Svarīgi jautājumi noslīkst sīku personību lielās ambīcijās un kašķos 0
Mēs esam tik dažādi – vieniem domas un valoda vislabāk raisās klusumā un mazā sabiedrībā, citiem, lai izpaustos, vajadzīga publikas uzmanība. Parasti jau cilvēki paši to apzinās un vai nu atsakās publiski uzstāties, vai arī rūpīgi pie sava tēla un valodas strādā.
Par šo jautājumu iznāca domāt, klausoties gan valsts pirmo personu uzrunas gadu mijā, gan 6. janvāra televīzijas raidījumu “100. panta preses klubs”. Lai mums visiem nebūtu jākaunas, uz līdzīgām diskusijām laikrakstiem vajadzētu sūtīt žurnālistus, kas spēj un grib iedziļināties problēmās, nevis uzvedas kā pusaudži.
Izvēles jautājums Latvijai pēdējos gados kļūst aizvien mokošāks. Tiklīdz kopā sanāk puslīdz vienādi domājoši ļaudis, tā tūlīt dibina partiju, metas politikā, raujas pie varas un sašķeļas. Nekāda ideju nodzidrināšanās nenotiek.
Vai Latvijā ir kāda intelektuāļu biedrība, kuras biedri nevis dalītu amatus vai ražotu idejas kā ātrās uzkodas, bet, būdami ar plašu redzes lauku, savas smadzenes kustinātu pastāvīgi? Viņi rūpīgi atsijātu pelavas un tikai pēc tam politiķiem piedāvātu zelta graudus, un tad pēdējiem būtu daudz grūtāk tos atmest kā nederīgus.
Kandidātu izvirzīšanā uz augstiem amatiem kā vienu no izvēles kritērijiem allaž min politisko neietekmējamību. Runātāji, jādomā, paši apzinās, ka tas ir tikai tāds kalambūrs. Tik mazā valstī, kāda ir Latvija, kurā gandrīz visi cits citu pazīst un kur nav vēl pat izveidojušās nopietnas politiskās partijas un politiskā pēctecība, neietekmējamība nemaz nav iespējama. Runa var būt vienīgi par tās pakāpi un virzienu. Un tas, kā zināms, allaž ir un būs – vai nu austrumi, vai rietumi. Diemžēl šie jautājumi noslīkst sīku personību lielās ambīcijās un kašķos un gala iznākumā sabiedrībā izraisa apātiju un bezcerību.
Ir grūti runāt par valsts attīstību, ja mēs ikvienā jautājumā sašķeļamies. Tas ir tāpat, kā iet pa apledojušu ceļu – slīd kājas. Katra uz savu pusi. Kāpēc tā notiek? Divdesmit gadus ceļš nav kopts un kaisīts. Likumi ļauj braukt, kur acis rāda, neievērojot ceļa zīmes un satiksmes drošības noteikumus, un mēs vairs nesaprotam, ko nozīmē – domāt valstiski. Vienā no pēdējām radio intervijām dzejnieks Ojārs Vācietis 1983. gada rudenī sacīja: “Līdz sāpēm laimīga sajūta, kad tu nedari savai tautai negodu.” Te nu mums katram ir ko padomāt.
