Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
15. novembris, 2016
Drukāt

Evija Veide: Jo mazāk zināšanu, jo mazāk izpratnes, jo vieglāk manipulējams viedoklis

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Evija Veide

Jautājums “Vai tu redzēji?”, satiekot uz ielas kādu paziņu, kļuvis aktuālāks par “Vai esi lasījusi?”. Un iemesls tam ir vārdā neminamā raidījumā izvēlētais skatījums uz grāmatu izdošanas procesu. Izdevēji apmainās replikām un draudzīgi sadalās trīs nometnēs – tajos, kas gatavi iet cīņā par savu taisnību; tajos, kas uzskata, ka liela brēka, maza vilna un nav ko mēģināt atspēkot tik acīmredzamas muļķības, un tajos, kam šķietami vienalga. Es nevarētu teikt, ka man būtu vienalga, jo kaut vai aiz cieņas pret lasītāju un sava aroda godu būtu jāveicina veselīga izpratne par izdevējdarbības aizkulisēm. Nevaru arī teikt, ka alkstu raidījuma veidotāju asiņu vai vismaz sociālo tīklu lietotāju asprātīgi izdomātā soda – turpmāku raidījuma filmēšanu viedtālrunī.

Vecs likums saka – jo mazāk zināšanu, jo mazāk izpratnes, jo vieglāk manipulējams viedoklis, taču gribēt, lai mēs orientētos visās nozarēs, kas trāpās pa ceļam, sākot ar pārtikas ražošanu, tekstilrūpniecību, būvniecību, informācijas tehnoloģijām un tā tālāk un tā joprojām – būtu krietni par daudz prasīts. Līdz ar to veidojas tikai viens ceļš – uzticēšanās ražotājam kombinācijā ar mūsu kā patērētāju personisko pieredzi.

Kam vispār vajadzīgs izdevējs laikā, kad ikviens ar vai bez naudas var palaist savu garadarbu tautās? Sēdi un pa vakariem raksti, ieliec internetā, lai lasa. Lieta darīta. Ja gribi izvēlēties klasisko ceļu, tad iekrāj naudu un dodies uz tipogrāfiju. Drukāta grāmata rokā. Protams aktuāls jautājums – kas tālāk? Ja lielāks dzīvoklis vai garāža – viss labi. Būs kur grāmatu pakas nolikt. Ja ne? Tad laikam tomēr vispirms jāmeklē izdevējs, kurš novērtēs, vai vērts ieguldīt laiku, zināšanas un idejas, lai taptu grāmata, kas būtu kādam nepieciešama. Priekšmets, par kuru pircējs grāmatnīcā gatavs maksāt naudu. Un te atkal atgriežamies pie jautājuma par uzticēšanos. Kad pie kases jānoskaita eiro, cilvēkam jābūt drošam, ka viņš nopērk grāmatu, nevis kaķi maisā. Izdevējs garantē… investē… cer uz panākumiem. Reizēm arī kļūdās, un šīs kļūdas krājas noliktavā.

Šķiet, ka uzticēšanās un sadarbības trūkums ir viens no strupceļiem, kur apmaldās grāmatas veiksme gadījumos, kad autors saka: “Man nevajag redaktoru – es visu zinu” vai arī: “Man jau ir pilnīgi skaidrs, kāds būs grāmatas vāks”, un izdevējs piekāpjas. Ikvienam autoram jātic savas grāmatas veiksmei, taču jāatceras arī, ka grāmatnīcās un bibliotēkās aci pret aci nostāsies lasītājs un grāmata. Bez starpniekiem. Un vāku ņirboņā jānostrādā signālam: “Šis ir domāts man”, grāmatas anotācijai jābūt trāpīgai un rosinošai. Jau vēlāk nāks atklāsme, vai grāmatas salikums ir viegli lasāms, papīrs neatspīd lampas gaismā, no katras lapas nelec acīs kāda drukas kļūda. Vai arī jau pēc piektās lapas būs skaidrs, ka solīts par daudz un šī nav TĀ grāmata.

Kas palīdz neapmaldīties? Reizēm – izdevniecības gadiem koptās kāda žanra tradīcijas, kas piesaista savu lasītāju loku. Citreiz kādas grāmatu sērijas atpazīstams noformējums. Nenoliedzami, arī autora vārds. Kopumā var teikt – komandas darbs. Jo trāpīgāk izdodas realizēt ideju, jo lielāka cerība, ka grāmatnīcas un bibliotēkas plauktā grāmata atradīs savu lasītāju. Tas ir mērķis un noslēdzošais solis, kas mums visiem liek katrā grāmatā ieguldīt savu pieredzi, zināšanas, talantus. Apziņa, ka grāmata ne vien saglabās informāciju, kas dzīvo burtos un attēlos, bet arī taps lasīta. Varbūt kādam liks par kaut ko padomāt, citam ļaus uzzināt, vēl citu pamudinās uz pārmaiņām.

Šis ir mūsu valsts svētku mēnesis, kad sarkanbaltsarkanās lentītes uzplaukst pie apģērba, iededzam sveces par godu tiem, kas krituši par Latviju, stāstām bērniem, svinam svētkus. Godājam savu valsti un valodu. Un droši vien ir vērts atcerēties, ka grāmata ir viens no stūrakmeņiem, kas saglabā un nodod tālāk gan tautasdziesmas un pasakas, gan “Billi”, “Dvēseļu puteni”, “Mūžības skartos” un “Veļupes krastā”. Gluži tāpat kā latviskas ainavas veidošanu, mūsu rakstu zīmju vēstis vai latviskas virtuves garšu. Latviešu valodā. Un diez vai uz šīm grāmatām atradīsim norādi “Made in China”. Būs vien jādara pašiem.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+