos, vai vecomāti, kas reiz bijusi žēlsirdīgā māsa, ceturtdien Kara muzejā sarīkotajā konferencē “Nacionālo vienību izveide I pasaules kara laikā” akcentēja LU Latvijas Vēstures institūta direktors Guntis Zemītis.
Starptautiskā konference tika rīkota, atzīmējot latviešu tautas vēsturē pirmās nacionālās karavīru vienības nodibināšanas simt gadus. Latviešu strēlnieku bataljonu formēšana 1915. gadā mūsdienās tiek traktēta kā ievērojams solis ceļā uz Latvijas valsts izveidošanu, kā notikums, kam bija tālejošas sekas politiskajā, militārajā un sabiedrības dzīvē, latviešu nācijas attīstībā. Konferencē piedalījās arī ukraiņu un poļu vēsturnieki, jo arī šīs tautas, kas Pirmā pasaules kara sākumā bija bez savas valsts, kara gaitā veidoja savas nacionālās karaspēka daļas citu valstu armiju sastāvā.
Pasākuma atklāšanā ievadvārdus sacīja Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Andrejs Panteļejevs. Viņš atzīmēja strēlnieku morāli emocionālo nozīmi nācijas pašapziņas veidošanā, tāpat kā tagad, “kad mums atkal jādomā, kā aizsargāt savu zemi”. Lozungs “pulcējaties zem latvju karogiem”, ar kādu sākās strēlnieku bataljonu dibināšana, pat padomju okupācijas gados šķitis ļoti uzrunājošs un tāds ir joprojām, bilda Panteļejevs. Tāpat G. Zemītis atzīmēja strēlnieku nozīmi latviešu patriotisma veidošanā, taču vienlaikus atzina, ka jāņem vērā pretrunas un traģēdijas, kurp strēlnieku kustība veda. “Latviešu dzīvā spēka izšķiešana, radikalizēšanās, nonākšana Krievijā, nonākšana komunistiskā režīma kalpībā pretstatā Igaunijai, kas savas jaunatnes ziedu varēja koncentrēt neatkarības cīņām.”
Kara muzeja vēsturnieks Juris Ciganovs savā priekšlasījumā strēlnieku kaujas darbību Latvijas teritorijā Pirmā pasaules kara gaitā atzina par labi izpētītu, bet, tā kā padomju gados strēlnieku gaitas varēja pētīt tikai ciktāl tas atbilda ideoloģijai, virkne jautājumu palikusi maz vai vispār nepētīta. Pie tādiem Ciganovs minēja strēlnieku daļās notiekošo sociālpolitisko procesu izpēti un strēlnieku boļševizāciju 1917. gadā. Atsevišķs jautājums būtu strēlnieku gaitas Krievijas Pilsoņu karā. Nesen aizsākta strēlnieku ikdienas dzīves, apgādes, sociālo procesu, arī sieviešu un bērnu dienēšanas vienībās pētniecība. Latviešu strēlnieku vienības bija Krievijas impērijas bruņoto spēku sastāvdaļa, tādēļ dokumentācijas lielākā daļa glabājas Krievijas Valsts militārās vēstures arhīvā.
LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Ēriks Jēkabsons atgādināja, ka Pirmā pasaules kara ritējumā veidojās ne viena vien nacionālā karaspēka daļa, un tas bija reģionam likumsakarīgi – nacionālo faktoru mēģināja izmantot, lai ietekmētu kara gaitu –, taču latviešu strēlnieki, iespējams, bija vispamanāmākie. Sākoties karam, Krievijas armijā bijis 400 – 500 profesionālu latviešu tautības vai latviskas izcelsmes kadru virsnieku. Tātad divreiz vairāk nekā igauņu un ievērojami vairāk nekā lietuviešu. Aptuveni 90 no minētajiem latviešu virsniekiem bija apakšpulkveža, pulkveža vai ģenerāļa pakāpē. Pēc Jēkabsona vārdiem, šie virsnieki bija būtiska latviešu nacionālās inteliģences sastāvdaļa – Krievijas armijas oficiera kā nejēgas tēlu radīja lielinieku propaganda, lai attaisnotu šīs virsniecības iznīcināšanu, un neatkarīgā Latvijas Republikā tādam redzējumam diemžēl pievienojās. Kopējais latviešu tautības virsnieku daudzums Krievijas armijā Pirmā pasaules kara gaitā varētu sasniegt 12 tūkstošus, taču tikai maza daļa – aptuveni tūkstotis – no tiem tika dienēt strēlniekos.
