Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
5. janvāris, 2012
Drukāt

Strīdas par valsts valodu Vācijā 


Foto - Reuters/ScanpixFoto - Reuters/Scanpix

Nav īsti skaidrs, kādus labumus sabiedrībai sniegtu šāds jauninājums, taču drošāk prognozējamas ir sliktās sekas – no tā cietīs minoritātes un starptautiskajā tirgū strādājošie vācu uzņēmēji.

 

Tādi bija galvenie iebildumi, kas Vācijas Bundestāga Petīciju komisijas locekļiem pagājušā gada nogalē lika izšķirties noraidīt sabiedriskās organizācijas “Apvienība vācu valodai” iesniegto priekšlikumu Vācijas valsts pamatlikumu papildināt ar vienu jaunu teikumu: “Valsts valoda Vācijā ir vācu valoda.”

Tas nozīmē, ka jau vairākus gadus ilgušajām debatēm par to, vai vācu valodu Vācijā vajadzētu vai nevajadzēt nostiprināt konstitūcijā, vismaz pagaidām ir pielikts punkts. Vācija arī turpmāk būs to desmit Eiropas Savienības valstu vidū, kuru konstitūcijās nav panta par valsts valodu.

“Apvienība vācu valodai”, kurai parlamentā iesniegtajai petīcijai “Vācu valodu – pamatlikumā” bija izdevies savākt 76 tūkstošus iedzīvotāju parakstu, kā arī iegūt vairāku ietekmīgu politiķu simpātijas, gan noskaņota nepadoties un turpināt cīnīties par savu iniciatīvu pēc nākamajām parlamenta vēlēšanām, kad būs mainījies deputātu sastāvs.

 

Valsts valoda Lihtenšteinā, 
bet ne Vācijā

Atšķirībā no Beļģijas, Austrijas, Šveices un Lihtenšteinas, kur vācu valoda kā vienīgā vai viena no vairākām valsts valodām nostiprināta nacionālajos pamatlikumos, Vācijā vācu valodai ir tikai oficiālās valodas statuss, kas atrunāts vien parastajos likumos (Federālajā administratīvā procesa likumā, federālo zemju atsevišķajos administratīvā procesa likumos un Sociālajā kodeksā). Vairākās federālajās zemēs ir atļauts ierēdniecībā lietot arī minoritāšu valodas, piemēram, sorbu un frīzu. Tāpat rajonos, kur ir ļoti liels turku minoritātes īpatsvars, valsts iestādes mēdz iesniegumu aizpildīšanas pamācības nodrukāt arī turciski. Lai līdzās vācu valodai pievienotu vēl kādu oficiālo valodu, ja šāda vēlme rodas, nav nepieciešams grozīt valsts pamatlikumu kā Latvijā, pietiek mainīt kādu no atsevišķajiem likumiem.

“Apvienība vācu valodai” ir nobažījusies, ka šāda situācija rada draudus vācu valodai, ļaujot tās pozīcijas arvien spēcīgāk iekarot citām valodām, galvenokārt angļu. Piemēram, Hamburgas un Ziemeļreinas-Vesfālenes federālo zemju vadības nesen nākušas klajā ar priekšlikumu ļaut tiesās līdzās vācu valodai izmantot arī angļu valodu, lai atvieglotu tiesību strīdus Vācijā strādājošajiem starptautiskajiem uzņēmumiem. Ja vien vācu valodai būtu valsts valodas statuss, tamlīdzīgiem priekšlikumiem durvis būtu slēgtas, pieļauj “Apvienības vācu valodai” vadītājs Valters Krēmers.

 

Kā atzinis viens no iniciatīvas atbalstītājiem politiķu aprindās Bundestāga prezidents Norberts Lammerts, valsts valodas statuss vācu valodai palīdzētu risināt arī integrācijas problēmas izglītībā, piemēram, viešot skaidrību diskusijā par to, cik likumīgi ir dažviet ieviestie noteikumi skolu pagalmos bērniem sarunāties tikai vācu valodā.

 

Kā Petīciju komisijas sēdē uzsvēra Krēmers, 76 tūkstošu iedzīvotāju parakstītais priekšlikums nebūt nemudina ne uz ko radikālu vai neparastu – tas vienkārši ir aicinājums Vācijai sekot citu valstu piemēram: “Septiņpadsmit no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm savas oficiālās valodas ir nostiprinājušas nacionālajās konstitūcijās. Un pat tur, kur tas vēl nav izdarīts, piemēram, Zviedrijā vai Nīderlandē, notiek spēcīga virzība uz to.” Viņaprāt, par absurdu jāuzskata fakts, ka “vācu valoda ir valsts valoda pat Lihten-
šteinā, bet ne Vācijā”.

Vācu valodas aizstāvji ir nobažījušies, ka vācu valoda piedzīvo dramatisku prestiža un nozīmības kritumu visās jomās: sākot no ES institūcijām Briselē līdz vācu valodu kā svešvalodu apgūstošo cilvēku skaita samazinājumam visā pasaulē. Iebraucēju vidū arvien izplatītāks kļūst viedoklis: lai dzīvotu Vācijā, zināt vācu valodu nav pārāk būtiski, jo lieliski var iztikt arī ar angļu valodu. “To es jūtu arī savā fakultātē Dortmundes Tehniskajā universitātē, kur lasu lekcijas kā profesors. Ja vien nebūtu pietiekami daudz studentu, kas ir manā pusē, par studiju valodu mūsu maģistra studiju programmās jau sen būtu kļuvusi angļu valoda,” ir pārliecināts V. Krēmers. “Pētniecībā šis process vēršas plašumā tādā paša garā. Man kā vācu zinātniekam, piesakoties uz atbalstu nodokļu maksātāju finansētās pētniecības pro-
grammās, bieži vien nemaz nav atļauts dokumentos izmantot vācu valodu.” Otrkārt, angļu valoda vācu valodu “drupina” arī no iekšienes. Vācu valodā iesakņojušies vismaz 5000 – 6000 angļu valodas vārdu, no kuriem vairākums nebūt nav specifiski termini, kurus būtu neiespējami pārtulkot vāciski. “Tas, ka šodien vācu pircējs bez vārdnīcas vairs nespēj iepirkties lielveikalā, ir tikai šā valodas skandāla aisberga redzamā daļa.”

 

Pārmet naidīgumu pret imigrantiem

Gluži pretējs viedoklis ir citai kustībai – pretpetīcijas “Nē – vācu valodai pamatlikumā” atbalstītājiem. Viņu prasību – nepieļaut vācu valodas kā valsts valodas ierakstīšanu konstitūcijā – parakstījuši apmēram pieci tūkstoši pilsoņu. Tā Bundestāgā tika skatīta vienlaikus ar “Apvienības vācu valodai” priekšlikumu.

Iniciatīvas autors, Hamburgas universitātes lingvistikas profesors Anatols Stefanovičs uzskata, ka priekšlikums nostiprināt vācu valodu valsts pamatlikumā ir, pirmkārt, bezjēdzīgs. Vācu valoda jau ir Vācijas oficiālā valoda: tās lietošanu regulē Administratīvā procesa likums, tādēļ viena jauna teikuma pievienošana pamatlikumam neko nemainīšot. Viņaprāt, šādām izmaiņām no vācu valodas aizsardzības viedokļa būtu tikai simboliska jēga, savukārt uz sabiedrību tas radītu nelabvēlīgu ietekmi. “Tas būtu sabiedrības sašķelšanas signāls,” viņš ir pārliecināts. Iebraucēji ir Vācijas kā modernas, pasaulei atvērtas zemes neatņemama sastāvdaļa, bet, demonstratīvi ierakstot vācu valodu pamatlikumā, “šiem cilvēkiem tiktu pateikts: jūs nepiederat mums”, liekot manīt, ka valodu daudzveidība, ne dialekti šeit nav vēlami. Viņaprāt, negatīvu signālu saņemtu arī citas minoritātes, piemēram, nedzirdīgie, kas sazinās zīmju valodā.

 

V. Krēmers, atbildot uz pārmetumu par “naidīgumu pret imigrantiem”, gan novērtēja to kā smieklīgu: “Tad tikpat labi varētu teikt, ka naidīgas pret imigrantiem ir 17 no 27 ES dalībvalstīm. Stefanoviča kungs, vai jūs esat kādreiz to teicis kādam francūzim, portugālim vai austrietim? Ja viņi ko tādu izdzirdētu, viņi vienkārši smietos.”

 

Tiesa gan, vai šīs septiņpadsmit ES valstis, kurās valsts valoda ir ierakstīta konstitūcijā, izglītībā un integrācijā gūst lielākus panākumus nekā Vācija? Varbūt valsts valodas statuss tām rada vairāk ieguvumu nekā zaudējumu – par to interesējās Kristīgo demokrātu partijas deputāte Sabīne Veisa, no petīcijas iesniedzēja skaidru atbildi tā arī nesaņemdama.

Pat ja vācu valoda tik tiešām būtu tik ļoti apdraudēta, kā to iztēlo petīcijas autori, apdraudējums nemazināsies no viena jauna teikuma ierakstīšanas pamatlikumā, ir skeptisks A. Stefanovičs. Pirmkārt tādēļ, ka konstitūcija regulē pilsoņu attiecības ar valsti, nevis vienam ar otru – valsts valodas statusa piešķiršana vācu valodai nekādi neatturēšot cilvēkus no svešvalodu aizguvumu lietošanas. Nebūtu līdzēts pat ar speciāla likuma izdošanu, kas ierobežotu vārdu patapināšanu no citām valodām, jo ne ar kādu likumu neesot iespējams precīzi definēt, kas īsti ir “vācu valoda”. Proti, brīdī, kad kāds aizguvums no svešvalodas guvis pietiekami plašu izplatību, tas kļūst par vācu valodas vārdu krājuma daļu, tātad – par vācu valodu neatkarīgi no tā, no kuras svešvalodas nācis.

Vācu valodas ierakstīšanu satversmē neatbalsta arī Vācijas Lektoru apvienība, tā vietā iesakot vācu valodu aizsargāt ar reālu rīcību, piemēram, popularizējot tās lietošanu zinātnē un rūpējoties par pareizas, no aizguvumiem tīras vācu valodas izmantošanu skolu mācību līdzekļos.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+