Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
30. janvāris, 2012
Drukāt

Stumbra mācība. Sākt dzīvi no jauna. Pieredzes stāsts

Foto - www.andriskozlovskis.lvFoto - www.andriskozlovskis.lv

Litai Hofmanei ir filozofijas pasniedzējas un socioloģes diploms, tagad studē doktorantūrā. Citu skatījumā – iejūtīgs cilvēks, liela smējēja, azartiska pasaules krāsainības baudītāja. Bet pati sevi allaž vairāk uzskatījusi par studenti dzīves izzināšanas fakultātē. Un arī tur ik pa laikam ir eksāmeni. Pašreizējā pārbaudījuma temats: sākt 
dzīvi no jauna.

 

– Savulaik gāju pie astrologa. Toreiz viņš teica: būs brīdis, kas tavu dzīvi pārdalīs divās daļās: pirms un pēc. Bet gadi ritēja tik līdzeni, ka šķita – nekas radikāls vairs nevar gadīties. Viena darbavieta. Dzīvesvietu mainījusi neesmu – Berģi. Vīrs arī viens. Visu laiku kustībā tikai garīgajos meklējumos.

Tomēr pirms vairāk nekā trim gadiem negaidītais notika. Pārlauzu mugurkaulu.

– Autoavārijā?

– Biju Krimā, Sudakā – gadskārtējā starptautiskā konferencē, kur pulcējas grāmatnieki, bibliotekāri, informātikas speciālisti. Noslēguma pasākums notika Melnās jūras krastā, senatnīgā celtnē uz milzīgas, klintī izveidotas platformas. Kā jau dienvidos mēdz būt, tur šādām terasēm malas nav norobežotas.

 

Neatceros, kā īsti tas notika, bet burzmā spēru soli atpakaļ un – neviena nepamanīta, lidoju tumsā. Pāri klintīm uz betona. Pamodos tikai no rīta. Aptvēru, ka esmu slimnīcā. Gribēju piecelties, bet ne rokas, ne kājas neklausīja.

 

Neatceros, kā īsti tas notika, bet burzmā spēru soli atpakaļ un – neviena nepamanīta, lidoju tumsā. Pāri klintīm uz betona. Pamodos tikai no rīta. Aptvēru, ka esmu slimnīcā. Gribēju piecelties, bet ne rokas, ne kājas neklausīja. Man teica, ka es esot atrasta tikai vairākas stundas pēc kritiena un ilgi bijusi bezsamaņā.

– Neviens no paziņām pazušanu nepamanīja?

– Visu laiku turējos kopā ar vairākiem savējiem, ar kolēģi pat dzīvojām vienā viesnīcas istabiņā. Taču nakts, tumsa, apkārt cilvēku tūkstoši. Viņa nodomājusi – laikam esmu iegrimusi ar kādu tik dziļā sarunā, ka vairs nav prātā otru brīdināt. Pabrīnījusies un devusies pie miera.

Tā notiek: gan savā laimē, gan nelaimē esam vieni.

– Kad aptvērāt traumas bīstamību?

– Uzreiz pēc pamošanās tiku informēta, ka ar tik vecu rentgena aparātu, kāds vietējā slimnīcā, nav iespējams noteikt, kurš mugurkaula skriemelis lauzts. Aizdomas, ka trešais. Kustināt mani esot bīstami, tomēr mēģināšot nogādāt līdz Simferopolei.

Tā kā nestuvju nebija, līdz sanitārajam transportam tiku stiepta uz palaga, kas no auguma svara pie katra soļa līgojās. Vienīgās zāles – analgīns.

Simferopolē slimnīca bija modernāka, un tur saprata, ka lauzts piektais skriemelis. Tas kūrē rokas un kājas. Konstatēja arī mežģījumu, triecienā skriemeļi bija sabīdījušies cits citam garām, tāpēc katra neuzmanīga kustība varēja savainot vai pārraut nervus.

Noguldīja mani gultā, pie galvas pieskrūvēja mehānismu ar svaru bumbu galā, lai smagums mugurkaulu kaut cik nostieptu, un atstāja ar tikpat nevarīgiem slimniekiem pārpildītā palātā.

Uz Simferopoli atlidoja vīrs – mēģināja dabūt kaut kādas zāles, bet nekā jau nebija. Tā pavadīju piecas dienas – guļot un skatoties griestos. Katra niecīgākā kustība sagādāja šaušalīgas sāpes.

Galvenā rūpe – dabūt mani ātrāk uz mājām. Tika iesaistīta Latvijas vēstniecība, katastrofu mediķa Mārtiņa Šica autoritāte, apdrošināšanas kompānija, kolēģi, draugi, līdz izdevās sarunāt sanitāro lidmašīnu no Ķelnes. Tā kavējās, jo radās problēmas ar gaisa koridoru saskaņošanu. Kad tas nokārtojās, vietējie mediķi neļāva lidot bez cietās apkakles, kas notur galvu nekustīgā stāvoklī. Ne tikai to – pat faksu šajā lielajā pilsēta atrast bija grūti, tomēr vīrs visu sadabūja.

Pirmās palīdzības sniedzēji beidzot mani novietoja uz cietas virsmas lidmašīnas salonā, bet tad kāds attapās, ka palags taču ir slimnīcas inventārs, tāpēc jānes atpakaļ. Atkal valstīšana un raustīšana, līdz man tomēr iešpricēja kārtīgu pretsāpju līdzekli un iegrimu nemaņā. Pamodos tikai Rīgā. Tiku nogādāta Stradiņos. Jau nākamajā dienā neiroķirurgs Edmunds Kārkliņš mani operēja. Neslēpa, ka izredzes ir 50:50…

Operācija bija veiksmīga.

Tā, lūk, dažreiz notiek ar ticamību astroloģiskajām prognozēm.

– Kā apguvāt jauno dzīvošanu?

– No sākuma locekļi nejuta neko, taču pamazām uz adatas dūrienu jau atbildēja ar tikko pamanāmu noraustīšanos. Kāds prieks, raisoties cerībai, ka nevajadzēs palikt pavisam paralizētai… Pirmā atgāja kreisā puse, tad sāka mosties labā.

No slimnīcas – uz rehabilitāciju Vaivaros. Traks darbs, atkal mācoties satvert rokā karoti, iedabūt kāju apavā. Radinoties sarast ar nevarību, klūpi pret vismazāko sīkumu.Reiz gandrīz histērija sākās, kad neizdevās aiztaisīt apģērba āķīšus.

 

No slimnīcas – uz rehabilitāciju Vaivaros. Traks darbs, atkal mācoties satvert rokā karoti, iedabūt kāju apavā. Radinoties sarast ar nevarību, klūpi pret vismazāko sīkumu.

 

Grūti sākt no nulles to, kas visu mūžu bijis pašsaprotams. Bet vēl grūtāk – samierināties, ka ir lietas, ko vairs nekad tik labi nevarēsi. Vai nespēsi vispār. Taču zini: nedrīkstēsi par to raudāt, čīkstēt, žēloties. Tagad tā tava problēma, uz kuras rēķina neklājas pieprasīt sev kaut kādus labumus, atlaides. Tavs ķermenis. Tava skola. Tava ikdiena, kur līdzās jautājumiem, ko likt galdā, visu turpmāko dzīvi būs arī tādi, kas attiecas uz psiholoģiju, fizioterapiju, elpošanas vingrinājumiem, ergoterapiju. Uz neiroloģiju – kāpēc ik pa brīdim rodas sajūta, it kā pa ķermeni plūstu strāva? Tātad neironi meklē jaunus ceļus slēgto vietā. Kā šo norisi neiztramdīt, kā paātrināt?

– Parastajā skolā mācību process tiek sadalīts klasēs. Kā šajā?

– Te ir tikai viena klase, kurā galvenais – saprast, ka ķermeni nevar izlabot tik ar skalpeli, zālēm un pašdisciplīnu. Ir kaut kas cits, kas to ietekmē vēl spēcīgāk – emocijas, psihe, garīgie resursi. Ja to nepieņem, īsta atveseļošanās nav iespējama.

Pēc rehabilitācijas vairāk nekā gadu dzīvoju mājās, un bija laiks pieķerties darbiņiem, kas aizņemtības dēļ agrāk tika atlikti. Kārtojot žurnālus un dažādus no preses izdevumiem atlasītos materiālus, izrādījās, ka no 36,6 °C esmu sakrājusi neskaitāmus rakstus gan par sāpēm un muguras kaitēm, gan cilvēkiem, kuri tikuši ar šādām ligām galā. Laikam neapzināti biju gatavojusies, ka šo informāciju kādreiz būs svarīgi lasīt citām acīm. Arī mājas bibliotēkā bija savākts daudz literatūras par garīgo resursu nozīmi atveseļošanās laikā.

Jau trešajā dienā nometu visus atbalstus. Zināju: kamēr tāds būs, patstāvīgi iet nesaņemšos. Man un arī citiem pēc Vaivariem likās: ja katru dienu ir labāk un labāk, tā turpināsies visu laiku. Taču kāda no dakterēm neslēpa: ņemiet vērā, pēc gadiem straujais uzlabojums var apstāties un parādīties tādas traumas sekas, ko prognozēt nav iespējams. Arī tas man bija jāpieņem, neielaižot sirdī dusmas, neapmierinātību, žēlumu pret sevi. Un nemokoties ar parasto jautājumu, kāpēc tas noticis tieši ar mani?

Daļēju atbildi uz to zināju jau uzreiz pēc kritiena: biju par daudz uzņēmusies. Mājās, darbā. Pelnīju labi, bet pirms braukšanas uz Krimu nebija spēka piecelties no gultas. Teicu sev: šoreiz viss – atgriezīšos un uzreiz atvaļinājumā! Kāds to dzirdēja un pārpārēm prasīto sarūpēja. Tā atgādinot: neuzkrauj sev par daudz!

Bet sapratu arī, ka tas nav viss. Īstā situācijas atslēga ir izpratnē par mugurkaulu vispār. Par pamatbalstu. Stumbru. Mūsu vertikāli. Tā jāmeklē daudz dziļāk.

– Kādu speciālistu padomi visvairāk noder, risinot tik sarežģītus jautājumus?

– Mediķiem attieksme ir līdzīga: esi laimīga, ka šādā situācijā vispār staigā! Zinu – par to vērts priecāties, jo tiešām sasniegta robeža, līdz kurai nonākt var palīdzēt citi – ārsti, rehabilitācijas speciālisti.

 

Galvenais – saprast, ka ķermeni nevar izlabot tik ar skalpeli, zālēm un pašdisciplīnu. Ir kaut kas cits, kas to ietekmē vēl spēcīgāk – emocijas, psihe, garīgie resursi. Ja to nepieņem, īsta atveseļošanās nav iespējama.

 

Ar to, ka nav agrākās veiklības, stabilitātes un kustību koordinācijas, esmu iemācījusies sadzīvot. Eju uz darbu, strādāju kā agrāk. Viss ir, tikai moka pastāvīgas sāpes. Esmu izmēģinājusi pietiekami daudz medikamentu, lai saprastu: man tie neder. Šīs kaites cēloņi mīt dziļāk, tiem nepieciešama citāda ārstēšana.

– Šajos meklējumos jūtaties pati sev dakteris?
20110902-110844-7

– Neesmu zirdziņš rikšotājs, kas visu laiku smuki un rimti skrien. Vairāk vezumnieks, kas grūtā brīdī var saņemties un izraut kravu no grāvja. Varbūt tāpēc, ka ne mirkli neaizmirstu: var kādu rītu izlaist pa vingrojumam, var nenoiet nodomāto gabalu – ķermenis par to nesodīs. Bet, ja atslābst garīgie impulsi: vairs nelūdz, nemeditē, nerocies sevī, neej dabā – viss.

Vairāk nekā jebkad agrāk nu saprotu japāņus. Sēž cilvēks un stundām rimti skatās uz akmeni savā dārzā. Arī mana māja ir mežmalā. Nav īsti lauki, tomēr miera pietiek. Iespēju padomāt par sevi. Papildināt enerģiju no kokiem. Atkal zinu, cik nepieciešams brīdi pastāvēt zem simtgadīga ozola un aiziet atjaunotai.

Cenšos vairāk staigāt kājām. Reizēm šķiet, spēka vairs nav, bet, kad noiets vēl viens kilometrs, saproti – enerģija nākusi klāt. To, ko netērē, nav vajadzības papildināt.

Tagad mani daudz dziļāk uzrunā baznīca. Neesmu katoliete, bet pēc katra Aglonas apmeklējuma ir daudz vieglāk. Sāpes nav izzudušas, bet kādu brīdi par tām spēju nedomāt.

Mana meita strādā par klīnisko psiholoģi. Vairākums viņas pacientu ir sāpju mocītie. Tagad mums daudz pārrunu par robežām, līdz kurām sāpes novēršamas ar zālēm – ceru, ka mana pieredze viņas skatījumu paplašina. Spriežu: varbūt ir izdevīgi, ka sāp? Vai dažkārt arī invaliditātes pensija nav velnišķīgs kārdinājums saglabāt slimnieka statusu? Par to, ka dažam šāda attieksme zemapziņā ir, stāsta dziednieki: liga laimīgi novērsta, bet cilvēks bieži izmisis: ko jūs izdarījāt? Man taču tagad jādzīvo citādi, bet negribu un nemāku.

Kāpēc mūsu sabiedrība tā mīl slimot? Tas it kā dod tiesības kaut ko saņemt papildus. Jo visi cieš no sekām, ko radījis mīlestības deficīts. Cilvēkiem tās trūcis visos laikos, bet tagad jo īpaši. Slimība ir likumīgā kārtā pausts atgādinājums: palīdziet, atbalstiet, rūpējieties! Mīliet! Emocionālie resursi pat ir svarīgāki par materiālajiem.

– To attiecināt arī uz sevi?

– Tieši slimības laikā bija iespēja redzēt, kā gandrīz visa pasaule sadodas rokās manai glābšanai. Cilvēki apciemoja, zvanīja, aizlūdza baznīcā. Kārtējo reizi pārliecinājos, cik cienīta un nozīmīga esmu citiem. Bet vai pati se …

Igauņu ārste un dziedniece Lūle Vīlma sacījusi: ja uz zīdainīša ķermeņa pirms gulētiešanas paliek kaut sīkākais mātes nesamīļots laukumiņš, pa to bērnā iekļūt nedrošība, pašapziņas trūkums. Tajā laikā, kurā dzīvoja mani vecāki, šāda attieksme nebija cieņā.

Tā īsti aizbēgt no šī bērnības stāsta nav iespējams.

 

Tieši slimības laikā bija iespēja redzēt, kā gandrīz visa pasaule sadodas rokās manai glābšanai. Cilvēki apciemoja, zvanīja, aizlūdza baznīcā. Kārtējo reizi pārliecinājos, cik cienīta un nozīmīga esmu citiem. Bet vai pati sev…

 

Ar vīru esam kopā nodzīvojuši vairāk nekā trīsdesmit gadus, ļoti daudz skaista pieredzējuši, sevišķi jau ceļojumos pa Indiju, Japānu, Taizemi, Eiropas zemēm. Tādās reizēs prieks uz Mārtiņu paļauties. Visu kārto, rīkojas, ļauj man justies pasargātai un sievišķīgai.

Tomēr tuvinieki, labu gribot, reizēm traucē būt man pašai.

Kā jau Pūķa gada Strēlniekam, man patīk paļauties, taču vienlaikus esmu sava ceļa gājēja. Tā brīvības vajadzība varbūt pat ir pārāk plata. Es ļauju pašrealizēties cilvēkiem, kas līdzās, bet to pašu vēlos saņemt pretī. Un, tiklīdz nesanāk, mugurkauls visādos veidos ievaimanājas, lai pievērstu šiem jautājumiem uzmanību. Bet varbūt – lai liktu saprast, ka ir samezglojumi, ko vienā dzīvē līdz galam nokārtot nemaz nav iespējams. Ja izdodas, tad tikai citādos paaudžu attiecību lokos.

– Kāda esat mamma saviem bērniem?

– Vēl jau mūžs nav nodzīvots, lai zinātu īsto atbildi. Bet pat lielākajā aizņemtībā centos neaizmirst: cik cieši pirmajā dzīves posmā māte būs kopā ar savu bērnu, tik spēcīga viņam veidosies pašapziņa. Ja tās trūkst, cilvēkam visu turpmāko dzīvi jāmanipulē. Jādiedelē no ārpuses tā palīdzība, uzmanība un balsts, kam būtu jānāk no iekšpuses, jāplūst no mugurkaula. Es varu, es spēju, tāpēc pasauli pieņemu un mīlu! – to bērnam iemāca mīlestības nepārtrauktība bērnībā. Pārākuma un varas demonstrēšana, vajadzība izdzīt sevi un kontrolēt citus – to vēlākajā dzīvē izraisa šo jūtu deficīts.

Bērniem vienmēr esmu ļāvusi izpausties pēc iespējas brīvāk. Varbūt šur tur devu pārāk lielu vaļu, tomēr ar pašapziņu viņiem viss kārtībā.

Kamēr abi bija mazi, daudz laika esam pavadījuši sarunās. Mums ir lauku māja – brīnišķīga, enerģētiski spēcīga vieta pie Alūksnes, mantojums no vīra vecākiem. Vasarās tur dzīvojām. Jurģim bija tikai divi gadi, kad abi vakaros gājām skatīties, kā saulīte riet. Pilnīgā klusumā sēdējām zem lielā ozola.

Tādu kopāturēšanās rituālu mums ģimenē daudz.

 

Tikai mīlestībā neapdalīts cilvēks spēj būt kā ozols – zemē stipras saknes, bet zari tik spēcīgi, ka var mētāt zīles uz visām pusēm.

 

Meita Elīna studē, strādā un veiksmīgi veido savu karjeru. Dēls ir praktiskākas dabas cilvēks, bet ar radošu dzirksti. Mums patīk būt kopā, jokoties un smieties, īpaši par iespēju paskatīties uz dzīves likstām arī no cita skatu punkta.

Man allaž bijis svarīgi bērnos stiprināt piederības sajūtu savai dzimtai: būt kopā tuvinieku godos, zināt savus radurakstus un piederīgo kapu vietas. Visi ir gatavi mesties palīgā, ja ar kādu no savējiem notiek kas nelāgs. Tas ir viens no svarīgākajiem cilvēka spēka avotiem.

– Kā ar spēka avotiem un savējo atbalstu darbā? Latvijas Nacionālā bibliotēka – tik milzīgs kolektīvs!

– Bibliotēkas darbs ir komandas spēle, kur katram uz laukuma ir sava, bet ļoti svarīga vieta. Esmu personāla daļas vadītāja, un man jāizjūt vairāk par trīssimt darbiniekiem. Augsti vērtēju uzticēšanos un godaprātu, tāpēc nelietoju manipulatīvas metodes. Ar pātagu cilvēku var padzīt vien pāris soļus uz priekšu, nevis motivēt radošai atdevei un ilgstošai slodzei.

Tomēr katru dienu pārliecinos, cik daudzi cilvēki mūsu sabiedrībā ir iekšēji traumēti. Tas lec ārā skaudībā, ļaunumā, agresivitātē, ārējā iedomīgumā, uzsvērtā perfekcionismā. Ja saprot, kas liek otram tādam būt, nevēlamās izpausmes var censties mazināt vai ievirzīt citā gultnē. Bieži izdodas, un tad labums visiem. Ja ne – līdzās cilvēks, kurš karo ar sevi un visu pasauli. Velk dzīvi kā smagu nastu vai no tās bēg.

Tāpēc mazliet jūtos tāda kā dzīves filozofe un tautskolotāja, uzskatot par savu pienākumu sniegt citiem arī tādu palīdzību, kas padara skatu gaišāku. Ir svarīgi saprast līdzcilvēkus, izrunāties. Tikko uzzināts kas jauns un labs, dalīties šajā priekā. Vēl – kopā ar draugiem vai kolēģiem kārtīgi izsmieties. Pēc tam darbs vienmēr rit vieglāk.

– Jūtaties dzīves filozofe un tautskolotāja, bet oficiālie izglītības dokumenti jums daudz respektablāki. Kāpēc visu mūžu tik ļoti jāmācās?

– Lai iegūtu paļāvību un spēju pašai virzīt dzīvi, sekojot saviem garīgajiem orientieriem. Tas ir galvenais, ko esmu guvusi no filozofijas studijām, psiholoģijas, socioloģijas, ielūkošanās ezotērikā. Tieši tā, kā raksta grāmatās un rāda filmās: kā domāsi, tā ar tevi notiks. Nav naudas? Nekādas pīkstēšanas! Sāc spriest, ko darīt, lai tā rastos. Šūpojas veselība? Meklē cēļoņus garīgajā pamatā! Kā pajautāt? Rocies sevī, rakstos, dzīvē! Tā nav neirolingvistiskā programmēšana, bet cilvēces pieredzē gūta pārliecība, ka no zemapziņas iespējams izdabūt jebkuru informāciju.

To darīt vieglāk, ja pēc iespējas precīzāk zini, kas nosaka mūsu domāšanu un rīcību. Ja saproti, cik daudz to var ietekmēt un kur šī iedarbība vairs nesniedzas. Tāpēc bija interese par neirolingvistisko programmēšanu, socioloģiju, psiholoģiju un ezotēriku.

Daudzi jau agrāk bija teikuši, ka man jutīgas rokas. Varu noteikt, kur cilvēkam sāpes, bieži izdodas tās remdināt. Kad pēc negadījuma apguvu reiki – dabūju augstāko, trešo pakāpi –, šīs spējas tika kāpinātas. Sākumā sev daudz palīdzēju, tad svarīgākas kļuva citas metodes. Pieslēgties dievišķajai jeb kosmiskajai enerģijai ir daudz vieglāk, nekā ievērot visas prasības, ko šī sasaiste prasa. Tātad patlaban man to nevajag!

Tas, ka esmu beigusi masāžas kursus, ļāva ieraudzīt, ko vēlas katrs ķermeņa laukumiņš un iespēju robežās tā vajadzībām atbildēt. Taču pagaidām man grūti ar masāžu nodarboties regulāri, jo daudzas nepieciešamās kustības sagādā diskomfortu vai nav izpildāmas. Taču mājās ir ūdens baļļa – liels džakūzis, kur dažādi masāžas režīmi un iespējas ķermeni izvingrināt. To daru regulāri.

Daudz laba devušas zināšanas par fenšui. Kad pirms sešiem gadiem pabeidzām jauno māju un visu tajā iekārtojām pēc šīs senās harmonijas mākslas principiem, pārliecinājos: bija vērts pūlēties – tie darbojas!

– Vai informāciju par zāļu tējām un augu spēku arī guvāt īpašos kursos?

20110902-111729-34– Tas laikam man asinīs – kopš sevi atceros, esmu jutusies diža zāļu sieva. Pulverīši, tējas, balzamiņi – visādās kombinācijās gatavoju savus veselības maisījumus, bet tā, lai centrā būtu skaitlis trīs. Pa trim zālītēm kopā vai deviņas un trejdeviņas.

Jau sen ievēroju – tikko vienā vietā kāds laiciņš padzīvots, vajadzīgais augs pats ienāk sētā. Tā bija vecajā Berģu mājā, tā ir jaunajā. Pelašķi, ceļmallapas, raudene, asinszāle, madaras, ugunspuķes, visu veidu āboliņš, raspodiņi, strutenes, vībotnes, veronikas, sūrenes – pastiep tik roku un ņem ciet. Augi vienmēr pielāgojas un jūt savu saimnieku. Kad vasarās dzīvojām lauku mājā, neprātīgi sāka ražot simtgadīgās, daļēji jau nokaltušās ābeles, pļavas bija daudzveidīgu augu un smaržīgu puķu pilnas. Kopš vairs nesanāk tur tik regulāri aizbraukt, apkārt tikai purva grīslis.

Cik baltās un rozīgās kupenās pēdējos gados Latviju ieputinājuši vīgriezes un baldriāni! Tie tiecas sniegt mums mieru un līdzsvaru.

Diezgan daudz esmu ceļojusi. Svarīgākais vedums no iepazītajām vietām – tas, ko piedāvā tās puses tautas medicīna. Masāžas rullīši un rotas no izslavētā Krimas kadiķa, pēdiņas ar enerģētisko punktu izcilnīšiem no Japānas. Ārkārtīgi iedarbīgais šungīts. Iemet šā minerāla gabaliņu ūdenī, un tas kļūst dzīvs. Tieši pirms kritiena biju Krimā nopirkusi šungīta pulveri. Joprojām beru ūdenī un dienā izdzeru vismaz litru. Dzīvais ūdens ļoti patīk arī puķēm.

Somiņā man vienmēr līdzi atšķirīgu materiālu ripulīši un bumbiņas. Tiklīdz kādā sanāksmē ilgāka sēdēšana, rullējos vai kaut ko spaidu. Arī autobusā, braucot uz darbu. Pat veselam tas nenāktu par skādi, bet man nepieciešams jo īpaši.

Tas ir svarīgākais, ko dod izglītošanās – sapratni, ka vērtīgākās zināšanas atnāk tieši tad, kad visvairāk vajadzīgas.

– Nav mazliet skumji, ka jaunībā par tik svarīgām likumsakarībām domājam maz?

– Ar to jāsamierinās, ka grūti saprast, kad pienācis īstais brīdis lielākajiem dzīves projektiem – trīsdesmit gados vai pēc piecdesmit. Tomēr vairākums svarīgo darbu darāmi līdz pat mūža vakaram. Tikai astoņpadsmit gados uz jautājumiem vienas atbildes, četrdesmit – pavisam savādākas. Esi smieklīgs, ja jaunībā domā un rīkojies kā sirmgalvis, bet sešdesmit gados kā divdesmitgadnieks.

Katram vecumam – citi uzdevumi.

– Kādus patlaban uzskatāt par savējiem?

– Būtu briesmīgi, ja, pienākot pensijas laikam, rastos sajūta, ka nekam citam kā darbam nav bijis laika. Austrumnieki spriež gudri: pēc 57 gadiem cilvēkam jāpošas no lielās skatuves prom, jo tad svarīgāks nevis sociālais aspekts, bet garīgi samudžināto lietu sakārtošana. Ar visiem sev svarīgajiem attiecības jāizlīdzina. Bet galvenais – jāstiprina stumbrs, jāsaved kārtībā mugurkauls. Man tas fiziski nozīmētu ikdienu bez sāpēm, bet garīgi – dzīves turpināšanos bērnos, dzimtā. Faktiski – nemirstību.

Un tikpat svarīgi ir nezaudēt spēju priecāties.

– Kādi ziedi iederas jūsu prieka buķetē?

– Mīlestība pret Latviju.

Lasīšana. Lai cik attīstīta būs elektroniskā informācijas pārraide, ne mirkli nešaubos, ka grāmatas paliks. Vajadzība pēc bibliotēkām nezudīs. Cilvēku lasītprieks nebūs mazāks arī pēc simt gadiem, kad jaunā Gaismas pils jau būs kļuvusi par vēstures pieminekli.

Daba – jebkurā izpausmē.

Mūzika. Kaut mācījusies to neesmu, visu mūžu paticis spēlēt klavieres vai akordeonu. Tagad ar akordeonu grūtāk, turpretī pirkstu kustības uz klavieru taustiņiem veselībai pat nāk par labu. Pirmās rehabilitācijas laikā ergoterapeitei pietika uzsaukt: tagad saldais – iesim pie klavierēm, un man jau smaids pa visu seju.

Literatūra par psiholoģiju, neiropsiholoģiju, neirofizioloģiju. Cik apbrīnojami strauji paplašinās izzinātā robežas šajos jautājumos!

Un vēl vienu atbildi kā puķi uz pagaidām neatbildētu jautājumu gribētu pielikt. Kāpēc skaistais visbiežāk izšķiļas no izmocītā, sairušā, slimā? Kāpēc vispirms jācieš, tikai tad Laimes māte ieliek rokās dārgakmeni? Ar cilvēka prātu it kā netaisnīgi. Tātad jāpieņem, ka Dieva plāns varbūt ir pavisam citāds.

 

 

Kā atmodināt dienai rokas

Iesaka Lita Hofmane

* Vēl gultā esot, saliekt un iztaisnot pirkstus, neielaižot galvā nemiera domas par gaidāmajiem darbiem un notikumiem.

* Pēc piecelšanās, vairākkārt noliecot galvu uz visām pusēm, izvingrināt kaklu.

* Izapļot rokas plecu locītavās – sākumā saliektiem elkoņiem, tad ar izstieptām rokām.

* Noliekties uz priekšu un, ļaujot rokām brīvi karāties, izdrebināt visus muskulīšus.

* Esot dušā, pārmaiņus ar karstu un aukstu ūdens strūklu masēt rokas no plaukstām uz augšu.

* Ja ceļā uz darbu iespējams sēdēt, saliekt un iztaisnot katru pirkstu, tad ar katru no tiem sist knipjus, tad, sākot no naga, visus pēc kārtas izmasēt un beigās uzspiest punktam bedrītē starp īkšķi un rādītājpirkstu.

* Ja sēdēšana ieilgst, mierīgi un dziļi elpojot, ar līdzpaņemtu koka vai akmens bumbiņu izmasēt plaukstas, tad ar elastīgajiem masāžas gredzeniem aprullēt katru pirkstu.

 

Litas vērojumi, kas dara pāri mugurai un kā tai palīdzēt

Neapmierinātība un kritika.

Mugura sāp, ja pārlieku kritizē sevi un citus, sūdzas par likteni un Dieva pieļautajām netaisnībām. Vēlme par katru cenu labot pasauli un dzīvot kopā tikai ar brīnišķīgiem cilvēkiem visbiežāk cīnītājā izprovocē cietsirdību un agresivitāti, no kā mugura un locītavas cieš.

Padoms: mēģināt ieraudzīt un atzīt pozitīvo gan paša, gan citu dzīvē! Mācīties cienīt līdzcilvēkus, likumus un savu valsti!

Gaušanās par atbalsta un palīdzības trūkumu.

Mugura cieš, ja cilvēks tā vietā, lai pats uzņemtos atbildību par savu dzīvi, vaino ārējos apstākļus un gaida palīdzību no citiem.

 

Mugura cieš no pārmēra paššaustīšanās – nedrīkst ļaut sev justies vainīgam par ikdienas situāciju neveiksmēm un problēmām.

 

Padoms: atcerēties – veiksmes un neveiksmes atslēgas ir paša rokās; uzņemoties atbildību par savām domām un darbiem, mainās gan attieksme pret sevi un dzīvi, gan notikumi apkārt.

Pašapziņas trūkums un vainas sajūta.

       Mugura cieš no pārmēra paššaustīšanās – nedrīkst ļaut sev justies vainīgam par ikdienas situāciju neveiksmēm un problēmām.

Padoms: ielaist sevī vainas sajūtu varam tikai paši, tāpēc pašiem arī jāatrod motivācija un spēks šo nezāli izravēt.

Pārmērīga darbu un pienākumus uzņemšanās.

Muguru bendē strādāšana pāri spēkiem, ignorējot patiesību: ko nevar celt, to nevar nest.

Padoms: iemācīties pateikt nē. Neuzņemties nepanesamas nastas – zem tādām mugura ne tikai salīkst, bet arī lūst.

Nemitīgas raizes par naudas trūkumu.

Bailes par naudas trūkumu visbiežāk atbalsojas muguras lejasdaļas sāpēs. Nauda ir enerģija, tā visiem vajadzīga, jo piedāvā brīvību, bet par bagātību kļūst vien tad, ja vienlaikus silda gan miesu, gan garu un dvēseli.

Padoms: vairāk par naudas raušanu domāt par iespējām atraisīt radošo enerģiju! Tā noņem blokus mūsos ieliktajam bērnišķajam priekam par dzīvi, vairo spēju visās situācijās kā kaķim nokrist uz kājām un pamanīt apkārt arī tos labumus, kas tiek piedāvāti bez maksas.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+