Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
18. augusts, 2015
Drukāt

“Summertime” neakadēmiskās mūzikas vakari

Foto - LETAFoto - LETA

Operdziedātājas Ineses Galantes organizētais festivāls “Summertime” kopš tā izveides 2005. gadā visai strauji devās populārās mūzikas virzienā, un patlaban tajā no klasiskās mūzikas ir palicis gandrīz vai tikai operas mākslinieku standartrepertuārs – romantisma un verisma komponistu ārijas un ansambļi.

Tādēļ rosinoši ir paraudzīties, kas notiek “Summertime” neakadēmiskajā sadaļā – it īpaši gadījumos, kad uz Latviju atbrauc mūziķi, kas izslavēti ar saviem radošajiem meklējumiem un mākslinieciskas gaumes izjūtu. No šāda skatupunkta šā gada programmā uzrunāja dziedātājas un instrumentālistes Andreas Motisas viesošanās Dzintaru koncertzālē ar saviem spāņu līdzgaitniekiem un vēsts par slavenā džeza pianista Daņiila Krāmera atgriešanos ar jauniem domubiedriem – šoreiz trompetistu un vokālistu Džoiju Morantu. Cerības piepildījās daļēji – vairāk Andreas Motisas koncertprogrammā “Vidusjūras mirdzums”, mazāk krievu un amerikāņu mākslinieku saspēlē.

Attiecībā uz spāņu mūziķu priekšnesumu 12. augustā vispirms jāraksta, ka festivālam “Summertime” ļoti noderētu jebkādas koncertu pro­grammas, jo ilgāku meklējumu gaitā tā arī neizdevās noskaidrot, kā īsti sauc Hoana Čamorro un Andreas Motisas kvinteta pārējos dalībniekus. Žēl, jo šī uzstāšanās liecināja, ka visi tās dalībnieki ir pirmklasīgi mūziķi. Turklāt viengabalainas, savstarpēji saskanīgas un emocionāli piesātinātas interpretācijas veidoja triju dažādu paaudžu pārstāvji. Gluži neticami, ka dziedātāja tikai nupat sagaidījusi savu divdesmito dzimšanas dienu, savukārt saksofonists, kontrabasists un vokālists vienā personā – Hoans Čamorro – kopā ar ģitāristu un bundzinieku drīzāk pieder solistes vecāku paaudzei, bet pianists bija pavisam cienījamos gados. Pati Andrea Motisa bieži tiek salīdzināta ar Noru Džonsu, un solistes vokālais tembrs – vienlīdz individualizēts un spējīgs paust kontrastainu izjūtu gammu – ar savu plastiskumu, grāciju un neviltoto sirsnīgumu patiešām atsauc atmiņā slaveno amerikāņu mūziķi, taču Andreas Motisas sniegums neapšaubāmi ir oriģināls un izteiksmīgs pats par sevi. Šādu iespaidu padziļināja veiksmīgi izvēlētais repertuārs, kas aptvēra ļoti plašu stilistisko loku – no diksilenda, bosanovas un sambas līdz fankam un ritmblūzam, vienlaikus katru skaņdarbu atainojot kā džeza estētikai piederīgu, kur par priekšnesuma neatņemamām iezīmēm kļuva ritma, harmoniju un faktūras izsmalcināti savijumi, nošuraksta precīza lasījuma un improvizāciju mērķtiecīgs apvienojums un muzikālā vēstījuma daudzslāņainība. Koncertā klausītāji sastapās arī ar vispārzināmām tēmām – Konsuelo Velaskesa “Besame Mucho” vai Džordža Gēršvina “Summertime” –, taču daudz mazāk pazīstami skaņdarbi, no kuriem nevienu nevarētu saukt par šedevru, bija ievērojamā pārsvarā. Tādēļ koncerta ritējums vēl jo uzskatāmāk apstiprināja priekšstatu, ka Andrea Motisa un viņu pavadošie mākslinieki šai mūzikai spēj piešķirt psiholoģiski dziļu un neordināru saturu. Un, lai arī ne visi atskaņojuma rakursi mūziķiem padevās vienlīdz spoži, viņu koncertā rodamās jaunatklāsmes un to iedzīvinājumam piemītošā iztēle, gaume un smalkjūtība katrā ziņā ir iemesls, lai Andreas Motisas un Hoana Čamorro kvintetu gaidītu Latvijā atkal.

Pianists Daņiils Krāmers festivālā “Summertime” uzstājās pagājušajā gadā kopā ar dziedātāju Armīni Sarkisjanu un ģitāristu Romanu Mirošņičenko. Šoreiz – 15. augustā Dzintaru koncertzālē – pavisam cits repertuārs un citi muzikālās sarunas dalībnieki. Divi jaunākās paaudzes krievu mūziķi – bundzinieks un kontrabasists, bet programmas “Ņujorka–Maskava–Ņūorleāna” centrā – amerikānis Džoijs Morants. Vārdu savienojums “trompetists un vokālists” nenoliedzami raisa asociācijas ar Lūisu Ārm­strongu, un atskaņotāji arī neslēpa, ka koncerts veltīts tieši viņam. Tomēr klasisko džeza standartu izspēlēšana pēc visiem kanoniem vienlaikus radīja jautājumu, cik lielā mērā tam visam piemīt mākslinieciska vērtība un vai ir vērts kādu detalizēti atdarināt. Nav šaubu, ka Džoija Moranta trompetes spēles kvalitātes bija izkoptas, savukārt pati pro­gramma – pienācīgi sagatavota. Taču, ja reiz viņš uzprasās uz salīdzinājumu ar Ārmstrongu, tad jāraksta, ka Morantam atšķirībā no sava diženā priekšteča pietrūka gan emocionāla spēka un trāpīguma, gan izpratnes par stilu un gaumi. Koncertā, kas aptvēra ne tikai Ārmstronga, bet arī Djūka Elingtona, Čika Koreas un Deiva Brubeka repertuāru, visspilgtāko džeza un populārās mūzikas paraugu bija papilnam. Izskanēja gan “Take Five”, gan “Karavāna”, gan “Dzīve rožainā gaismā”, tomēr šīs interpretācijas nekādus jaunus un oriģinālus atradumus nepiedāvāja, to vietā vairākkārt stājoties ārišķīgiem efektiem. Par vērtīgāko koncerta daļu kļuva Daņiila Krāmera spēlētās džeza variācijas kontrabasista pavadībā par Šopena Mi mažora etīdes lirisko tēmu, kas arī šogad ļāva pārliecināties ne tikai par pianista profesionālo līmeni, bet arī par plašo un bagātīgo radošo diapazonu. Un noslēgumā tādēļ atkal jāraksta, ka Latvijā – slēgtā koncertzālē un vislabvēlīgākajos akustiskajos apstākļos – ar lielu prieku sagaidītu Daņiila Krāmera solokoncertu, uzstāšanos kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri vai arī duetu ar Raimondu Paulu.

Pievienot komentāru

Bobs Dilans nosūtījis pateicības runu nolasīšanai Nobela balvu ceremonijāAmerikāņu dziedātājs un dziesmu autors Bobs Dilans neapmeklēs šonedēļ Stokholmā gaidāmo Nobela ceremoniju, lai saņemtu viņam piešķirto Nobela prēmiju literatūrā, taču nosūtījis
Draugiem Facebook Twitter Google+