Latvijā
Sabiedrība

Studenta nāve un ārsta atbildība. Kavēšanās ar operāciju, iespējams, bija liktenīga0

Foto-Shutterstock

2009. gada 20. marts un tam sekojošās nākamās dienas nakts vismaz diviem cilvēkiem bija ļoti nelaimīgs laiks. 21 gadu vecais Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes students subatietis Santis Šapals kopā ar draugiem piektdienas vakarā bija devies uz Rīgas centru atpūsties un iedzert. Savukārt Rīgas 1. slimnīcas uzņemšanas nodaļā dežūru uzsāka ārsts neiroķirurgs Māris Strazdiņš. Īsi pirms pusnakts netālu no viesnīcas “Latvija” (“Radisson Blu Latvija”) Santim un viņa diviem draugiem ar dzelzs stieņiem nemotivēti uzbruka trīs noziedznieki (tajā dienā jau bija veikuši laupīšanu, drīz tika noķerti un notiesāti ar bargiem cietumsodiem – gan par šo, gan citiem noziegumiem), piekāva un aplaupīja. Plkst. 23.54 Neatliekamā medicīniskā palīdzība saņēma izsaukumu par mirstošu vīrieti. Pēc deviņām minūtēm ātrie jau bija notikuma vietā un pēc 26 minūtēm Santis ar draugu Kasparu – abiem bija galvas traumas – tika nogādāti slimnīcā pie ārsta M. Strazdiņa. Trešais draugs no traumām bija izvairījies aizmūkot.

Santis slimnīcā nomira, pēc viņa mātes lūguma, par nāves apstākļiem tika uzsākts kriminālprocess. 2016. gada 20. aprīlī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa atzina M. Strazdiņu par vainīgu atbilstoši Krimināllikuma 138. pantam – par ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepienācīgu pildīšanu, kas bija par iemeslu cietušā nāvei.

Dakterim piemēroja 12 mēnešu nosacītu cietumsodu un aizliegumu trīs gadus nodarboties ar ārstniecību. M. Strazdiņš spriedumu pārsūdzēja. Šā gada 21. jūnijā Rīgas apgabaltiesa spriedumā veica nelielas izmaiņas – par diviem mēnešiem samazināja cietumsodu.

Kā tad risinājās notikumi Rīgas 1. slimnīcā šajā dramatiskajā un traģiskajā 21. marta naktī? Jāsaka uzreiz: daži fakti nav līdz galam skaidri un liecības atšķiras. Arī tas, ka slimnīca tajā laikā tika reorganizēta – no daudzprofila uz neatliekamas palīdzības vērstu –, iespaidoja notikumu gaitu slimnīcā, kas pilda atsevišķas funkcijas. Tiesa, arī Santa trauma izrādījās ļoti smaga – kā liecina vairāki eksperti, cerības izdzīvot un saglabāt normāla cilvēka prāta spējas nebūtu bijušas lielas arī vismodernākajā pasaules klīnikā. Taču tas, protams, nenozīmē, ka puisim nevajadzēja saņemt visprofesionālāko palīdzību, bet tas nenotika. Kāpēc?

Ārsts ar pieredzi

Gan tiesā, gan ārpus tiesas man M. Strazdiņš stāsta, ka darījis visu, kas no viņa bijis atkarīgs, lai glābtu puisi, atzīstot arī savu kļūdu vienā epizodē, diemžēl nelaimīgi izšķirošs izrādījies traumas smagums, dažas nelaimīgas sakritības un cīņa ar laiku.

“Šie astoņi gadi, kad notiek tiesvedība, bijuši pietiekami mokoši gan man, gan manai ģimenei. Cenšos jau, ikdienā strādājot, aizmirst notikušo, bet tas nav viegli. Es neesmu pelnījis šos garos, emocionāli smagos tiesvedības gadus, arī cietumsodu un liegumu strādāt, ko spriež tiesa. Piekrītu samaksāt Santa mātei izdevumus advokātam. Viņa vismaz neprasa morālo kompensāciju,” izmisis ir ārsts.

Advokāta izdevumi ir 4721 eiro. Puiša māte gan neizslēdz, ka pēc šā tiesas procesa varētu vērsties arī pret slimnīcu, jo ārsts jau uz sava vārda droši vien neko neesot atstājis un neesot jēgas neko prasīt.

“Jāsaprot, ka tonakt es biju viens pats ķirurgs, kaut gan vajadzēja būt diviem. Tolaik to darbu, ko šodien Austrumu slimnīcā veic 40 cilvēku, 1. slimnīcā darīja 8 – 10 cilvēki. Tā ir galvenā atšķirība, kā arī darba organizācija – pa šiem gadiem daudz kas ir uzlabojies,” man saka M. Strazdiņš, kad ar viņu tiekos pie Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas, kuras uzņemšanas nodaļa ir viena no viņa darbavietām. Tādu neiroķirurgu kā viņš Latvijā ir ap 50.

M. Strazdiņam ir vairāk nekā 40 gadu stāžs, caur viņa rokām gājuši tūkstoši, viņš veicis līdz pat 100 operācijām gadā. Kā apgalvo pats dakteris, par viņu nekad nav bijusi neviena sūdzība, ja neskaita slikto rokrakstu. Santa gadījums bija un palika pirmais. “Es daudz atdotu, lai atgrieztu laiku atpakaļ – tad operāciju taisītu nekavējoties un, ja arī pacients nomirtu, zinātu, ka esmu darījis visu, un gulētu mierīgi.”

Diemžēl apstākļi gan objektīvi, gan subjektīvi izveidojās citādi. Klausoties tiesas sēdē un lasot lietas materiālus, pilnīgi precīzu ainu pa minūtēm uzzīmēt grūti (liecības atšķiras, tās ir haotiskas, pagājis arī laiks), taču būtība skaidra.

Briesmas pamanīja pēc gandrīz trijām stundām

Apskatot abus pacientus, dakteris Santim nozīmējis datortomogrāfiju, kas plkst. 1.10 arī tika veikta. Santis bijis alkohola reibumā, ar nelielu brūci virs uzacs.

“Abus puišus es norīkoju uz 26. nodaļu, kas ir aptuveni 800 metru attālumā, bet es turpināju strādāt uzņemšanas nodaļā, tur bija citi pacienti, arī iereibuši. Pēc dažādu darbu veikšanas ap pulksten 3.05 es apskatīju datortomogrāfijas attēlu, pēc kā es sapratu, ka nepieciešama steidzama operācija, jo situācija ir smaga. Tagad varu teikt, ka Santi uzreiz pēc datortomogrāfijas izdarīšanas vajadzēja gatavot operācijai, kaut gan arī tad cerības uz veiksmīgu iznākumu tāpat būtu bijušas mazas. Ja arī puisis būtu izdzīvojis, tad nebūtu vesels – labākajā gadījumā epilepsija ar personības izmaiņām,” apgabaltiesā savā pēdējā vārdā sacīja M. Strazdiņš.

“Jebkurā gadījumā laiks bija zaudēts. Devu rīkojumu sanitāriem sagatavot pacientu transportēšanai uz operācijas zāli. Iegriezos reanimācijas nodaļā, kur ārstam pateicu, lai tur būtu vieta un gatavība pacientam. Vēl bija jāatrisina virkne organizatorisku problēmu, piemēram, uz operācijas zāli jāaiznes nepieciešamie instrumenti – neiroķirurģijas operācijas zāle nestrādāja, tāpēc vajadzēja gatavot centrālo operācijas zāli, kas arī prasīja laiku. Jāorganizē operācijas brigāde. Bet ap četriem medmāsa paziņoja, ka Santis miris. To arī konstatēju, jo bija līķa agrīnie plankumi, citas pazīmes. Reanimācija nebija nepieciešama, taču formāli to veicu. Slimības vēsturē nāves laiku ierakstīju 4.20. Biju stresā. Pēc tam kopā ar sanitāri Daci iecēlām līķi ratos un viņa ar māsu to aizveda. Tālāko vairs īsti neatceros, jo bija arī citi pacienti. Ap pulksten septiņiem piezvanīju policijai,” stāsta neiroķirurgs.

Strīdi par nāves iestāšanos

“Man tiek izvirzītas apsūdzības, ka Santis miris pulksten 6.20 un ka esmu viltojis slimības vēsturi, lai sevi glābtu. Santa draugs Kaspars liecina, ka viņš desmitos no rīta nodaļā pamodies un drauga līķis bijis blakusgultā. Tas ir kaut kas neiedomājams! Tieši tad, kad Santis nomira, Kaspars apjucis klīda pa gaiteni un jautāja, kur viņš atrodoties – arī viņam bija galvas trauma un viņš varētu būt dezorientēts telpā,” stāsta ārsts.

M. Strazdiņš veicis aprēķinus ar alkohola koncentrāciju Santa asinīs: kad viņu uzņēma, bija 2,1 promile, bet mirušam – 1,34. Ņemot vērā alkohola sadalīšanās procesu un ievadītos atindēšanas preparātus, 1,34 promiles liecinot, ka nāve iestājusies ap četriem.

Tiesā ārsts liecina, ka ar radiologa ierakstu 26. nodaļā iepazinies plkst. 2.20, bet jebkurā gadījumā bijis nepieciešams redzēt arī attēlu, taču diemžēl nodaļas datorā tehnisku iemeslu dēļ attēlu nav izdevies apskatīt, tāpēc devies atpakaļ uz uzņemšanas nodaļu, kur datorā konstatējis, ka Santim ir epidurālā hematoma vidējā smadzeņu bedrē, kas prasa ķirurģisku iejaukšanos. “Tā ir vieta zem deniņu daivas – viena no visbīstamākajām vietām. Asins izplūdums, asins un smadzeņu receklis. Ļoti augsta letalitāte. Katra minūte ir no svara, pirmā stunda… Bet operēt var tikai tad, ja zināms, kas ir noticis, bet Santis bija pie samaņas. Viņa draugs pat sākotnēji izskatījās sliktāk, vairāk vēma. Iestāšanās brīdī nekas neliecināja, ka būs nepieciešama operācija. Bet katrā ziņā – datortomogrāfijas attēlus bija nepieciešams redzēt,” man saka M. Strazdiņš.

Kāpēc klusēja radioloģes telefons?

Zināms laiks būtu iegūts, ja radioloģe uzreiz ārstam būtu piezvanījusi un ziņojusi par traumas nopietnību – tad M. Strazdiņš uzreiz būtu sūtījis Santi uz operācijas zāli. Taču radioloģes Ilzes Simanovičas telefons klusēja. Kāpēc? Kā tiesā skaidroja radioloģe, ārsts par diagnozi speciāli nav jāinformē. Ārstam pēc pacienta atgādāšanas atpakaļ pašam uzreiz jāapskatot medicīnas karte un jāpieņemot lēmums.

“Es kolēģei neko negribu pārmest, viņa patiešām ir profesionāle. Cita lieta, ka parasti radiologi nopietnos gadījumos tomēr piezvana,” komentē M. Strazdiņš.

Uz radioloģes atbildību tiesā norādīja ārsta advokāts A. Gabruševs, sakot, ka tikai tas, ka viņas darba pienākumos nebija vārda “ziņot”, paglāba I. Simanoviču no kriminālatbildības.

“Pat sanitāri zvana ār­stam, ja redz asinsizplūdumu! Pēc būtības radiologs ir tāda paša līmeņa ārsts kā neiroķirurgs, kuram pēc vispārējiem ārstniecības principiem jāveic visas iespējamās darbības, lai glābtu pacientu. Simanoviča tam piegāja formāli un neziņoja Strazdiņam, ka pacientam ir dzīvības briesmas. Tikai tad, kad ārsts ieradās nodaļā, viņš uzzināja, ka Šapalam ir hematoma. Arī dežūrmāsa Gudina nepievērsa uzmanību radiologa secinājumam un turpināja pacientu ārstēt ar medikamentiem,” norāda advokāts. Starp citu, arī par N. Gudinu ir labas atsauksmes un parasti viņa šādos gadījumos apskatot slimības vēsturi un reaģējot momentāni. “Nāvi izraisīja vēl citi galvas ievainojumi, arī vairogskrimšļa lūzums, par ko ārsts nezināja. Nāve iestājās ātrāk, nekā ārstiem ierasts pieredzēt. Katrā ziņā Strazdiņš darīja visu iespējamo, kas konkrētajā situācijā bija iespējams, un neko nevilcināja,” uzskata advokāts.

Ārstam uzņemšanā nemaz nebija jābūt…

A. Gabruševs uzskata, ka ārsts būtu pilnībā attaisnojams, ka apsūdzības puses demonstrējot nicinošu attieksmi pret ārstu un faktus velkot ārā no konteksta, turklāt, pēc darba līguma, M. Strazdiņam tajā naktī nemaz nav bijis jāatrodas uzņemšanas nodaļā, bet tikai 26. nodaļā, pēc būtības – slimnīca viņu bija nolikusi pa sitienam, viņš veicis darba pienākumos neuzdotu uzdevumu.

“Darba organizācija, nerakstītie un praksē piekoptie likumi bija tādi, ka ārsts pildīja pienākumus gan nodaļā, gan uzņemšanā. Tāda bija mutiskā vienošanās ar vadību. Tas atņēma laiku, darbs bija saraustīts, jo kājām starp abām nodaļām jāiet gandrīz sešas minūtes vienā virzienā. Tādējādi Strazdiņš nonāca situācijā, kas radīja sekas pacientam,” teica A. Gabruševs tiesas sēdē.

Ārstam par sevi jāatbild pašam

Uz to cietušās puses advokāts R. Rožkalns atbildēja ar repliku, ka ārsts labprātīgi pildījis darba devēja rīkojumu un par to saņēmis papildu atalgojumu.

“Tā ir ilūzija, ko ārsts cenšas pārdot tiesai, sakot, ka darījis visu, lai glābtu pacientu,” tiesai teica R. Rožkalns, kas, kā runā, pats gribējis kļūt par mediķi, bet izmācījies par juristu un specializējas lietās pret mediķiem. Viņaprāt, Strazdiņš melojot, ka notikusi gatavošanās operācijai. Viltojis dokumentus, lai slēptu savu vainu.

“Strazdiņš īsti neatbild, ko darījis trīs stundas, tikai to, ka aprūpējis iereibušu sievieti uzņemšanas nodaļā. Ārstam savas spējas jāapjauš, savs laiks jāorganizē un par sevi jāatbild pašam. Slimnīcas organizatoriskie trūkumi neatbrīvo no atbildības – par tiem vajadzēja ziņot slimnīcas vadībai, ja redzēja, ka netiks galā, tad vajadzēja sūtīt pacientu uz citu slimnīcu. Atbilstoši darba aprakstam ārstēšanas dinamika, profilakse un taktika ir neiroķirurga kompetence, radiologs ir tikai konsultants, bet māsiņa izpilda ārsta norādījumus, tā ka uz viņiem nav ko vainu novelt. Arī pacientu alkohola reibums nav arguments, kas atbrīvo no atbildības, – gluži pretēji, tam vajadzēja pievērst papildu uzmanību, jo reibums simptomus var maskēt. Strazdiņam vajadzēja rīkoties uzreiz, nevis jāgaida kaut kāds telefona zvans no radioloģes. Ārsts neapzinās savu vainu, cenšas to noliegt un izvairīties no atbildības. Domāju, ka sods ir pietiekami maigs, kaut gan sekas bijušas nopietnas.”

A. Gabruševs gan kolēģim norādīja, ka vajadzētu izvairīties no apvainojumiem dokumentu viltošanā, jo to M. Strazdiņš neesot darījis.

Skarba apgabaltiesā bija prokurore A. Seibute. Bez jau R. Rožkalna minētiem argumentiem viņa uzskata, ka virsmāsa N. Gudina un ārsts M. Strazdiņš, glābjot savu ādu, melojot jau no paša sākuma. Analizējot visus pierādījumus, līķa ekspertīzi, varot secināt, ka no traumas iegūšanas līdz nāvei pagājušas 6 – 10 stundas, tātad Santis nomiris ne agrāk kā sešos no rīta, nevis četros. Policijai par nāvi ziņots laika periodā no plkst. 8 līdz 10 – tas ir laiks, kad puisi atrada mirušu. Neesot objektīvu pierādījumu, ka notikusi gatavošanās operācijai.

“Tieši Strazdiņš līdz minimumam samazināja pacienta cerības izdzīvot. Jau izsaukums ātrai palīdzībai bija: cilvēks mirst, kļūst zils! Bet nekas nenorāda, ka ārsts rīkojies vai vismaz centies rīkoties ātri. Tieši kavēšanās lielā mērā noteica letālu iznākumu,” pārliecināta prokurore.

Labojumi medicīniskajā kartē un dažādās liecības

Izmeklēšanā liela uzmanība pievērsta labojumiem medicīnas kartē. Virsmāsa N. Gudina tiesā atzina, ka sākotnējo miršanas laiku 6.20 aizkrāsojusi ar baltu korektoru un ierakstījusi 4.20, jo sajaukusi ar citu mirstošu pacientu. Turklāt vispirms tiekot glābti cilvēki, papīra darbus atliekot uz vēlāku.

Neiroķirurgs B. Kols pārņēmis maiņu no M. Strazdiņa un liecina, ka tajā dienā astoņos no rīta S. Šapala līķa nodaļā nav bijis. Savukārt Santa draugs Kaspars liecina, ka vēl desmitos līķis bijis blakusgultā. Policists D. Lācis ieradies slimnīcā ap pulksten desmitiem, un personāls paskaidrojis, ka līķis atrodoties morgā. Policists plkst. 10.25 nonācis palātā, kur līķa nav bijis.

Līķa ekspertīzē noskaidrotā šūnu reakcija liecina, ka nāve iestājusies 6 – 12 stundu laikā, tātad – nekādā gadījumā četros no rīta. Eksperte S. Skaida, analizējot alkohola noārdīšanos organismā, domā, ka Santa nāve iestājusies aptuveni piecas stundas pēc tam, kad viņš ieradies slimnīcā.

“Slimības vēsture jāraksta kā prokuroram,” tiesai norādīja eksperts E. Puķītis.

Ministru kabineta noteikumi nosaka – ja nepieciešami labojumi medicīniskajos dokumentos, obligāti jāsaglabā sākotnējie dati. Ekspertīzē konstatēts, un M. Strazdiņš atzinis, ka izrāvis vienu lapu no S. Šapala medicīniskās kartes un, nesaglabājot oriģinālu, to pārrakstījis. Ārsts stāsta, ka saturu neesot mainījis, vienkārši pārrakstījis tek­stu saprotamā rokrakstā. Kā pats atzinis, tas bijis muļķīgi, jo jau tad sapratis, ka šī vēsture tiks vētīta. Par laikiem policijā jau viņš bija paziņojis. Gribējis tikai savus ierakstus padarīt salasāmus. Ja būtu vēlējies slēpt pēdas, būtu izprintējis pavisam jaunu medicīnisko karti.

Apgabaltiesas pilns spriedums vēl nav pieejams, bet pirmās instances tiesa uzskata, ka M. Strazdiņš mēģinājis slēpt faktiskos apstākļus, jo apzinājies pieļautās nepilnības, bijis neuzmanīgs, nolaidīgs, vilcinājies ar operāciju S. Šapala sakarā.

Izglābt varbūt varēja, bet…

Lai paliek uz iesaistīto cilvēku sirdsapziņas dažādās versijas par pulksteņlaikiem, kur konkrētā brīdī atradies Santis, notika vai nenotika gatavošanās operācijai, galvenais jautājums: ko eksperti saka par puiša izredzēm tikt izglābtam, ja operācija būtu veikta maksimāli ātri uzreiz pēc radioloģes slēdziena.

Principā eksperti tiesā bija vienisprātis, ka asinsizplūdums virs smadzeņu apvalka trīs centimetru biezumā ar viduslīnijas novirzi pa kreisi plus vēl balsenes skrimšļa lūzums ir ļoti smaga diagnoze, arī savlaicīga operācija neko negarantētu, bet, protams, jebkura lieka minūte situāciju tikai pasliktināja. Santa dzīvība, iespējams, tiktu glābta, taču sekas… Vienkārši runājot, bija jāatver galvaskauss un jāizsūc asinis un bojātās smadzenes.

“Smags smadzeņu bojājums. Diagnoze liecina, ka bija nospiestas galvas smadzenes. (..) Smadzeņu viela tūskas dēļ tiek iedzīta, iespiesta, apstājas asinscirkulācija, un viss beidzas. Dislokācija, sekojošā tūska ir nāves iemesls,” tā eksperts E. Puķītis.

“Ja šāda diagnoze noteikta, tad teciņus visiem jākustas uz operācijas zāli, tad vairs nekādas filozofijas nav. Pēc šādām traumām, sitiena pa deniņiem cilvēks var nomirt ļoti ātri,” liecina eksperts A. Ozols.

Bija gaišs cilvēks

“Santis bija gaišs cilvēks. Daudz esmu domājusi par notikušo, bet nevaru to saprast un pieņemt. Nekad netikšu tam pāri. Viņš bija iejuties Rīgā, interesēja vēsture un politika. Ār­stam jāuzņemas vaina. Īstu nožēlu neredzu: ne žestos, ne vārdos. Un man jau nevajag nožēlu – taisnību gribu. Arī nauda nav mērķis,” man saka Santa mamma Anita Šapala.

“Šapali Subatē ir ļoti cienīta, inteliģenta ģimene. Santis bija tik jauks un prātīgs cilvēks. Visa Subate pārdzīvoja. Uzdevām sev jautājumu: kāpēc tieši tiem labākiem cilvēkiem tāds liktenis?” teic Subates kultūras nama vadītāja Gunta Okmane.

“Man ļoti, ļoti žēl par notikušo, un esmu uzņēmies daļu vainas. Šo sakot, es negribu taisnoties ne par darba organizāciju slimnīcā, ko tajā laikā reorganizēja, ne par savu profesionālo izdegšanu, ne algas nogriešanu, ne par klientiem ar zināmu noslieci: ja jūs zinātu, kas pie mums darījās piektdienas un sestdienas naktīs, kad strīpām vien ieveda cilvēkus no klubiņiem un ielas reibumā ar galvas brūcēm… Ticu, ka Santis bija jauks puisis, kas uz iela gadījās nepareizā vietā un laikā. Bet šis ir stāsts arī par atrašanos smagā reibumā uz ielas. Tas vienmēr ir liels risks. Sabiedrībai pret to jābūt neiecietīgākai – tad šādu traģēdiju būs mazāk,” saka M. Strazdiņš.

Ārstu biedrība: kategoriski pret 
ārstu kriminālvajāšanu

Veselības inspekcija neapkopo informāciju par kriminālprocesiem, kuros pie atbildības sauc ārstus. To nedara arī Ārstu biedrība – tās prezidents Pēteris Apinis (attēlā) reizi pa reizei par tiesvedībām gan dzirdot un zinot.

“Biedrība nedod sabiedrībai un medijiem plosīt ārstus. Ja vajag, mēs savas slēgtās arodtiesas sasaucam, kurās ir gan apsūdzētāji, gan aizstāvji, kaudze ar juristiem. Reizēm nedēļām ņemamies. Ja ārstu atzīstam par vainīgu, tad liekam viņam kārtot sertifikāciju, pārbaudām profesionalitāti. Tādas arodtiesas gadā mums ir kādas sešas,” atklāj. P. Apinis.

Runājot par konkrēto M. Strazdiņa lietu, Veselības inspekcija atbildēja, ka nav tiesīga sniegt komentāru par ierobežotas pieejamības informāciju.

Savukārt P. Apinim tā izraisa dusmas.

“Jātiesā ir slepkava, kas sita, nevis ārsts, kas centās palīdzēt! Vai tiesnesis tagad nolems, kad ārstam beigt savu profesionālo karjeru?! Jo ir skaidrs – ja neiroķirurgam liegs trīs gadus strādāt savā profesijā, ar viņu kā ar ārstu ir cauri. Vai tas ir tas, ko gribam sasniegt? Nepienāks brīdis, kad ārsti nekļūdīsies. Eiropā lielākā daļa cilvēku mirst ārstu uzraudzībā. Amerikāņi izpētījuši, ka 10 – 13% gadījumu, un domāju, ka Eiropā ir līdzīgi – cilvēku nāve lielākā vai mazākā mērā saistāma ar ārstu kļūdām. Tad ko – visus uz tiesām? Esmu kategoriski pret to, ka ārstus krimināli vajā. Runājot par konkrēto diagnozi Strazdiņa lietā: ja arī operācija būtu laikā, veiksmīga un pacients izdzīvotu, jebkurā gadījumā paliktu par ļoti smagu invalīdu.”

LA.lv