Mobilā versija
-0.8°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
5. decembris, 2012
Drukāt

Sudrabas cilpā – smalkā kā zīds

Foto - LETAFoto - LETA

Būs noslēdzies Sudrabas kundzes cikls. Saulrietā jāpadomā par pateicību un dāvanu vientuļai sievietei, kura ilgus gadus kontrolējusi Vecrīgas kara apgabalu, ko pieklājīgos vārdos dēvē par “mazu, bet efektīvu valsts dienestu”.

 

Neskaitāmos karagājienos viņa ar birsti pamielojusi visefektīvākos valsts mantas zaglēnus, kuriem melno avju ādās teorētiski vajadzēja karāties Akmens tilta laternu stabos vai Zelta tilta vantīs, bet praktiski viņi tika vienkārši sakauti un atlaisti no posteņiem. Līdz fanātismam likuma kalpone un ieguldīto līdzekļu atdeves pielūdzēja pūlējās nosprostot visas iztekas un novadgrāvjus blēžu labi drenētos budžeta naudas izšķiešanas kanālos. Ingūnai, kura Rīgā izbridusi vairāk dubļu nekā dzimtās Gulbenes pilsētiņas ielās, par visnevainojamāko kalpošanu, atgūstot valstij neto miljonus un saglabājot bruto miljardus, kā balva pienākas medaļa, finanšu zinātņu katedras vai patroneses vieta ne tai seklākajā fondā.

Ingūna mierīgi var apgalvot: Valsts kontrole – tā esmu es! Neviens nepazīst un nekad nav redzējis citus VK darbiniekus! Kaut Latvijā ir viens otrs vēl apslēptāks dienests, bailēs trīcošie noziedznieki domāja, ka Sudrabas padotie ir spoki un laumiņas. Kantoros ieklausījās: vai nenošalca atslēgas caurumā, vai neiečabējās “tikai konfidenciālai lietošanai” aktīs. Tad gaidi sīvu paziņojumu – pie jums, bezgoži, bija sīkumaina un pedantiska revīzija, bet vakarā TV ekrānā tamborētā piegulošā elegancē vai brīvāk krītošā zīdā ērkšķuroze Sudraba, dzeļot un durot tikai ar acīm, nosauks vārdā cilpā iekritušos, nomedītos vainīgos. Kā gudrā pūce viņa pusnaktī izlidoja uz drūmo VK ēku, kur apspriedās ar mēmajiem padomniekiem, rītausmā atgriezās ar izsūknētu informāciju, kura pele, kurā alā un ko savilkusi.

Dabīgi, valdību vajā jautājums – kur ņemt vietā dāmu ar tikpat garām un stiprām rokām? Knifiņš ir – nekad neuzticēt augstākā revidenta amatvietu šlipsainam vīrišķim, kurš vieglītēm vien pats iekristu valdzinošas afēristes kasieres tīklos un brunču lenkšanas sānlēcienos pamestu novārtā darbu un atbildību.

Nešaubīgi, ka zaļoksnākai pēctecei būs jāsastopas ar to pašu rūgto patiesību, ko iepazina Ingūna – vīrieši, ko viņa satiks savā ceļā, pa lielai daļai piederēs kriminālistu un krāpnieku nagaiņu pasaulei. Nav liels no svara, vai jaunā primadonna, kas neļauj no iekšzemes kopprodukta izsaimniekot ne santīmu, būs rūdīta auditore, matemātiķe vai Juta no KNAB, vai viņa būs Latvijas latviete un vietējo apstākļu pazinēja – kaut viņā nebēdnīgais šarms un cietais raksturs tikpat smalki savītos taisnas atmaksas dievietē, kādu attēloja Sv. Ingūnu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+