Laukos
Bizness

“Rāmkalnu” Grūtups pārsēžas uz traktora; audzē rabarberus un kartupeļus 16


SIA “Rāmkalni Nordeco” īpašnieks Viktors Grūtups:.
SIA “Rāmkalni Nordeco” īpašnieks Viktors Grūtups:.
Foto – Dainis Bušmanis

Latvijas lielākā sukāžu un pastilu ražotāja SIA “Rāmkalni Nordeco” īpašnieks Viktors Grūt­ups kļuvis par aizrautīgu lauksaimnieku – pats sēžas traktoram pie stūres un kopā ar darbiniekiem stāda kartupeļus savam restorānam un bistro.

– Dzirdēju, ka esat kļuvis par lauksaimnieku. Gribat pats sukādes izaudzēt?

– Jā, tā var teikt! Šopavasar es Priekuļos ieguvu pirmā līmeņa profesionālo izglītību lauksaimniecībā. Esmu kļuvis par diplomētu lauksaimnieku.

Man bija brīvas zemes, ar kurām īsti nezināju, ko darīt. Tā kā ražojam sukādes, izdomājām iestādīt cidonijas. Cidonijas ir mazāk prasīga kultūra, un likās, ka tas nebūs pārāk sarežģīti. Skaidrs, ka tagad uzzinām daudz ko jaunu šajā sfērā, jo Juridiskajā fakultātē, ko es esmu absolvējis, jau nemāca, kā audzēt krūmcidonijas. Un principā vispār neviens īsti nezina, kā audzēt šo unikālo kultūru. Pagājušogad cidonijas nosala gandrīz visā Latvijā, bet šogad, izskatās, iegūsim pirmo īsto ražu.

Toties pērn izaudzējām paši savus ķirbjus. Kā pēc grāmatas sākumā siltumnīcā skaistus stādiņus izaudzējām, visu iestādījām laukā, bet atnāca Jāņu nakts ar salnu un 90% ķirbju nosala. Iestādījām atlikušās sēklas, un tāpat viss izauga. Mums jau nevajag milzīgus tos ķirbjus, jo tos lielos nevaram izcilāt un sagriezt. Tāpēc šogad pat negatavojām stādiņus, sasējām tikai diedzētas sēklas. Daudz mācāmies un eks­perimentējam, bet, pateicoties lauksaimniecības kursiem, ir radusies izpratne, ko un kā darīt. Turklāt zemnieku sabiedrība ir savstarpēji izpalīdzīga un padomus neliedz.

Šogad iestādījām arī vairāk nekā trīs tūkstošus rabarberu stādu, apmēram četrus hektārus. Ražas šogad vēl nebūs, tas ir jauns stādījums, bet nākamgad, domāju, sukādes jau taisīsim no saviem rabarberiem.

– Jūs šogad esot iestādījis Latgalē arī dzērvenes?

– Zilupē nomājam lielas platības, kur šopavasar iestādījām pirmos piecus hekt­ārus lielogu dzērveņu. Iestādījām šķirni ‘Steven’ – tā nav gluži sukāžu šķirne, bet ir mazāk cimperlīga nekā pārējās. Dzērvenes ir liels izaicinājums, jo tā ir diezgan sarežģīta kultūra. Lielu postu var nodarīt salnas, bet pārstrādei sukādēs apsalušas dzērveņu ogas neder. Mums vēl ir laiks, kādi četri gadi, kamēr dzērvenes ieaugsies, tikmēr ierīkosim pretsalnas laistīšanu. Jo dzērvenes var nosalt gan pavasarī, gan rudenī, tāpēc jāmazina riski.

– Nav lētāk nopirkt izejvielu no zemniekiem, kas māk izaudzēt un kam ir visa nepieciešamā tehnika?

– Pašam izaudzēt ir ne tikai interesanti, bet arī racionāli. Gribam sukādes ražot no pašu izaudzētā, jo tas vispirms ir cilvēciski patīkami, un tā ir arī garantija par izejvielu. Mēs zinām, kā tā ir audzēta. Arī naudas plūsma ir līdzsvarotāka, audzējot pašiem, nekā rudenī uzreiz pērkot visu nepieciešamo izejvielu apjomu.

Lai samazinātu pašizmaksu, audzējam lielos apjomos. Tā cidonijas esam iestādījuši 18 hektāros, rabarberus – četros hektāros, ķirbjus arī četros hektāros. Dzērvenes būs vairākos desmitos hektāru. Noteikti cidonijas un dzērvenes izaudzēsim vairāk, nekā nepieciešams pārstrādei, tās realizēsim tirgū, jo pēc abām šīm ogām ir liels pieprasījums. Nedomāju, ka izaudzēto nebūs kur likt.

Ir arī mazliet upenes un aronijas, bet to audzēšanu pagaidām neizvērsīsim plašumā. Iestādījām gan tā, lai var novākt ar kombainu, bet mazliet pagaidīsim. Vispirms paskatīsimies.

– Jums lauksaimniecība izklausās kā piedzīvojums.

– Man pašam patīk. Es pats par sevi brīnos, ka esmu tā aizrāvies. Esmu dzīvojis privātmājā, un mana saskare ar lauksaimniecību bijusi tikai tik, cik uzrakt dārzu vai izravēt puķu dobi un nolasīt ogu krūmu. Katrā ziņā kartupeļus mēs tad neaudzējām.

– Bet, cik saprotu, šopavasar pat kartupeļus 
esat iestādījis?

– Mazlietiņ. Tas ir pilnīgs eksperiments. Ja šodien viss labi apžūs, ir plāns izvagot kartupeļus. Pirmo reizi mūžā to darīšu. Ir sadīguši, tā ka cerība ir. Ja izaugs, tad tepat Rāmkalnu restorānā un bistro liksim tos galdā un vismaz kādu brītiņu piedāvāsim klientiem pašu audzētus kartupeļus.

Visu audzējam bioloģiski, un tas nemaz nav tik vienkārši – augu seka, cīņa ar nezālēm… Darba daudz.

– Lai ievērotu augu seku, ar kartupeļiem vien cauri netiksiet…

– Es esmu noskaņots audzēt arī citas kultūras, bet pamazām. Domāju, ka būs nepieciešami gadi desmit, kamēr ieiesim ritmā. Es salīdzinu lauksaimniecību ar sniega ražošanu, kur mīnus 15 grādu salā jāstrādā ar aukstu ūdeni. Sākotnēji likās neiespējami, bet tagad tas nesagādā problēmas. Arī sniega ražošanā gluži tāpat kā lauksaimniecībā viss mainās un nepārtraukti jāvēro, kas notiek dabā.

Cidoniju vai rabarberu kontekstā jau nav iespēju fatāli kļūdīties. Ja viss ir puslīdz pareizi izdarīts – augsne sagatavota, krūmi iestādīti ar sakni uz leju un pareizos attālumos, tad neredzu lielus riskus. Tā kā paši strādājam, ieguldījumi nav tik milzīgi. Piemēram, šopavasar visi Rāmkalnu ļaudis, kas ikdienā sēž pie datoriem un kalkulatoriem, divās talkās sastādījām rabarberus – iekurinājām ugunskuru, uzēdām desas, bija jautri.

– Vai cidonijas arī vāksiet talkojot?

– Tagad, par laimi, ir selekcionētas bezērkšķu cidonijas, bet problēma ir tā, ka tās neienākas vienlaikus. Piemēram, uz viena krūma reizē var būt gan gatavie, gan pusgatavie, gan pavisam zaļie augļi. Cidonija ir īsta Latvijas superoga, jo ļoti bagāta ar C vitamīnu.

– Vai valstīs, uz kurām eksportējat cidoniju sukādes, patērētāji zina, kas tas par augli?

– Pasaule pazīst dzērveni un upeni, bet ķirbis, rabarbers un cidonija ir izaicinājums. Es pat Maskavā esmu skaidrojis cilvēkiem, kas ir rabarbers, nevajag nemaz braukt uz Vāciju vai Japānu.

Nepārstrādātu ķirbi atpazīst, bet sukāde izskatās citādi. Parasti mūsu ķirbju sukādi notur par mango. Mums ir labs risinājums, piedāvājam patērētājiem sukāžu miksli. Jo vienīgais veids, kā var iepazīstināt tirgu, ir iedot pagaršot.

– Vai Krievijas izstādē iegūtā zelta medaļa par sukādēm jums ir kaut kā palīdzējusi?

– Ar Krievijas tirgu ir sarežģīti, jo šīs valsts ekonomika ir nestabila, arī Krievijas rubļa kurss ir nokritis. Mums labi sokas ar eksportu uz Japānu, lai gan tas ir ļoti tālu, tas ir labs un perspektīvs tirgus. Ar Ķīnu arī strādājam – tur gan viss notiek lēni un ilgi. Domājam rudenī iet arī uz Skandināvijas tirgu. Esam jau diezgan daudz darba izdarījuši gan Somijas, gan Zviedrijas tirgos, tāpēc ceram, ka izdosies pārdot lielākus apjomus. Arī Beļģijā realizējam nedaudz savas produkcijas. Lietuvu un Igauniju uzskatām par mājas tirgu.

– Kā sadarbības partneri uzzina par Rāmkalnu sukādēm?

– Ļoti cītīgi braucam uz izstādēm. Katrā no izstādēm ir jābūt ik gadu, jo tikai pēc otrās trešās reizes klienti sāk mūs uztvert kā sadarbības partnerus. Tikai tad viņiem rodas pārliecība par mūsu kā ražotāja stabilitāti. Latvijai kā valstij vēl daudz darba, lai mēs asociētos ar stabilu un nopietnu partneri. Vācijas ražotājam kādā eksotiskākā tirgū ir vieglāk ieiet nekā Latvijas uzņēmējam, jo visi zina, kas ir Vācija. Latviju nezina, turklāt bieži arī jauc ar Lietuvu. Tas ir visu postpadomju valstu izaicinājums un problēma, ka mums trūkst atpazīstamības. Bet pozitīvais ir tas, ka tie, kas iepazīst Latviju, asociē mūsu valsti ar kvalitāti un garšīgām lietām. Ir grūti nosaukt kaut ko no Latvijā ražotiem pārtikas produktiem, kas būtu nekvalitatīvs un nebūtu labs. Šī sīvā konkurence vietējā tirgū ir pozitīva eksportam. Jo Latvijā principā visās tautsaimniecības nozarēs tiek ražotas labas un kvalitatīvas lietas. Tas nozīmē, ja pareizi strādājam, tad varam ar laiku Latvijas vārdu padarīt par tādu pašu kvalitātes zīmi kā, piemēram, Šveice. Mēs esam maza valsts, tāpēc mums jāražo maz, bet kvalitatīvi, dārgi, jo citādi nevar. Nevaram Ķīnu nekādi pārspēt ar cenu, jo mūsu ir tikai 1,8 miljoni, kamēr viņi ir miljardos skaitāmi.

Latvieši ir čakli un kārtīgi cilvēki, tāpēc jāražo labas lietas, lai visi to zina. Ir jātaisa kaut kas neliels, bet ļoti labs.

– Žāvēto augļu un riekstu nozarē gan Eiropā, gan pasaulē ir milzīga konkurence, kā tur ar mūsu mazumu izlauzties?

– Mūsu pluss ir īpašās ziemeļu ogas un augļi, proti, rabarbers, ķirbis, dzērvene, upene, cidonija. Un mums par labu nāk arī klimats, kurā ogas veidojas bagātākas ar vitamīniem un iegūst izteiktu garšu. Ar to mēs arī esam interesanti globālajam tirgum. Ja vēl varam nodrošināt kvalitāti, tad sanāk laba manta.

 

Galerijas nosaukums
LA.lv