×
Mobilā versija
Brīdinājums +27.7°C
Hermīne, Estere
Pirmdiena, 16. jūlijs, 2018
5. decembris, 2017
Drukāt

Lai neaizrotētu no darba tirgus, senioriem jāspēj apgūt digitalizācijas laikmeta prasības (10)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

"Tas, ka esmu mācījies visa mūža garumā, dod man priekšrocības labāk izprast dažādus procesus. Dzīvildze pamatīgi mainās, tādēļ normālos apstākļos cilvēka darbaspējai vajadzētu būt līdz pat 75 gadiem," uzskata Pēteris Leiškalns.

Sirma galva un cienījams vecums automātiski nenorāda par darbaspējas nespēju un tikai zeķu adīšanu, sēžot mājās. Gluži kā labi zināmajā latviešu filmā “Džimlai Rūdi Rallallā”, kurā galvenie varoņi iet un cīnās par savu vietu šajā pasaulē. Latvijā akūti trūkst spēcīgu darbaroku ar plašām zināšanām un pieredzi. Tādēļ tiek meklēts risinājums, kā nodrošināt atbilstošu attieksmi, darba vietas un karjeras iespējas darbiniekiem pirmspensijas vecumā. Par šiem un citiem jautājumiem pagājušonedēļ tika diskutēts konferencē “Pieredze, zināšanas un veselība ilgākam darba mūžam”.

 

Viens no risinājumiem – pārkvalificēšanās

“Lūkojoties nākotnē, demogrāfijas un emigrējošo tautiešu jautājumi ir “pupu mizas”. Gan jauniem, gan veciem nepārtraukti ir jāmācās un jāapgūst jaunākās inovācijas, jo digitalizācijas joma un mākslīgais intelekts būs tie, kas dominēs nākotnē. Ja to nepalīdz darīt valsts un pašvaldības, jādara pašiem,” izvērtējot situāciju, norādīja sociālantropologs Roberts Ķīlis.

Gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju ir vecumā virs 50 gadiem. Paralēli tam ar straujiem soļiem darba tirgū ienāk informāciju tehnoloģiju sfēra, tādēļ pirmspensijas vecuma cilvēkiem jābūt gataviem mācīties un krasi mainīt savus ieradumus. Gataviem noķert aizejošu vilcienu, kas dos iespēju neaizrotēt no darba tirgus un būt tikpat produktīviem kā jauniešiem. Tikai atšķirībā no “dullās jaunatnes”, seniora vecumam raksturīgāka lielāka pacietība un lojalitāte pret darba devēju. Protams, šeit uzdevums ir arī pašiem darba devējiem – palīdzot senioriem apgūt veselībai nekaitīgus darba paņēmienus, atbalstot profesionālo izaugsmi un pārkvalificēšanos, radot darba vidi, kas atbilst īpaši šai vecuma grupai. “Šobrīd darba tirgus mainās ārkārtīgi strauji. Vecās profesijas izzūd, vietā nāk jaunas. Ar savām prasībām un tradīcijām. Tādēļ ir jārod risinājums tam, lai pēc iespējas veiksmīgāk Latvijas darba tirgū spētu iesaistīt vecākās paaudzes cilvēkus. Darba devējiem jau laikus jādomā par motivējošu priekšnoteikumu radīšanu viņu darba mūža paildzināšanai,” konferences ievaddaļā uzsvēra Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) direktore Evita Simsone.

 

Sabiedrība noveco visā pasaulē

“Latvijā katrs cilvēks ir no svara. Mūsu valstī trūkst darbaroku, tādēļ ir jādomā, kā to risināt. Pirmkārt, esam izstrādājuši profesiju sarakstu, lai atvieglotu darba atļauju iegūšanu augsti kvalificētiem ārzemju speciālistiem, kas gatavi strādāt Latvijā. Otrkārt, domājam, kā efektīvāk veicināt pirmspensijas vecuma cilvēku iesaisti darba tirgū. Tieši viņi ir tie, kas visizcilāk spēj apmācīt jaunus cilvēkus, dalīties ar savu pieredzi. Veikt vairāk intelektuālu, ne fizisku darbu,” skaidroja Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore Līga Meņģelsone.

Arodslimību ārste Jeļena Reste norādīja, ka ārzemnieku piesaiste var nelīdzēt. Jo iedzīvotāju populācijas novecošanas tendence vērojama visā pasaulē, ne tikai pie mums. Tādēļ jaunu un spēcīgu darbinieku trūkums ir gaidāms jau pavisam drīz.

"Manī ir enerģija, manī ir spēks – es gribu strādāt!" uzsver Terezija Mackare. Publicitātes foto"Manī ir enerģija, manī ir spēks – es gribu strādāt!" uzsver Terezija Mackare. Publicitātes foto

“Senioru vecums pienāk ļoti strauji. Ko tad darīt? Sēdēt mājās, skatīties griestos vai televizorā? Manī ir enerģija, manī ir spēks – es gribu strādāt!” uzsvēra kolorītā Terezija Mackare, kas ir Rīgas aktīvo senioru alianses (RASA) valdes priekšsēdētāja, norādot, ka nav jābaidās pieņemt izaicinājumus, nonākot senioru statusā. Jo esot tik daudz iespēju, kur piedalīties, ko darīt. RASA palīdz integrēties senioriem darba tirgū. Viens no piemēriem ir “sociālo” vecmāmiņu apmācība. Seniores apgūst profesionālās izglītības mācību programmu “Bērna aprūpes pamati”, lai palīdzētu jaunajām ģimenēm. Pieskatot bērnus, nogādājot viņus skolā vai izņemot no tās.

 

Jāstrādā līdz 75 gadiem

“Man ir 62 gadi un joprojām aktīvi strādāju, nemaz nedomājot par pensiju. Dzīves laikā esmu apguvis dažādas jomas piecās profesijās. Šoferis, ātrās palīdzības feldšeris jeb ārsta palīgs, sociālais darbinieks. Tāpat esmu ieguvis maģistra grādu tiesībzinātnēs un ekonomikā. Šobrīd esmu sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts LDDK. Darbā noder viss, ko savulaik esmu mācījies, man ir ļoti liela dzīves un darba pieredze. Strādājot šajā amatā, ir jāsaprot dažādas lietas. Ne tikai no augšas skatoties, bet arī no vienkāršo cilvēku pozīcijām. Manuprāt, bieži vien valsts pārvaldē ir pārāk šaurs skatījums, bet uz lietām ir jāskatās plašāk, lai varētu novērst negatīvās sekas. Tādēļ tas, ka esmu mācījies visa mūža garumā, dod man priekšrocības labāk izprast dažādus procesus. Cik vien varēšu, tik ilgi turēšos darba tirgū. Reizēm iezogas galvā doma, ka varbūt ir jādodas pensijā. No otras puses – ko tad es darīšu? Ja veselība atļauj, mums ir jāturpina strādāt. Dzīvildze pamatīgi mainās, tādēļ normālos apstākļos cilvēka darbaspējai vajadzētu būt līdz pat 75 gadiem,” skaidroja Pēteris Leiškalns.

 

Svarīga pieredze, ne personas kods

“Gaidu savu dzimšanas dienu, pavisam drīz man apritēs 69 gadi. Ik pēc pieciem gadiem esmu krasi mainījusi savu specialitāti. Man ir pedagoga izglītība. Esmu strādājusi skolā, bērnudārzā, Latvijas Universitātē, arī Valsts ieņēmumu dienestā. Kādu laiku biju komercdirektore lielā uzņēmumā. Dzīves laikā darījusi ļoti dažādas lietas. To uztveru kā sevis pilnveidošanu, savā ziņā tas pat mazliet ir mazohisms pret sevi – nepārtraukti kaut kas jāmaina, jāapgūst. Protams, ar gadiem paliek arvien grūtāk, bet es vēlos būt darba tirgū, tādēļ arī esmu gājusi šādu ceļu,” savā pieredzē dalījās Pieaugušo un profesionālās izglītības asociācijas direktore Ruta Jumtiņa.

“Swedbank” pilota projekta “Darbinieku ar ievērojamu darba pieredzi piesaiste klientu apkalpošanā” sniegto iespēju izmantoja 50 gadus vecais Gints Cepurnieks. “Ilgu laiku meklēju darbu. Sekoju līdzi aktualitātēm un ieraudzīju “Swedbank” aicinājumu pieteikties darbā tos, kuriem ir liela darba pieredze. Pieteicos un tiku uzaicināts uz darba pārrunām. Sākotnēji ar skepsi izturējos pret šo aicinājumu, jo banka man pašam asociējas ar jauniem cilvēkiem. Vairāk piestāv zaļajai jaunībai. Patīkami pārsteidza, ka biju kļūdījies un šis uzņēmums patiesi novērtē darba pieredzi, ne to, kas ierakstīts pasē. Mana personas koda skaitļi nebija šķērslis. Domāju, ka tiešie pienākumi būs klientu apkalpošana pa telefonu, bet arī te es kļūdījos. Strādāju ar klientiem klātienē, kas man patīk, jo pēc dabas esmu komunikabls. Bija arī jāapgūst jaunas zināšanas – izpratne par produktiem, cenām, veiksmīgākajiem risinājumiem utt. Ar šo darbu esmu apmierināts.”

Jau tagad mūsu vietā ļoti daudzas lietas veic datorizētās iekārtas. Piemēram, pašapkalpošanās kases, kas aizstāj pārdevēja lomu. Par jaunāko tehnoloģiju apgūšanu savā dzīvē jādomā ne tikai senioriem, bet arī citiem darba tirgū iesaistītajiem. Visu mūžu mācīties nāksies ikvienam no mums.

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. Tā ir paaudze kura uzaugusi pie siksnas/žagariem un spalgu uzbrēcienu fonā…Vispārināt jau nevajag un nav pareizi, bet liela daļa tā arī turpina domāt. Un ja kāds nepieņem viņu viedokli, tad noteikti ir jāpaceļ balss vai jāuztaisa nometnes uzrauga ģīmis…un tad jau lietas noteikti ritēs savās sliedēs…naivie seniori! Mūsu dienas ir nebeidzama skriešana vāveres ritenī un paaudze kas to vairs nevar, nespēs arī pielāgoties…tas vilciens noteikti jau ir pienācis nākamajā stacijā labu laiku…bet jūs vēl mīcaties pie kustības sarakstu dēļa;)

  2. Man arī patika ,tomēr daļēji, līdz sākās sīrupainā runa pa pieredzi un utt,varbūt ka no plauktiņa 65-75. gadi arī liekas ka varam dot lielu pieredzi un gudrus padomus , patiesībā mēs esam jau stipri atpalikuši un nevelkam līdzi tiem jaunajiem -materiāliem,instrumentiem un tehnoloģijām un neko vairāk kā iemācīt pacietību ,pazemību un padevību nevaram.Vai viņiem to vajag,grūti pateikt, tagad viss notiek pilnīgi citādāk un tas ko zināju derēja 10.gadi atpakaļ,. Manas domas ,ka pilnīgi pietiktu šai laikā strādāt līdz pensijai un tad atbrīvot vietu jaunākiem. Kāpēc mēs gribam darīt varoņdarbus un iet uz darbu 80.gados,kāpēc kāpjam 70. gados uz jumta un krītam zemē,kāpēc 65.gados rokam grāvjus ,cērtam mežus ,vai tad nav neviena Latvijā kam spēks kaulos ,lunkanums un spēja reaģēt pēc apstākļiem. Šeit jādomā tiem ,kam tas ir darbs,kuri saņem pa to grandiozu samaksu un neko vairāk kā tukšu muldēšanu un vidējā rādītāja piesaukšanu jebkur nevar. Saprotams ka no mana pensionāra viedokļa ir baigi forši saņemt pensiju un algu,atsēdēt stundas un palīdzēt uzturēt bērniem ģimenes jo lūk 40.gadīgam dēlam nav darba,pie nosacijuma ka nav kas strādā. Kaut kas neiet kopā.Jāmēģina veciem ļaudīm atrast pielietojumu pēc viņu spējām, nu ir tak kaudze darbu kur mums izvērsties.Un tam nebūt nav jābūt daļņeboiščika darbam ar 45.tonnīgu fūri. Jumtiņas kundze tik vien kā ieņemt amatu var,kur ir reāli izveidotas vietas kur strādāt tiem kam 60.,kam 63.gadi,nu kaut vai 55.gadi.Darba tirgū tevi neņem ja pāri 50.gadiem ,kam gribas vecu un slimību pilnu ,krietni nogurušu sešdesmitgadnieku. Atsaucaties, darba devēji,speciāli apgāju bankas ,tur tikai smukas meitenes līdz 30.gadiem un puiši. Trāpās jau arī tādas pāri šim slieksnim ,maz gan . Toties pasta nodaļās gan vairums tuvu pensijai gados,toties aldziņas minimālās, un šīs tur kārpās kā cibiņas pa pakulām,rinda ārā pa durvīm.Rīgu šeit nepieminu, tur strādā citi likumi. Varbūt jāsāk ar pensijām,tiem kam tā pāri vidējai algai Latvijā ,nu galīgi uz darbu neraujas,laikam viņiem pietiek strādāt, bet arī šeit ir izņēmumi. Tā kā gribētos dzirdēt konkrētus priekšlikumus un konkrētas apmācības mums, kam plus un mīnuss 60.gadi , kādus darbiņus tad gudrās galviņas ir saplānojušas un kā mēs to varēsim apgūt ,– kur ir mana darba vieta .

    • Ne visam piekrītu. Konkrēti varētu ierosināt darba devējiem drusku mainīt attieksmi pret ņēmējiem tos diferencējot, palīdzot pārkvalificēties savas bijušās profesijas robežas pensionāriem, jo tiem ir laiks un tie bieži var atļauties strādāt par ļoti minimālu samaksu, atšķirībā no jaunākiem, kam viss vēl priekšā un viss vēl vajag. Piemēram, es kā programmists varēju atļauties gadu tērēt laiku, lai vienas iekārtas programmatūrā atrastu kļūdainas 3 rindiņas un tagad tā ir ok, bet kurš man par to var atļauties samaksāt vairāk par 100++ EUR mēnesī 12 mēnešus te Latvijā, bez garantijas uz rezultātiem? Neviens, bet tā, lūdzu, 1200 – 2000 un tikai kad padarīts darbs un arī man ir pietiekami labi! Un, ja man vēl nodrošinātu nelielu testētāja apmācību ar att. programmatūru, noteikti tā arī turpinātu.
      Tas pats, piem., no laba mūrnieka pārtapt par krāšņu mūrnieku, nav pārāk liela problēma… taču?!

      Tikai. nevajag dzērājam mācīt angļu valodu, ekonomiku, grāmatvedību un finanču management -u, ja viņš visu mūžu bijis krāsotājs! Bet pie mums, tieši tas populāri…

    • Vēl par to programmēšanu: protams, manis augstāk rakstītais neder firmām, kas nevar gaidīt, kas nolīgtas, lai ātri rakstītu / saražotu to, kas, kas būtībā bija vajadzīgs gatavs jau vakar, aizvakar. Bet nu tad pārprofilējaties nedaudz, lūdzu! Apstākļos, kad vecie kļūst arvien vairāk kā jaunie, testēšanas tirgus kļūst arvien pieejamāks – tur jaunie gurķi ar savu ļap., ļap neder, bet noder veco pieredze, kas tagad kļūst arvien piejamāka par nelielām naudiņām – jau rakstīju.
      Tas pats par tiem kŗāšņu mūrniekiem, kur kubikmetri / stundādienā nav vajadzīgi, bet ir svarīgs labs rezultāts. Paskatieties, cik maksā vnk., laba malkas Jotula? Zinu, ap 1200 eiro…

  3. njā laikam jau nekas šai valstī nemainīsies, vēl aizvien likumi liks strādāt vecļaudīm. lai jauni var veģetēt un neko nedarīt… protams vieglāk paturēt ” iebrauktos kleperus” , nekā apmācīt ” jaunos’

  4. rīta rasa kuli kasa Atbildēt

    Trīs spaiņi silta ūdens padomijas avīžu ievadraksta stilā … Par tiem ahūna strādīgajiem večiem – daži bērneļi klavieres bungā trijos gados, bet cik tādu ir?

  5. Apaļīgos jau var irzripināt, izvelt, bet kaulainos tomēr vieglāk iznest. Nožēlojami, ka mūsu žurnālistiem, ierēdņiem, deputātiem ir svešs ROTĒŠANAS latviskais trulkojums.

Draugiem Facebook Twitter Google+