Svarīga garšas daudzveidība . Saruna ar “Lauku Avīzes” apgāda vadītāju Eviju Veidi 0
Notikuma priekšvakarā saruna ar apgāda “Lauku Avīze” direktori Eviju Veidi, kurai padomā arī daudz citu jaunumu, ko pavēstīt mūsu lasītājiem.
– Brīdī, kad publicēsim interviju, būsi nostrādājusi “Lauku Avīzes” izdevniecībā tieši pusgadu. Kā juties, iemesta jaunā darbā kā kucēns ūdenī brīdī, kad visa vadība bija prom, bet izdevniecībai vairāk plānu nekā Napoleonam?
E. Veide: – Patiesībā labi, jo iejusties ir visvieglāk, kad ir ko darīt. Mana interesantākā pieredze ir ar kalendāriem – tik daudzus atšķirīgus nekad iepriekš nebiju veidojusi. Vasara pagāja vienā elpas vilcienā, tagad jau klāt rudens, jāsāk strauji domāt par Ziemassvētkiem.
– Lasītājiem varētu atgādināt, ka Evija Veide ir strādājusi Rakstniecības un mūzikas muzejā, ko tobrīd vēl sauca Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs…
– … patiesībā tas tobrīd vēl bija Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs…
– … par galveno redaktori apgādā “Jumava”, ieguvusi zinātņu doktores grādu, rakstot par Marģera Zariņa daiļradi. Ko vēl esi darījusi?
– Ir bijuši mēģinājumi zinātnes virzienā – konferences, raksti un publikācijas. Lielākas un mazākas sabiedriskās lietas – Latvijas Grāmatnieku ģilde, Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas pretendentu atlases komisija…
– Grāmatnieki, protams, ir konkurenti, kā tomēr izdodas sastrādāties sabiedriskas organizācijas ietvaros, kas saliedē?
– Visiem grāmatniekiem sāpe ir ļoti līdzīga, turklāt mēs neesam īpaši nedz Latvijas, nedz Eiropas mērogā, jo lasītāju skaita sarukums skar visus. Tādēļ visi meklējam, kā saglabāt esošos un varbūt piesaistīt arī tos, kuri mūs vēl nav satikuši. Tās ir gan e-grāmatas un dažādas interaktīvas lietas, gan prese un publicitāte, gan tradicionālās grāmatas.
Bet, ja par izdevēju organizācijām, tad kopā noteikti satur nozares būtība, jo būtu diezgan aprobežoti katram strādāt tikai savā vagā un neredzēt kaimiņus. Būtiska arī nozares spēja kopīgi reaģēt uz lietām, kas to ietekmē. Pēdējais tāds nopietnais un sāpīgais saliedēšanās gadījums, domāju, bija cīņa pret PVN likmes maiņu, kas daļai izdevniecību vēl nav īsti sadzijis.
– Pieminēji saturu, kas ir pats svarīgākais. Kā ir ar satura radītājiem? Lasītāju loks, protams, mums neliels, bet rakstošo loks šķiet vēl vairāk ierobežots un zināmā mērā redakcionāli pārdalīts.
– Šī redakcionālā sadalīšana vai piejaucēšana, man liekas, ir normāla parādība, jo katra izdevniecība lepojas – vai vismaz tai būtu jālepojas – ar saviem autoriem. “Lauku Avīzes” izdevniecības atslēga uz autoriem, protams, ir “Lata romāna” sērija, kas jau gadiem mudinājusi cilvēkus, kuri grib un spēj rakstīt, demokrātiskā veidā iesūtīt savus darbus. Tas ir lielisks pamudinājums cilvēkam, kurš, iespējams, domā, ka rakstīšana ir tikai tāda izklaide brīvam brīdim. Man “Lata romāna” konkurss šķiet viens no pieņemamākiem veidiem, kā savu uzrakstīto kādam parādīt. Un tā sāktais ne reizi vien uzplaucis par lasītāju mīlētām grāmatām. Cik Latvijā ir grāmatu sēriju, kas var lepoties ar vairāk nekā 160 nosaukumiem?
– Viena…
– Nekaunoties tos sanumurēt, nebažījoties, ka varbūt nākammēnes neiznāks, uzdrošinoties piedāvāt šo sēriju abonēt, izveidojot 12 ļoti atšķirīgas grāmatas ik gadu – tur tā buķete veidojas. Un arī abonentu skaits sērijai, kopš šeit strādāju, ir ļoti stabils, kaut arī iespējas abonēt ir gan uz trim, gan sešiem mēnešiem, gan uz gadu. Šī tradīcija ir fantastiska, man liekas, tā lasītājiem un rakstītājiem ļoti daudz ko devusi. No tradīcijas nevajag baidīties, vajag uz tās pakāpties nākamajam solim.
– “LA” ir arī vienīgā, kas turpina senu un Latvijā reiz iecienītu tradīciju – drukāt literārus darbus turpinājumos.
– Jā. Un šī tradīcija man kā grāmatu cilvēkam šķiet ārkārtīgi vērtīga. No lasītāju viedokļa tā ir iespēja šo literārā teksta tableti saņemt katru dienu noteiktā devā. Savukārt no autora viedokļa tas ir ārkārtīgi disciplinējošs pasākums, jo kopā ar redaktoru jāprot tekstu izveidot tā, lai vienmēr prasītos pēc turpinājuma. Protams, tur arī nepieciešami labi redaktori, un es domāju, Eva Mārtuža, kura jau gadiem ar šo sēriju strādā un kurai ir arī žurnālistes darba pieredze, ļoti labi jūt, ko vajag lasītājam, lai saglabātu romāna dinamiku. Laikraksta un grāmatu saspēlē es redzu ļoti pozitīvu sadarbību. Es arī ceru, ka pēc izlasīšanas avīzē, ieraugot grāmatu veikala plauktā, roka pastiepjas, jo tur bijis kas tāds, ko gribas kādam uzdāvināt vai pašam vēlāk pārlasīt vēlreiz. Un tā teksts dzīvo tālāk – tāpat kā ilustrācijas. Jo tā ir vēl viena tradīcijas daļa, par ko nedrīkst īsti teikt, ka izmirusi, bet tomēr ar daiļliteratūras ilustrēšanu mūsdienās nodarbojas reti. “Lata romāns” saglabājis arī ilustrēšanas tradīciju, trenējot arī mūsu māksliniekus atdzīvināt literatūras brīnumu.
– Katru gadu kāds no “Lata romāniem” izkāpj no sērijas, iekāpjot pats savos cietajos vākos. Šogad šādu likteni piedzīvojis romāns “Kumeļu sauks Delveris”, kas ir turpinājums Blaumaņa novelei “Purva bridējs”. Kā tu kā literatūrzinātniece skaties uz šādu ārkārtīgi pārdrošu mēģinājumu?
– Kaut to būtu vairāk! Man šķiet, kultūra spēj dzīvot tikai nemitīgā sevis apzināšanas procesā. Tas attiecas uz visām mākslas jomām, ka citējamība un tēlu vai virzienu tālāka dzīvošana jaunā laikā, ar citu autora skatījumu un traktējumu ir izdzīvošanas prakse un likums. Protams, arī mūžīgā lasītāja ziņkāre – kas notika pēc tam? Ilga Liepiņa ir uzdrošinājusies turpināt Blaumani, un man tas šķiet ļoti labi.
Ir jau vairāki ceļi, kā stāstīt turpinājumu – atgrūsties no autora, stāstot pilnīgi un absolūti savu stāstu, vai viņu cienot un ar viņu draudzējoties, un autore šoreiz izvēlējusies draudzības ceļu. Viņa gan autorībā ir Nella no Krotes. Nav nemaz tik viegli nostāties ar savu vārdu blakus Blaumanim, bet es arī nedomāju, ka autorei pietrūka drosmes, šis pseidonīms tikai piešķir papildu neparastības šarmu. Nav jau parasta prakse – turpināt Blaumani.
– Tradicionāli “LA” kaut ko no izdevniecības paveiktā dāvina arī saviem uzticīgākajiem abonētājiem, un šoreiz tas ir ļoti dziļš izdevums, kas visiem iesaistītajiem prasījis daudz darba, sviedru un acu gaismas.
– Par grūtumu nerunāsim, galvenais, lai lasītājiem šī grāmata noder un patīk, un es nezaudēju cerību, ka tā arī būs, jo izdevums, ko lasītāji šogad saņems, tiešām ir kas īpašs. Tā būs bagātīgi ilustrēta un vērtīga grāmata “Naudas laiki Latvijā”, kas pie lasītājiem nokļūs ar “ABLV Bank” atbalstu. Autores ir Kristīne Ducmane un Anda Ozoliņa, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja numismātikas speciālistes. Grāmata stāsta par visām naudām, kas dažādos vēstures griežos Latvijā bijušas…
– Līdz eiro…
– Jā, līdz eiro, kas ir šāgada nogales karstā tēma. Ceru, ka “Naudas laiki Latvijā” lasītājiem ļaus ieraudzīt, ka nauda Latvijā vienmēr bijusi nemitīgā mainības procesā, un līdz ar to eiro atnākšana nav nekas tik ļoti, tik neparasti īpašs. Ar naudu arī saistīti tik daudzi stāsti un leģendas. Mans pirmais jautājums autorēm bija: “Vai mēs par tiem naudas podiem varēsim pastāstīt?” Būs gan stāsti par naudas podiem, gan par kuģi, kas veda naudas sagataves un nogrima Daugavā.
– Varbūt vēl varam pavisam īsi ieskatīties citos “Lauku Avīzes” izdevniecības jaunumos?
– Nākamais gads mums būs darbiem vismaz tikpat bagāts kā šis. Turpināsies “Lata romāns”, arī Tematiskā avīze, turklāt no tās lasītājiem interesantākās tēmas pārtaps grāmatās. Turpinām sadarboties ar autoriem, kuru teksti bijuši publicēti kādā no “Lauku Avīzes” izdevumiem. No “Mājas Viesa” lappusēm grāmatā pārceļos Monikas Zīles raksti par goda saimniecēm, papildināti ar receptēm, arī Gunta Eniņa stāsti par Latvijas dabas brīnumiem un kopā ar Latvijas Radio un Zemkopības ministriju tapušie “Latvijas viensētu stāsti”. Šis man ir īpaši mīļš projekts, kas ļaus vienkopus ieraudzīt Latvijas viensētas – tik skaistas savā atšķirīgumā. Iznāks Ilzes Būmanes sastādītā grāmata par muzejiem. Tā turpinās izdevumu “111 privātie muzeji un kolekcijas Latvijā”.
– Esmu dzirdējusi, ka “Lata romāns” iegūs jaunu seju?
– Jā, no janvāra kļūs vizuāli citāds, mazliet gaišāks. Ceru, nebūs pārpratumu, lasītājs pratīs savu grāmatu atrast. Arī šīs pārvērtības ir mūsu mēģinājums iet līdzi laikam. Protams, būs arī oriģinālliteratūras darbi ārpus “LR” sērijas – visus trumpjus atklāt vēl oktobrī būtu pāragri, bet varu pateikt, ka tās būs lasītājiem jau zināmu un iemīļotu autoru jaunas grāmatas. Jaunumi gaidāmi arī tulkotās literatūras jomā – no igauņu un lietuviešu valodas tulkotajiem darbiem piepulcēsies skandināvu grāmatas. Pirmais izaicinājums ir zviedru autores Katarīnas Ingelmanes Sundbergas grāmata, kas tulkota jau 15 valstīs. Nosaukumu latviski pat vēl bail teikt, jo tas zināms tikai darba stadijā, bet es ceru, ka lasītājiem būs simpātiska šī vecā dāma ar viņas atjautīgajiem centieniem izkrāšņot vecumdienas.
Izdevniecība “Lauku Avīze” izsludina kārtējo ”Lata romāna” konkursu
Romānu konkursā paredzēts piešķirt trīs naudas balvas, kā arī veicināšanas prēmiju un debijas balvu. Romānu iesniegšanas termiņš – 2014. gada 10. marts.
Konkursa rezultāti tiks paziņoti “Latvijas Avīzē” 2014. gada maijā.
Romānus vērtēs AS “Lauku Avīze” valdes izvēlēta žūrija – Monika Zīle, Aivars Eipurs, Eva Mārtuža, Evija Veide, Linda Kusiņa. Konkursā paredzētas piecas nominācijas: trīs labākajiem romānu autoriem, debijas balva un pārsteiguma balva. Žūrijai ir tiesības nomināciju skaitu mainīt.
Konkursa noteikumi:
Konkursā var piedalīties ikviens, kurš uzrakstījis žanram atbilstošu oriģinālromānu latviešu valodā un līdz šim to nav publicējis. Uzrakstītajiem romāniem jābūt ar raitu sižetu, piemērotiem drukāšanai turpinājumos. Vēlamais romāna garums – 300 000 – 350 000 datorsalikuma zīmes (ieskaitot atstarpes starp vārdiem).
Ziņas par autoru (vārds, uzvārds vai pseidonīms, adrese, kontakttālrunis) jāpievieno slēgtā aploksnē, uz kuras uzrakstīts iesniegtā romāna nosaukums. Romāns jāiesniedz vai jāiesūta izdevniecībai “Lauku Avīze”, Dzirnavu ielā 21, Rīgā, LV-1010, divos eksemplāros datorsalikumā, pievienojot CD vai sūtot elektroniski: [email protected].
Labākie romāni tiks publicēti laikrakstā “Latvijas Avīze” un grāmatu sērijā “Lata romāns”.
Romāni, kas neatbildīs minētajiem nosacījumiem, izskatīti netiks!
Manuskriptus nerecenzē, tos var saņemt redakcijā divu mēnešu laikā pēc konkursa noslēguma.
Tālrunis uzziņām: 67096637,67096632
Izdevniecība “Lauku Avīze”
