Kultūra
Kultūrpolitika

Latviešu skatuviskā deja: pastāvīga vai mainīga? Diskusija0


Horeogrāfe Indra Filipsone vada tautas dejas nodarbību pie restorāna “Lido”.
Horeogrāfe Indra Filipsone vada tautas dejas nodarbību pie restorāna “Lido”.
Foto: Ernests Spīčs

Kādas ir un kurp virzās tradīcijas un novatorisma attiecības latviešu skatuviskajā dejā? Vai skatuviskās mantojuma dejas pietiekami iekļautas Deju svētku repertuārā? Kādas ir mūzikas un dejas attiecības tautas un skatuviskajā dejā?

Par šiem un citiem deju nozarē būtiskiem jautājumiem, par kuriem ne reizi rakstījušas arī “Kultūrzīmes” (“Lai iemirdzētos deju “Zelta fonds””, 28.11.2018.; “Valsts simtgades vainagojums”, 28.08.2018., “Ko deju nozarē atklāj “Māras zeme””, 28.02.2017.), decembrī tika diskutēts “Biznesa kompetences centra” rīkotajā dejas speciālistu kompetencēm veltītajā zinātniski praktiskajā konferencē.

Šādi gan tikai tika iezīmēti pētāmo problēmu loki laikā, kad deju liel-uzvedumi un mantojuma deju koncerti izraisīja lielu interesi Dziesmu un deju svētkos pērnvasar, šogad aprit 40 gadi izzūdošas – danču – tradīcijas atjaunošanai, un danču popularitāte arvien palielinās arī latviešu kopienās Eiropā. Toties Latvijā tajā pašā laikā izkristalizējas jaunu profesionālu horeogrāfu, amatieru deju ansambļu vadītāju trūkums.

Vai jāiezīmē robežas

Vai mūsdienās vispār var un vajag ar definīcijām un rāmjiem noteikt latviešu dejas atšķirīgo stilu robežas? Nupat Latvijas Nacionālajā kultūras centrā (LNKC) radīta skatuviskās dejas definīcija, taču, kā konferencē atzina profesore, dejas pedagoģe un horeogrāfe Rita Spalva, nekas nav absolūts.

Par dejas stilu un žanru izpratni nav arī pilnīgas vienotības visas Eiropas kultūras kontekstā, un Latvijas deju nozares speciālisti pārsvarā pievienojas vairākumam. No kā tad atkarīga tautas dejas esamība, kādas ir tās galvenās pazīmes?

Kā savā nule izdotajā grāmatā “Dejas kompozīcija” raksta Rita Spalva, tautas dejas galvenās pazīmes ir, ka tai nav autora, tā ir viegli apgūstama katram – galvenais ir līdzdalība, nevis priekšne-sums –, ka tā tiek nodota no paaudzes paaudzē bez pastarpinājuma.

Jau Harijs Sūna savā laikā dejas folkloru iedalīja rotaļās, rotaļspēlēs, rotaļdejās un tautas dejās. Latvijas LNKC folkloras un tautas mūzikas eksperts Ilmārs Pumpurs, daloties Latvijas kultūras dienās Nīderlandē pieredzētajā, uzsvēra vēl vienu būtisku tautas dejas iezīmi – tās nepabeigtību: “Kopā ar ansambli biju uzaicināts latviešu skolā vadīt meistarklasi. Bijām gatavi spēlēt pašus vienkāršākos latviešu pāra dančus (danči uzlūkojami kā viena no tautas dejas sastāvdaļām. – V. K.), bet skolotāja uzreiz mēģināja izveidot pabeigtu horeogrāfiju ar noteiktu sākumu un beigām. Taču tautas deja un dancis iezīmīgi tieši ar to, ka tos var dejot bezgalīgi ilgi un tiem nav pabeigtības kā skatuviskai dejai.”

Mainīgā estētika

I. Pumpurs uzskata, ka “tautas deja Kanādā būs kaut kas cits nekā tautas deja Latvijā, un tautas deja šodien atšķirsies no tautas dejas pirms piecdesmit gadiem”. Ernests Spīčs gan ir citādās domās – tautas dejai ir noteikta stilistika un tā laika gaitā nemainās.

Šis ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem: cik lielā mērā paļauties folkloras mainīguma tendencēm un, cik lielā mērā tautas deju uztvert kā nemainīgi saglabājamu nemateriālo mantojumu?

Tas svarīgi arī skatuvisko deju dejotājiem: vai, piemēram, Harija Sūnas “Audēju deja” mūsdienās dejojama tieši tāpat kā pirms 20 gadiem?

Ir jārunā arī par to, kā tiek uztverts cilvēka ķermenis, par dominējošiem estētiskiem priekšstatiem, kuri 19. gs. nepieļāva tādas kustību amplitūdas un uzvedības normas, kādas varam pieņemt mūsdienās.

Horeogrāfe Indra Filipsone ir konsekventās pozīcijās – “Audēju dejai” jāpaliek kā autora radītai, dejota kaut vai tikai bez villainēm, tā zaudē savu jēgu. Tradīcijai esot dzīvai un mainīgai, tomēr jārēķinās arī ar ietekmēm no ārpuses. Piemēram, “Ragana”, ko uzskata par latviešu tautas deju, pirms desmit gadiem ienākusi no Igaunijas.

Taču, kā secinājusi Rita Spalva, gan tematiski, gan tehniski mainās arī skatuviskā deja. Tā, piemēram, viens no iespaidīgākajiem Agra Daņiļēviča veidotajiem uzvedumiem “No zobena saule lēca” atstājot uniseksa un multikultūras piegaršu. Ja neņem vērā muzikālās intonācijas, uzvedums tikpat labi iederētos kā pie latviešiem, tā igauņiem, lietuviešiem vai poļiem. Atklāts jautājums – kādu iespaidu minētās ietekmes atstāj uz tautas un skatuviskās dejas attīstību?

Ar tautas dejas pamatu

Protams, skatuvisko deju var dejot kā uz skatuves, tā zaļā zālē, un tautas deju – ne vien uz ielas, bet arīdzan uz skatuves. Interesanti, kādēļ deju ansambļiem, kuru repertuārā pārsvarā ir skatuviskās dejas, savulaik piešķirts tautas deju ansambļa (TDA) goda nosaukums?

Viena lieta, ka skatuvisko deju savulaik dēvēja arī par tautiski skatuvisko deju, bet otra, ka Harijs Sūna uzskatīja – jebkuram TDA jāspēj jebkurā mirklī nodejot arī pazīstamākās tautas dejas. Līdzīgu viedokli šodien aizstāv horeogrāfe Indra Filipsone: “Dejotājiem saku – lai vai kādu skatuvisko deju jūs izpildītu savās 25 minūšu programmās, “pūrā” jābūt tautas dejām vai rotaļām, kuras var parādīt uz ielas jebkurā brīdī un kurās var iesaistīt ikvienu.”

To, ka cilvēks var nostāties uz ielas un, skanot mūzikai, aicināt dejot jebkuru klātesošo, horeogrāfe piedzīvojusi pērnvasar. Indra Filipsone atceras, kā stāvējusi Rīgā stacijas laukumā pie “Lido”, aicinot – vai vēlaties uzdejot latviešu tautas dejas? Vienkārši uzvelc baltu kreklu vai baltu blūzi un nāc! Un ar kādu atdevi cilvēki dejojuši!

Jau vairākus gadus Indra Filipsone ar saviem kolektīviem piedalījusies festivālā “Eiropiāde”, kur tautas dejas popularizēšana notiek arī starptautiskā mērogā. Festivāla rīkotājvalsts dejotāji pārējiem iemāca savu tautas deju, kuru kopā dejo noslēguma koncertā. “Piemēram, Portugāle divdesmit gadus šajā festivālā dejo vienu un to pašu, un man tas neliekas neinteresanti,” neslēpj Indra Filipsone.

“Eiropiāde” cīnās par “dzīvo” mūziku, kuras izmantošana pavadījumā ir aktuāla problēma Latvijā. Folkloristi iestājas par to, ka jādejo tikai un vienīgi dzīvās mūzikas pavadījumā, savukārt skatuviskās dejas dejotāji pauž viedokli, ka nevar atrast lietpratīgus muzikantus, kuri spētu spēlēt saskaņā ar dejas kompozīciju.

Problemātiska ir arī muzikantu un komponistu sadarbība ar horeogrāfiem un deju kolektīvu vadītājiem.

Mēdz būt arī situācijas, kad mūzikas un dejas attiecībās zūd iecerētais līdzsvars. “Aizvadītajos Dziesmu svētkos Kokļu mūzikas koncertā skanēja īpaši pasūtīts jaunradīts skaņdarbs, kuram Olgas Žitluhinas deju kompānija veidoja horeogrāfiju,” atceras Ilmārs Pumpurs, “taču no pasūtītā skaņdarba neatceros nevienu skaņu, jo visu manu uzmanību piesaistīja lieliskais dejotāju sniegums. Bet var notikt arī pretēji – tiek paņemta laba, augstvērtīga mūzika un sabojāta ar neveiksmīgu amatierisku horeogrāfiju.”

Pašizpausme vai zīmējumi

Ernests Spīčs uzskata, ka ir “jūtamas tautas dejas interpretācijas problēmas skatuves priekšnesumu vajadzībām, ņemot vērā, ka Deju svētkos ir samazināts ierasto deju formu apjoms par labu jaunām formām”, kas izpaužas lieluzvedumu veidošanā. Arī tas liek aktualizēt un pārskatīt jaunrades un tradīcijas attiecības latviešu dejā.

Publiciste Dita Jonīte gan uzskata, ka ikvienam dejotājam galvenais ir līdzdalības sajūta un klātbūtne. Cilvēku neapbēdinot, ka Daugavas stadionā horeogrāfu iecerētā zīmējumā jādejo, piemēram, vien saulītes “kājiņa”. Citās domās ir profesore Rita Spalva, kura vēlētos Daugavas stadionā piedzīvot to, ka centrālais tēls ir tieši dalībnieku pašizpausme, nevis gaismas vai zīmējumi.

“Dailes” avots izsīkst

Skatuviskajā dejā saasinājušās problēmas, kas saistītas ar horeogrāfu, dejas pētnieku un deju kolektīvu vadītāju māksliniecisko kapacitāti. Jaunu profesionāļu nepietiekamība šajā nozarē var apdraudēt nozares attīstību līdzšinējā kvalitātē un apjomā.

Ir pagājuši 20 gadi, kopš likvidēts profesionālais valsts deju ansamblis “Daile”, no kura nākuši daudzi mūsu pašreizējie deju nozares līderi. Bet kas būs pēc nākamajiem 20 gadiem?

“Šobrīd sadrumstalošanās augstskolu vidē radījusi situāciju, ka vienā māca tautas deju, otrā baletu, vēl citā – mūslaiku deju, hiphopu, bet horeogrāfam to visu vajadzētu apgūt vienviet,” uzskata Rita Spalva.

Ernests Spīčs gan ir pretējās domās: “Nezinu, vai viens cilvēks spētu pietiekami kvalitatīvi aptvert visus horeogrāfijas žanrus, tas ir ārkārtīgi grūti un tur jābūt gandrīz vai ģeniālam.”

Interesanta ir vēl kāda pēdējo laiku tendence – deju ansambļi kā, piemēram, “Pērle”, “Līgo” un pat aizvadīto svētku skates laureāts deju kopa “Daiļrade” mēģina profesionalizēties, veidojot šovus, un varbūt pat nopelnīt ar tiem naudu. Protams, maizes darbs dejotājiem ir nevis ansamblī, bet citur, taču, no otras puses, viena no profesionalitātes iezīmēm ir tieši šāda – vai tu ar savu nodarbošanos vari pelnīt?

Dančiem popularitāte aug

Danču vakaru repertuāru pēdējā laikā papildina arī 19. un 20. gs. mijas balles dejas vai tuvāku un tālāku kaimiņtautu dejas. Veidojas gan danču klubi ar jauktu (latviešu tautas dejas, cittautu dejas, balles dejas) repertuāru, gan arī klubi, kur dejo tikai latviešu tautas dejas un dzied dziesmas, iet rotaļās deju starplaikos.

Bet kas vēl vajadzīgs sekmīgam danču vakaram? Dančmeistars! Vēlams – ar svešvalodu māku un prasmi dejas iemācīt arī to nepratējiem. Mazāk zināms, ka latviešu danču zinātāji sniedz arī metodisku palīdzību vairākiem Vācijas latviešu danču vakaru rīkotājiem Berlīnē, Minhenē, Leipcigā un Hamburgā, kā arī tautas muzikantiem un dančmeistariem Zviedrijā un Lielbritānijā.

ROBEŽJAUTĀJUMS

Vai tautas dejas estētika ir mainīga?

Ilmārs Pumpurs: “Tautas deja šodien atšķirsies no tautas dejas pirms 50 gadiem.”

Ernests Spīčs: “Tautas dejai ir noteikta stilistika, un tā laika gaitā nemainās.”

ATSLĒGAS VĀRDI

Saistītie raksti

Aizvadītajos Dziesmu un deju svētkos pirmo vijoli spēlēja skatuviskā deja – klasiskā izpratnē koncertos “Arēnā Rīga”, mazāk izteikti – lieluzvedumos Daugavas stadionā.

Nepieciešama diskusija par to, vai nākamajos svētkos noderētu arī vērienīgāka tautas dejas klātbūtne. Iespējams, ka tautas dejai un dančiem kā tās sastāvdaļai būtu atvēlams atsevišķs koncerts.

LA.lv