Horoskopi un mistika
Pasaulē

Strīdīgā metode – rīkstniecība palīdz atrast zudušas pagātnes liecības 16

Foto – Shutterstock

Autors – Signe Koļcova, “Planētas Noslēpumi”

Rīkstniecība jeb tā dēvētais biolokācijas efekts pazīstams jau vismaz 4000 gadus. Tā ūdens un derīgo izrakteņu meklēšanai izmantota gan Eiropā, gan Āzijā. Visintensīvākā izmantošana sākās 20. gadsimta sākumā. 1911. gadā Hannoverē notika pirmais rīkstnieku kongress, drīz izveidoja arī Starptautisko rīkstnieku savienību. 1979. gadā apritē ieviesa jēdzienu “biolokācija”.

Mūsdienās biolokācijas metodi izmanto, lai atklātu derīgo izrakteņu iegulas, noteiktu vājās vietas cauruļvados, uzmeklētu nemagnētiskās mīnas un nesprāgušus lādiņus. Augsts jutīgums, jaudīga bioenerģētika un psihiskās pašregulācijas spēja palīdz cilvēkam rīkstniecību apgūt divu trīs nedēļu laikā.

Rīkstniecība ir viena no strīdīgākajām cilvēka organisma un psihes apslēpto spēju izpausmju jomām. Bet, neskatoties ne uz ko, kā pauž vēstures avoti, tā eksistē jau vairākas tūkstošgades (pilnīgi iespējams, tā bijusi arī vēl agrāk, iepriekšējās civilizācijās, tikai par to nav saglabājušās dokumentāras liecības). Protams, galvenokārt sadzīvē rīkstniecību izmanto, lai meklētu ūdens āderes akas un kādas citas ūdens ņemšanas vietas ierīkošanai, bet to izmanto arī derīgo izrakteņu iegulu atrašanai. Mazāk zināma ir šīs metodes lietošana arheoloģijā, un jāatzīst – tur tā allaž darbojusies perfekti.

Tādā veidā, piemēram, Krievijā ar prasmīga rīkstnieka palīdzību, kurš izmantoja stiepļu rāmi, izdevās precīzi noteikt Uspenskas katedrāles pilnībā pazaudēto dienvidu spārna, tā galerijas un pusdienu palātu pamatu izvietojumu un izmērus.

Šis ir tikai viens no daudzajiem gadījumiem, turklāt jāpiebilst, ka apritē joprojām ir izteikti aizspriedumaina pareizticīgo kristiešu māņticība, kas neļauj izmantot mūsdienīgākas izpētes metodes.

Kopumā ticībai pakļautie ļaudis visnotaļ skeptiski izturas pret rīkstniecību, jo tas, raugi, nav viņu, bet gan “necienīgo” pagānu visnotaļ sātaniskās maģijas ieviesums. Turklāt, arī neskatoties uz pārliecinošajām sekmēm, joprojām taču nav zināms šā efekta mehānisms. Būtībā arī zinātne klusē. Taču visi itin labprāt izmanto tā nestos augļus.

Tā dēvētās oficiālās zinātnes interese par biolokāciju nav pilnībā zudusi. Nesen ietekmīgais zinātniskas ievirzes izdevums Sceptical Inquirer publicējis Nīderlandes Groningenas arheoloģijas institūta profesora Martina van Lezena rakstu, ko autors veltījis centieniem iespējami objektīvāk izskaidrot biolokācijas jeb tātad pagāniskās rīkstniecības mantojumu, lai varētu vismaz noteikt, kas šeit ir realitāte, bet kas, kā viņš pats pauž, ir vistīrākās raudzes “anekdotes”. Tas viss ir ļoti zīmīgi, jo ir jāielāgo, ka izdevums jau pašā pamatā ieņem skeptisku nostāju pret anomālām parādībām.

Gana informācijas par rīkstniecību var atrast arī tīmeklī, lai gan iepriekš varētu likties, ka tās tur būs vairāk. Viena no autoritatīvākajām šķiet atsauce uz britu Sauthemptonas universitātes Arheoloģijas fakultāti, kurā atvērti īstermiņa kursi arheoloģisko pētījumu veikšanas apgūšanai ar ģeofiziskajām metodēm. Un šajos kursos studentiem pārbauda viņu rīkstniecības spējas. Fakultātes vadība pauž, ka rīkstniecība “nav ne zinātne, ne antizinātne, jo neviens nemaz nezina, kas tas tāds ir”. Jāatzīst, visnotaļ atklāts un drosmīgs mūsdienīgas zinātniskās iestādes atzinums!

Studentiem paredzētā ģeofizisko pētījumu mācību līdzekļa autore Keita Klārka rīkstniecību uzskata par “interesantu fenomenu, kas vēl nekad nav izpelnījies nopietnu zinātnes interesi”. Viņa pati uzskata, ka rīkstniecība nav gluži dieva dāvana, jo ir skaidri apliecināts, ka lielākā vai mazākā pakāpē šīs spējas sevī varot izkopt bez izņēmuma ikviens cilvēks.

Protams, ne gluži visi zinātnes ļaudis ir vienisprātis ar Keitu Klārku. Vienā no Birmingemas Lauku arheoloģijas institūta pētījumu apkopojumiem saistībā ar to pausts: “Arheologi jau sen izmanto rīkstniecību. Taču, tā kā arī mūsdienās vēl joprojām nav izprasti šīs parādības principi, nav pieļaujama šīs metodes izmantošana arheoloģijas interesēs.”

Vai šāds secinājums ir, maigi izsakoties, saprātīgs? Martins van Lezens uzskata, ka nav gan. Visbeidzot – nespēja izprast kādas realitātē notiekošas parādības būtību taču ne mazākajā mērā nenozīmē, ka tādas nav. Viduslaiku kristietiskās tumsonības periodu civilizācija taču it kā jau būtu pārvarējusi, vai ne?

Kāda citā ne mazāk solīdā zinātniskajā traktātā pausts, ka daudzi ar rīkstniecību saistītie visrūpīgākie eksperimenti devuši “pilnībā negatīvus rezultātus”. Tiesa, daudzi no tiem izraisījuši arī gluži pretējus viedokļus.

Piemēram, kādā eksperimentā rīkstniecības atbalstītāji saskatījuši tā dēvētā “imprintinga” efektu, kas izpaužas tā, ka rīkstnieks atklāj objektu, kura šajā vietā jau sen vairs nav. Un zinātniskās patiesības vārdā ir nepieciešami atzīt, ka ir gūzma tādu faktu, kas jau pašos pamatos faktiski apgāž oficiālās zinātnes skepticismu.

Tātad var secināt, ka ir viena daļa arheoloģijas zinātnieku, kas pirmajā vietā nostāda nepieciešamību vispirms zinātniski izprast rīkstniecības kā parādības mehānismu, savukārt otra daļa par svarīgāku uzskata tās reālo iedarbīgumu.

Pēdējo saimei var pieskaitīt arī grāmatas “Rīkstniecība un baznīcas arheoloģija” autorus Ričardu Beiliju, Eriku Kembridžu un Denisu Brigsu. Grāmatā pausts, ka rīkstnieki guvuši pārliecinošus panākumus tieši baznīcu pazemes drupu atrašanā astoņos gadījumos no vienpadsmit! Turklāt šo drupu konturēšanas precizitāte pusotra metra dziļumā nav pārsniegusi trīs centimetru svārstības attiecībā pret to reālo izvietojumu pazemē. Tātad precizitāte ir pilnā mērā savietojama ar rezultātiem, kādus gūst ar modernajām ģeofiziskajām metodēm.

Saistītie raksti

Grāmatas autori atzīst, ka viņus ārkārtīgi iedvesmojuši tieši “imprintinga” dokumentāli apstiprinātie fakti. Vudhornas Svētās Marijas baznīcas teritorijā rīkstnieki norādījuši vietu, kas savulaik bijusi aizņemta ar pagaidu koka būvēm, par kādām mūsdienās nav saglabājušās itin nekādas liecības. Pontelendā savukārt tādā veidā “atpazīta” tās pusapaļā apsīda, kas, kā to vēlāk apliecināja izrakumi, tur patiešām bijusi, taču vēlāk neskaitāmo baznīcas rekonstrukciju rezultātā pilnībā pazudusi.

Martins van Lezens gan vēl nesteidz ar gala secinājumiem. Un, iespējams, viņam ir taisnība, ja viņš arheoloģiju uzskata par ne īpaši piemērotu jomu, kurā pārbaudīt rīkstniecības efektus. Patiesībā jau mūsu planētas veidols cilvēces atmiņā mainījies ļoti niecīgi: pilsētas, dievnami un cietokšņi allaž stāvējuši vienās un tajās pašās vietās, un to, cik daudz dažādu drupu tūkstošiem gadu laikā zem tā visa uzkrājies, patiešām neviens nevar zināt. Allaž ir tā – kur vien roc, tur obligāti kaut ko atradīsi. Tāpēc Martins van Lezens piedāvā maksimāli piekasīties visam, kas saistīts ar eksperimentiem rīkstniecības jomā, jo tikai tad būs iespējams gluži noteikti kaut ko apgalvot par biolokācijas metodes izmantošanas arheoloģijā noderīgumu vai, gluži otrādi, pilnīgu nederīgumu.

LA.lv