Ko varam izdarīt dvēseles labā zirga gadā 1
2014. ir radošu plānu pilns gads. Mesties tajā ar pateicību, ka mums dots tieši šis laiks, tieši šie ļaudis līdzās, tieši šie uzdevumi, kas jāpaveic. Noticēt, ka arī tas ir mūsu rīcībā – visi resursi, lai iecerētais būtu īstenojams.
2013. gads daudziem bija viens no smagākajiem, jo brīvas pašnāvnieku enerģijas piestrāvots. Mīts par 2012. gada nogalē gaidāmo pasaules galu pārtapa miljonu uzturētās domformās, kas pieļauj un akceptē iznīcību. Kad pasaule turpinājās ar visu, kas tai piederīgs, šī enerģija tomēr palika. Nežēlīgi lauza tos, kam nebija stingras programmas ilglaicīgai attīstībai – ar depresijām un nelaimes gadījumu pieaugumu, ar pašnāvībām un smagu slimību uzliesmojumiem. Sniega baltums palīdz atkopties, rada atskārsmi, ka viss kārtībā, taču pagājušajā novembrī sniega bija maz, arī decembrī tas noturējās tikai dažas dienas. Ja uz šāda fona vēl bažas par naudas maiņu, pamats nestabilitātei visdziļākajos līmeņos.
Bet šis skaudrais gads ir aizgājis, pārdzīvots, izturēts.
Ja 2013. gads bija gaļasmašīna, 2014. būs karuselis. Ir tikai viens veids, kā nenoreibt un noturēties uz sava zirga: apzināties, ka esam garīgas dvēseles, kas atnākušas piedzīvot materiālo pasauli. Racionāli izspriest, ko varam izdarīt un kas mums jādara savas dvēseles labā – tieši šajā emocionālajā un sociālajā situācijā, kurā patlaban atrodamies. Kādas ir tās šķietami piezemētās ikdienas jomas, par kurām tieši mēs esam atbildīgi. Ja tā īsti, līdz pašām būtības dzīlēm sajutīsim, ka arī šī – materiālā – dzīve ir dota mūsu garīgajai izaugsmei, būs mazāk aizvainojumu uz politiskajām atrakcijām un apjukušajiem līdzcilvēkiem, bet vairāk iekšējās stabilitātes.
Spēju just nekur nemāca un tā netiek pieprasīta nevienā darba intervijā, tomēr nepieciešamība pēc niansētas jutības kļūst aizvien lielāka. Sajust, izjust, nojaust, atskārst – svarīgākais kompass situācijās, kad racionālie apsvērumi un tehniskajos aprēķinos apstiprinātie standarti pieviļ. Cilvēkam, kurš nav pieņemams sajūtu līmenī, grūti uzticēties, ar viņu smagi kontaktēties un sadarboties. Taču šajā gadā tieši vajadzība pēc sadarbības būs ļoti svarīga, jo ļaus veidot visnoturīgākās izdzīvošanas saliņas, bez kurām pasaules plašumos viegli apmaldīties. Jo personīgās kvalitātes augstākas, jo lielākas iespējas sadarboties ar līdzīgi domājošiem, lai dzīvotu labāk un justos stabilāk. Tikai tad, ja izdevies realizēt sevi kā dvēseli, labi gan pašam, gan tiem, kas apkārt – arī tajās ekonomiski politiskajās spēlēs, bez kurām materiālā pasaule nav domājama.
Ļoti svarīgi izvērtēt, vai tas, ko ko ēdu, izvēlos, negrauj manu spēju just. Ķimizētā, ģenētiski modificētā un mākslīgos apstākļos audzētā pārtika jūtību pazemina. Arī mūsu lielražotāji noteikti lieto ķīmiju, bet vibrācijas, ko produkts saņem no Latvijas zemes, mūsu cilvēkiem noteikti ir draudzīgākas. Savukārt izvērtēt, vai ar savu naudu atbalstu vietējo zemnieku, – tas ir jautājums par to sadarbības veidu, kas dod spēku, nevis mazina jūtību. Jautājums par fizisko veselību. Un par bērnu un mazbērnu nākotni, kas saistāma ar spēju just. Jo Latvija vēl joprojām ir tīra un lielā spēkā.
Man pašam tā nodarīts pāri, ka dot kaut ko labu citam nav ne spēka, ne iespēju, – tā var uzskatīt tikai tas, kurš pazaudējis Dievu. Nenovērtēt, ka mums iedoti vislabākie apstākļi, lai realizētu sevi kā dvēseli, nozīmē dzīvot tikai ar savu enerģiju. Tā tiešām ir iztērējama, un tad cilvēks paliek bez Dieva gaismas. Tāds vienmēr ir upuris, bet iekšēji upuris allaž ir lielākais tirāns. Tiklīdz pieslēdzamies izpratnei, ka esam dvēseles, kurām jāiziet attīstības ceļš, paveras iespēja uz pasauli paraudzīties savādāk. Kā uz bezgalīgu mīlestības un sadarbības telpu, kurā cilvēks var attīstīties vienīgi tad, ja ir sadarbībā ar citiem. Ja kāds jūt sevi nemīlētu, apvainotu, pazemotu, vispirms jāizvērtē Dieva nemīlestība sevī. No tās izriet sevis nemīlestība, tālāk – nemīlestība pret citiem. Tas sev godīgi jāatzīst un jāmēģina tikt skaidrībā, no kura mirkļa, kura punkta iespējams sākt šo programmu dzēst.
