Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
20. augusts, 2013
Drukāt

“Summertime” – kaleidoskops ar mainīgu spožumu


Foto - LETAFoto - LETA

Operdziedātājas Ineses Galantes organizētais starptautiskais mūzikas festivāls “Summertime” šogad noritēja devīto reizi un izskanēja 2013. gada 18. augustā Dzintaru koncertzālē.

 

Plašajā divu daļu koncertā līdzās Galantei uzstājās gan iepriekšzināmie mūziķes domubiedri (Sergejs Jēgers un Intars Busulis), gan festivālā vēl nebijuši mākslinieki (Oļegs Bezinskihs, Rejs Veids juniors un Igors Butmans), raisot cerības sagaidīt intriģējošu muzikālu notikumu. Cerības piepildījās tikai daļēji (lai gan uzreiz jāsaka: ir dzirdēti arī formas un satura ziņā daudz briesmīgāki koncerti), un tas galu galā radīja virkni jautājumu: kādam gan jābūt pēc savas ieceres visnotaļ spožam un izklaidējošam festivāla noslēgumam, lai šis pasākums nepārvērstos savā pretstatā, un kādēļ gan koncertu organizatori tik kūtri mācās no savām un citu kļūdām. Jebkurā gadījumā “Summertime” izskaņa šogad dāvāja gan vairākas radošas virsotnes, gan stipri blāvākus priekšnesumus, galu galā palīdzot formulēt ne tikai uz šo festivālu vien attiecināmus secinājumus.

Koncerta sākumdaļa bija veltīta Georgam Frīdriham Hendelim un Kristofam Vilibaldam Glukam, uz skatuves kāpjot Inesei Galantei un diviem kontrtenoriem – Oļegam Bezinskiham un Sergejam Jēgeram, kā arī pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pults ilgi neredzētajam norvēģu diriģentam Terjem Mikelsenam. Piecu āriju vidū par visspilgtāko neapšaubāmi uzskatāms Ineses Galantes iedzīvinātais Almirēnas dziedājums no Hendeļa operas “Rinaldo”, kur soliste, neļaujot sevi apmulsināt ārijas ātrajam tempam, radīja vokāli precīzu un individualizētu, vitālu un kolorītu tēlu – un tas, ņemot vērā interpretācijas sarežģītības pakāpi, arī būtu vērtējams augstāk par veiksmīgajiem Raimonda Paula “Kerijas dziesmas” un Džordža Gēršvina “Summertime” atskaņojumiem koncerta izskaņā. Turpretī sākumā daudzsološās kontrtenoru uzstāšanās, ļaujot priecāties par Bezinskiha balss plašo diapazonu un Jēgera priekšnesuma izteiksmīgumu, ātri vien pārauga tembrālā un emocionālā rutīnā, kur par duetu pārvērstā “Rinaldo” ārija Jēgera un Galantes versijā izvērtās monotonā sentimentalitātē, bet “Adagio” no Hoakina Rodrigo “Aranhuesas koncerta” Bezinskiha lasījumā – salkanu klišeju virtenē, liekot jautāt: kas koncertā ģitārai meklējams kontrtenoram?

Pārāk gurdenā un paviršā orķestra spēle Hendeļa svītas “Ūdens mūzika” divās daļās gluži vienkārši liecināja par to, ka Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim pēdējos gados pietrūcis prakses baroka interpretācijās, bet pašam Mikelsenam Hendeļa mūzika šķiet gaužām neinteresanta.

Jo uvertīra Johana Štrausa operetei “Sikspārnis” izskanēja pavisam citādi – spriegi, saliedēti un krāsaini, un arī tālākajā koncerta gaitā Terjes Mikelsena vadītais Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris prasmīgi iejutās dažādu žanru un stilu spēles noteikumos, liecinot gan par stīgu, gan pūšaminstrumentu grupas profesionalitāti.

Nevar teikt, ka koncertā līdzās standartrepertuāram nebūtu atradusies vieta arī pārsteigumiem – Latvijas koncertzālēs līdz šim nedzirdētajai Čezāres An-dreas Biksio un Aleka Roulija mūzikai. Diemžēl šie pārsteigumi izrādījās neveiksmīgi. Par Biksio neapolitāņu dziesmu atmiņā palika vien tas, ka tā bija kaut kas banāls – katrā ziņā Daņiila Kuzmina dziedājums vērtējams kā spilgtāks – un līdzīgi vārdi sakāmi arī par pianista Andreja Feldmaņa juniora lasījumu visai primitīvajam Roulija “Miniatūrajam koncertam”. Par vēl vienu koncerta viesi – tenoru Reju Veidu junioru jāteic, ka solista uzstāšanās vēstīja par intonatīvi stabilu un emocionāli atraisītu sniegumu, kuram papildu krāsas piešķīra izkoptais dziedātāja balss tonis. Vienlaikus tomēr nebija noslēpjamas arī vokālās grūtības, sasniedzot diapazona augšējo reģistru, un kopumā Reja Veida interpretācijas gan Kardillo, Verdi un Pučīni mūzikai, gan spiričueliem saucamas par vairāk nekā pieklājīgām, taču ne izcilām.

Koncerta otrās daļas centrā atradās starptautisku slavu guvušā saksofonista Igora Butmana un viņa kvarteta klejojumi džeza mūzikas sfērās – šoreiz Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pavadījumā. Festivāla iepriekšējā vakarā jau iepazītie mākslinieki arī šoreiz izpauda savu radošo potenciālu, kur galvenā loma bija paša Butmana enerģijai un vitalitātei, taču arī pārējie kvarteta dalībnieki piedalījās nterpretāciju kontrastainajā dzīvīgumā un izjustajā lirismā.

Vienīgi mūziķi šeit, īpaši Huana Tisola “Karavānas” atskaņojumā, izteikti bezrūpīgi izturējās pret mākslinieciskās dramaturģijas likumsakarībām, improvizācijas veidojot varen izvērsti un savstarpēji nesaskanīgas epizodes kraujot citu virs citas – un tā viņu uzstāšanās izvērtās par veselu koncertu koncertā

. Taču pēc tam skanēja vēl divi Raimonda Paula šlāgeri un kā atalgojums par to noklausīšanos jau minētais fragments no mūzikla “Māsa Kerija”. Un tas, izrādās, bija vēl tikai ievads vairākiem apšaubāmas kvalitātes pārsteigumiem.

Bez aplinkiem jāraksta,
ka kopš 19. gadsimta koncerts ir laikā ierobežots pasākums ar konkrētu, pārdomātu formu un iekšējo loģiku, nevis bezgalīgs process, kurā daudzi vairāk vai mazāk izdevušies skaņdarbi tiek vienkārši salikti viens pēc otra, cerot, ka publika to visu mierīgi noklausīsies. Otrkārt, “Summertime” no-slēguma trīsarpus stundas varēja aizpildīt arī gudrāk. Vispirms lūgt Igora Butmana kvartetu aprobežoties ar diviem skaņdarbiem; cienot klausītājus, koncerta pro-grammā darīt zināmu visu repertuāru pat līdz Verdi “Traviatas” Dzīru dziesmai finālā; izvēlēties starp Raimonda Paula estrādes dziesmām un Fredija Merkūrija “Barcelona”; atmest E. Loida-Vebera “Pie Jesu” – kādēļ šāda rakstura koncertā vispār skanēja fragments no Rekviēma? Tālāk – vai nebūtu labāk, ja ģitāristam Kasparam Zemītim un pianistam Artūram Cingujevam tiktu atvēlēta ne tikai pavadītāju loma? Un “Aranhuesas koncerts” iegūtu cienījamākas kvalitātes interpretāciju? Kādēļ gan Andrejs Feldmanis Aleka Roulija skaņdarba vietā nevarēja atskaņot kaut ko piemērotāku – kaut vai viņa vecumam atbilstošos Arvīda Žilinska vai Jēkaba Mediņa klavierkoncertus (un arī Mikelsenam būtu iespēja iemācīties kādu jaunu partitūru)? Un visbeidzot – ja reiz Inese Galante vēlējās festivāla noslēguma koncertā uzaicināt akadēmiskās mūzikas zvaigznes, atklāti jāatzīst, ka Oļegs Bezinskihs un Rejs Veids šādam apzīmējumam neatbilst. Ceru, ka nākamā gada “Summertime” festivālā labi domātās ieceres būs ieguvušas arī atbilstošāku īstenojumu – un elementāras patiesības nedaudz mainīgās variācijās nenāksies atkārtot atkal un atkal.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+