Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
13. janvāris, 2012
Drukāt

Svarīgākais – ģimene un Latvija
. Saruna ar diriģentu Mārtiņu Ozoliņu


Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Jaunnedēļ, 20. janvārī, Lielajā ģildē “Latvijas koncertu” rīkotā ikgadējā Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā spēlēs visi Latvijas profesionālie orķestri – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Liepājas simfoniskais orķestris, Latvijas Nacionālās operas simfoniskais orķestris, “Sinfonietta Rīga” un profesionālais pūtēju orķestris “Rīga”.

 

Klausītājiem būs iespēja novērtēt vairākus pirmatskaņojumus – Ilonas Breģes Trešo Rīgas koncertu, Imanta Kalniņa “Rotāju, dancoju”, kas pirmo reizi izskanēs simfoniskā orķestra instrumentālajā izvērsumā, un Kristapa Pētersona klarnetes koncertu “Ligeija”.

Pirms lielā notikuma – saruna ar prestižā Jormas Panulas IV starptautiskā diriģentu konkursa laureātu, Latvijas Nacionālās operas diriģentu, Jāzepa Vītola LMA orķestra diriģēšanas katedras vadītāju un profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” māksliniecisko vadītāju Mārtiņu Ozoliņu.

 

– Kā vērtējat muzikologa Arnolda Klotiņa aizsākto latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu tradīciju?

– Lieliska! Ja palūkojamies koncertu afišā, latviešu mūzikas proporcijas pret pasaules mūziku profesionālo simfonisko orķestru repertuārā ir krietni par maz. Šim koncertam top jaundarbi, atceramies kvalitatīvus, bet ikdienā nespēlētus opusus. Turklāt ir unikāla iespēja dzirdēt visus Latvijas profesionālos orķestrus vienkopus, salīdzināt un izjust katram orķestrim raksturīgo, kā arī novērtēt mūsu komponistu absolūti atšķirīgos rakstības stilus. Vēl labāk būtu, ja latviešu mūzikas atskaņojumi neapstātos tikai vienā lielkoncertā.

– 20. janvāra koncertā arī jūsu vadībā tiks atskaņots Kristapa Pētersona klarnetes koncerts “Ligeija”, jaundarbs, kas izraisījis arī intrigas. Tas turpina domu dialogu ar Edgaru Alanu Po un viņa spokaino, misticisma piesātināto stāstu ar šādu nosaukumu. Pats koncerta autors Kristaps Pētersons teicis, ka viņa mūzikas stāsta galvenais varonis (klarnetes solo spēlēs jaunais mūziķis Guntis Kuzma), spriežot pēc viņa zināšanām un interesēm, esot tipisks sava laika intelektuālis. Pasakaini bagāts, ar tieksmi uz greznību, kas jau robežojas ar vulgaritāti. Arī opija smēķētājs. Raksturā pilnīgi pašpietiekams, egoists. Vārdu sakot, kā teic Kristaps Pētersons, normāls cilvēks. Ko jūs teiktu par mūslaiku intelektuāļiem?

– Nez vai šodien var runāt par īpašu greznību (pasmaida). Man liekas, ka inteliģence ir sašķelta dažādos sociālos slāņos. Tās pārstāvjus var atrast vidē, kas jau robežojas ar nabadzību, jo savas intelektuālās bagāžas un tolerances dēļ nespēj iet un kliegt, un ir arī tādi radošie inteliģenti, kas sevi pieskaita augstākai sabiedrībai un dzīvo visnotaļ grezni. Bet mēs, protams, varam jautāt, ko uzskatām par inteliģenci? Tam gan varu piekrist, ka intelektuāļu mākslinieciskajā vidē vienmēr pastāvējis pašpietiekams egoisms.

 

Diemžēl inteliģences labākā daļa pamet Latviju. Varam jau lepoties, ka viņi nes pasaulē Latvijas vārdu. Taču tas ir koks ar diviem galiem. Valsts viņus par savu naudu izskolo – varbūt pat vairāk, nekā mazajai Latvijai vajag. Pēc tam finanšu trūkuma dēļ daudziem nedod iespēju šeit strādāt un mēs viņus šeit vairs nedzirdam un neredzam.

 

Paskatieties uz diriģentiem, kas nāk profesionālo orķestru priekšā. Lielākoties tie ir ārzemnieki. Par latviešu diriģentiem sāk runāt tikai tad, kad viņi dzīvo ārzemēs un sevi jau pierādījuši.

– Interesanti, kāpēc tā?

– Droši vien tāda Latvijas nacionālā īpatnība. Bet šāda situācija jau nav tikai Latvijā. Arī es daudz biežāk tieku aicināts pie ārzemju kolektīviem nekā pie Nacionālā simfoniskā orķestra. “Sinfoniettu Rīga” neesmu diriģējis nekad, pie Liepājas simfoniskā orķestra pults – reizi divos gados, taču, piemēram, ar Viļņas Valsts simfonisko orķestri esmu aicināts uz vairākām programmām sezonā, ar K. Orfa “Carminu Buranu” un Dž. Adamsa skaņdarbu “Big Sur” esmu muzicējis Leipcigas operā ar pasaulslaveno Gewandhaus orķestri, tāpat arī citur pasaulē. Bet Lietuvā droši vien vaicā: kāpēc jāaicina kāds no Latvijas, ja mums ir savi diriģenti? Šai parādībai ir gan plusi, gan mīnusi. Tāpat kā runājot par latviešu mūzikas īpatsvaru koncertos, arī, domājot par izpildītājiem kultūrpolitikai jābūt vērstai uz attīstību. Ja mākslinieks šeit nejūtas gaidīts, ja viņam nepalīdz attīstīties, tad jauniem mūziķiem ir grūti. To var teikt gan par Marinu Rebeku, gan Maiju Kovaļevsku, arī Elīna Garanča aizbrauca, sniegusi Latvijā vien dažus koncertus. Jā, mainās pasaule, mainās laiki. Tāpat kā esam mainījuši valsts iekārtu, mainās arī mūzikas struktūra pasaulē. Un brīvais tirgus diktē savus noteikumus.

– Varbūt valstij tas jāuzlūko kā bērns, kurš savubrīd jāsavalda?

– Kultūrpolitikai jābūt nacionāli patriotiskai visos virzienos. Ne tikai skaņdarbu radīšanā un atskaņošanā, bet arī domājot par mūsu izpildītājmāksliniekiem. Jaunam māksliniekam šķirties no dzimtās zemes nav nemaz tik vienkārši. Lai pieņemtu piedāvājumu ilgākam laikam ārzemēs, jābūt ļoti skaidram mērķim un lielām ambīcijām. Tad vari pamāt Latvijai ardievas.

– Jums nav šādu ambīciju?

– Pirms kāda laika bija, bet patlaban man ļoti svarīga ir ģimene. Tādēļ man būtiski pamatdarbu darīt Latvijā, saglabājot radošās saites arī ārpusē.

– Simfoniskās mūzikas lielkoncertā pirmoreiz piedalīsies tagad jūsu vadītais profesionālais pūtēju orķestris “Rīga”, kurš atskaņos Andra Dzenīša opusu “Drone”.

– Izšķīros pieņemt uzaicinājumu vadīt “Rīgu”, kad sāku vadīt orķestra diriģēšanas katedru Mūzikas akadēmijā. Darbs augstskolā un orķestris viens otru papildina. Daudziem cilvēkiem pūtēju orķestris vairāk saistās ar āra apstākļiem, maršiem un soļošanu, bet mēs mērķtiecīgi šo priekšstatu laužam, iestudējot interesantus, savdabīgus projektus. To pierāda arī mūsu izpildītājmākslinieki, ar kuriem sadarbojamies. Viņu vidū Ints Dālderis, Vestards Šimkus, Ingus Pētersons, Sonora Vaice, Inga Šļubovska u. c. Skaņdarbu “Drone” izvēlējāmies atskaņot arī Rīgas dienās Pēterburgā Konservatorijas lielajā zālē, kur vajadzēja parādīt kā Latvijas galvaspilsētas tēla, tā mūsu orķestra daudzveidību – no absolūti mūsdienīgas, intelektuāli sarežģītas mūzikas līdz džezam.

Katrā ziņā tas, ka “Rīgai” dod iespēju spēlēt vienā koncertā ar profesionālajiem simfoniskajiem orķestriem, ir mūsu pareizi izvēlētā ceļa apliecinājums

– Opera, simfoniskie orķestri, koris “Sonore” un pūtēju orķestris “Rīga” – kam īsti pieder jūsu kā mūziķa sirds?

– Šie žanri cits citu paplašina. Simfoniskās mūzikas diriģentam ļoti nepieciešama opermūzika, arī vokāli instrumentāli žanri, kuri dod jaunu elpu un muzikālās iespējas. Var šķist, ka simfoniskās mūzikas orķestra diriģents uz kora mākslu var skatīties no simfoniskās mūzikas augstumiem, bet no kora mūzikas, kā savulaik Leonīds Vīgners, var ļoti daudz smelties. Es arī esmu no tās nācis. Tajā vidē ir cilvēki, ar kuriem kopā esmu audzis, kas man uzticējušies kopš pašiem pirmsākumiem, ar kuriem gribu būt kopā. Korim ir ne tikai muzikālā, bet arī emocionālā puse. Joprojām nesarauju saites arī ar Kuldīgas kamerkori “Rāte”.

 

Izvirzot tikai augstus mākslinieciskos kritērijus un virzoties par karjeras kāpnēm, tu sevī ne vienmēr spēj saglabāt emocionālo un cilvēcisko saiti. Bet tā man ļoti svarīga. Galvenais – neieslīgt rutīnā un nebrist pa ļoti nogludinātu ceļu, bet meklēt izaicinājumus un krāsas, lai atdzīvinātu emocijas sevī.

 

Man ļoti liels prieks, ka pērn atdzīvojās Ogres mūzikas svētki, kas būtībā ir Airas Birziņas un mans lolojums. Tur spēlē latviešu orķestri, dzied latviešu solisti un piedalās latviešu kori. Šiem svētkiem gājuši cauri Maija Kovaļevska, Egils Siliņš, Kristīne Opolais. Šādi svētki derētu visiem Latvijas novadiem, jo tie audzina topošo akadēmiskās mūzikas publiku.

– Latviešu mūzikas zelta fondā sevi ierakstījuši Barisons, Vītols, Ivanovs. Kuri šodienas komponisti un viņu devums paliks nākamībā kā mūslaiku zīme?

– Es varētu minēt daudzus – sākot ar Pēteri Vasku, Imantu Kalniņu, Artūru Maskatu, Ēriku Ešenvaldu… Šie komponisti pierādījuši, ka viņu muzikālās domas svarīgas ne tikai viņiem pašiem, bet arī apkārtējai sabiedrībai.

 

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

Uzstājies kopā ar Leipcigas Gewandhaus orķestri, Tamperes simfonisko orķestri, Triestas operas un baleta teātra simfonisko orķestri, Katānijas Teatro Massimo Bellini operas orķestri, regulāri sadarbojies ar Lietuvas Valsts simfonisko orķestri, kā arī ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Diriģents uzstājies Krievijā, Itālijā, Vācijā, Šveicē, Meksikā, Somijā, Polijā, Lietuvā, Igaunijā.

Latvijas Nacionālajā operā diriģenta repertuārā ir gan operas, gan baleti – Ž. Bizē “Karmena”, L. Vāgnera “Klīstošais holandietis” un citi.

Piedalījies viesizrādēs Maskavā, Meksikā, Tamperē, Triestē un Sicīlijā.

Kopš 2010. gada ir orķestra diriģēšanas katedras vadītājs J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Kopš 2011. gada – profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+