Mobilā versija
+2.0°C
Anda, Andīna
Pirmdiena, 20. novembris, 2017
10. oktobris, 2017
Drukāt

Kā skolas Ukrainā pāries uz mācībām valsts valodā. Saruna ar Alisu Podoļaku

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Alisa Podoļaka

Ukrainā Augstākā Rada 5. septembrī pieņēmusi jaunu Izglītības likumu un prezidents Petro Porošenko 25. septembrī to parakstījis. Likums izraisījis visai plašu rezonansi, īpaši Krievijā, kur jau nodēvēts par totālas ukrainizācijas likumu. Arī Latvijā skolu valodas politikā nesen kārtējoreiz uzbangoja diskusijas par un pret skolu latviskošanu, proti, ka mazākumtautību skolās mācībām valsts valodā būtu jābūt vairāk. “Latvijas Avīze” lūdza skaidrojumu Ukrainas vēstniecības Latvijā pagaidu pilnvarotajai lietvedei Alisai Podoļakai par ukraiņu Izglītības likuma normām.

Prezidents Petro Porošenko nosaucis Izglītības likumu par “vienu no galvenajām reformām”. Lūdzu, pastāstiet par likuma saturu, tajā ietvertajiem virzieniem!

A. Podoļaka: Ar šo Ukraina atteikusies no neproduktīvas un novecojušas pieejas, kur valsts diktē ierobežojumus mācību līdzekļu, formu un metožu variēšanai. Jaunais likums sniedz izvēles un pašnoteikšanās brīvības audzēkņiem un ļauj vaļu izglītības darbinieku pedagoģiskam radošumam. Likumā nostiprināta mācību iestāžu plaša autonomija, pastiprināta vecāku un sabiedrības ietekme uz mācību procesu. Bērniem, jauniešiem ar īpašām dotībām vai izglītošanās vajadzībām būs garantētas iespējas maksimāli realizēt savus talantus iekļaujošā vidē kopā ar citiem skolēniem. Likumā noteikts, ka jāpievēršas angļu valodas kā starptautiskas saziņas, augstākās izglītības un zinātnes valodas prasmju līmeņa paaugstināšanai.

Jaunais likums atbilst Ukrainas Konstitūcijai, valsts starptautiskajām saistībām, nekādā veidā neaizskar un nepārkāpj nacionālo minoritāšu tiesības, nav vērsts uz mazākumtautību skolu likvidēšanu un skolotāju atlaišanu. Bet likums paredz pakāpeniski palielināt valsts valodas apmācību, tajā pašā laikā mazākumtautību pārstāvjiem vidusskolās piedāvās iespējas apgūt priekšmetus kā ukraiņu, tā dzimtajā valodā.

Kā likumu praktiski ieviesīs dzīvē – skolās, apgabalos, kur kompakti dzīvo citu tautību cilvēki? Latvijā, piemēram, aizbildinās, ka nav sagatavoti skolotāji, lai skolās pēc iespējas vairāk mācītu valsts valodā, un zināmās aprindās ir asa reakcija pret skolu latviskošanu.

Ukrainā par valsts līdzekļiem veiks to skolotāju, kuri attiecīgos priekšmetus māca mazākumtautību valodās, papildu apmācību un kvalifikācijas celšanu – ar mērķi, lai viņi spētu pasniegt stundu valsts valodā. Apmācītie skolotāji būs vērtīgs ieguvums un svarīgs resurss gan valstij, gan dažādo nacionalitāšu audzēkņiem, ieviešot mūsdienīgu koncepciju pamatdisciplīnu pasniegšanai divās valodās. Izglītības ministrija skolotāju sagatavošanai plāno līdzekļus budžetā, bet cits finansējums paredzēts, lai veidotu terminoloģiskās vārdnīcas skolēniem ukraiņu un dzimtajā valodā, lai vieglāk saprastu specifiskos terminus.

Saskaņā ar likumu jauno normu ieviešanai būs pārejas posms, un skolēnus cikliski vadīs pa ukraiņu valodas apguves ceļu. Sākumskolā – reizē ar dzimto valodu – valsts valodu mācīs intensīvāk. Tā skolēni būs labāk sagatavoti turpināt mācības valsts valodā vidusskolā. Vidusskolā jaunieši mācīsies ne tikai valsts, bet arī tautību valodās, un vienu vai vairākus priekšmetus varēs pasniegt kādā no Eiropas Savienības valodām, piemēram, poļu, ungāru, jo šo nacionalitāšu cilvēki ir mūsu pilsoņi. Tas pats attieksies uz augstskolām, arodu un citām mācību iestādēm.

Likums par izglītību uzreiz neiepatikās Krievijas Ārlietu ministrijai, no kuras sekoja vērtējums – “krievvalodīgo interešu apspiešana”, “likums vērsts totālai ukrainizācijai”. Kā to komentēsiet?

No mazākumtautību tiesību ievērošanas viedokļa Krievijas Federācija ir īpašs gadījums. Tā ir mantiniece procesam, kas noformējās padomju totalitārā režīma gados, kad tautas bija pakļautas piespiedu rusifikācijas politikai un praksei.

Iestājoties Eiropas Padomē, 1996. gadā Krievija uzņēmās saistības kļūt par Eiropas reģionālo un mazākumtautu valodu hartas dalībnieci. Krievija to parakstīja, bet vēl nav ratificējusi. Milzīgai ukraiņu diasporai, apmēram diviem miljoniem Krievijā dzīvojošu mūsu tautiešu, nav nevienas ukraiņu skolas un nav arī tiesību iegūt izglītību dzimtajā valodā Krievijas teritorijā. Vienīgā ukraiņu literatūras bibliotēka, kas darbojās Maskavā kopš 20. gs. 20. gadiem, pēc Krievijas varas iestāžu spiediena tika slēgta, bet bibliotēkas direktore notiesāta pēc safabricētas apsūdzības.

Jebkuru ukrainiskas identitātes pazīmju izrādīšana mūsdienu Krievijā ir ar ievērojama riska pakāpi personiskai drošībai un ukraiņu cilvēku brīvībai. Visšausmīgākais stāvoklis vērojams tajās Ukrainas daļās, ko Krievija nelikumīgi okupējusi – Krimas Autonomajā Republikā un Donbasa rajonos. Okupētajā Krimā ar īpaši mērķtiecīgu krievu represīvo politiku sastopas pussalas pamatiedzīvotāji Krimas tatāri un ukraiņu kopiena.

Mēs uzskatām, ka valsts, kas demonstrē dziļi nievājošu attieksmi pret saistībām, ko pati uzņēmusies attiecībā uz nacionālajām minoritātēm, ir gaužām liekulīga, ceļot pretenzijas šajos jautājumos citām valstīm. Gribu uzsvērt, ka krievu valodu Ukrainā nekas neapdraud, par ko var pārliecināties katrs, kas mūsu valsti apmeklē.

Tajā pašā laikā Ukrainas attīstības pašreizējā posmā ir ļoti svarīgi, lai arī ukraiņu valoda attīstītos un tiktu plašāk lietota. Tā tas ir, sekojot mūsu starptautisko saistību priekšrakstiem, kur teikts, ka jebkuri soļi mazākumtautību valodu atbalstam nedrīkst kaitēt valsts valodas stiprināšanai.

Ar ko skaidrojama visai cietā dažu Eiropas Savienības valstu (Polijas, Rumānijas, Ungārijas) reakcija uz Izglītības likuma pieņemšanu Ukrainā?

Paplašinot izglītību ukraiņu valodā, tas nekādi neietekmēs nacionālo minoritāšu valodu prasmes un lietošanu. Tieši otrādi, procesu virza, lai radītu vienlīdzīgas iespējas visiem Ukrainas pilsoņiem iegūt augstāko izglītību, kalpot valsts dienestā un profesionāli pilnveidoties. Un tas ir Ukrainas valsts pienākums nodrošināt tiesību un iespēju vienlīdzību visiem mūsu pilsoņiem. No šī skatpunkta jaunais likums nevis sašaurina mazākuma tautu tiesības (jo atbilstoši Konstitūcijai garantē apmācību dzimtajā valodā), bet paplašina Ukrainas pilsoņu iespējas, kad viņu prasmes un zināšanas valsts valodā būs pilnveidotas. Kamēr nacionālo minoritāšu skolu audzēkņiem faktiski bija liegts mācīties ukraiņu valodu – lūk, tad gan bija iegansts runāt par diskrimināciju un mazākām iespējām, jo šo skolu absolventi nevarēja līdzvērtīgi konkurēt iestājoties Ukrainas augstākajās mācību iestādēs, ar valsts valodas pratējiem. Attiecīgās tālākās sekas bija, ka mazākumtautību tiesības netika pilnvērtīgi pārstāvētas valstiskā un politiskā līmenī.

Pēc likuma parakstīšanas Ukrainas prezidents Petro Porošenko uzsvēra, cik svarīga ir Ukrainas teritorijā dzīvojošo tautību humanitāro tiesību strikta ievērošana, un vērsās pie Ārlietu un Izglītības un zinātnes ministrijas, lai pārstāvji veiktu nepieciešamās konsultācijas ar mūsu Eiropas partneriem. Ņemot vērā starptautisko rezonansi, Ukrainas puse Izglītības likumu ir nodevusi ekspertīzei Eiropas Padomē un gatava turpmākām konsultācijām ar ieinteresētajām valstīm, pielāgojot likuma ieviešanai nepieciešamos mehānismus.

Mēs uzskatām, ka nacionālās minoritātes kalpo par Ukrainas draudzības un ciešas sadarbības tiltu ar valstīm, kuras pārstāv mūsu mazākumtautības. Un tilts būs arvien vienojošāks, ja kļūs labākas arī minoritāšu valsts valodas – ukraiņu valodas zināšanām.

Sakarā ar notiekošajām izmaiņām izglītības jomā Ukrainā iepazīstas ar attiecīgo Latvijas pieredzi. Ukrainas ārlietu ministra Pavlo Klimkina un Latvijas izglītības ministra Kārļa Šadurska nesen parakstītais līgums par sadarbību izglītības, zinātnes, jaunatnes un sporta sfērā sekmēs pieredzes apmaiņu. Rīgā jau 26 gadus ir Ukraiņu vidusskola, un mēs lepojamies, ka šīs skolas skolēni iegūst pietiekamas zināšanas gan ukraiņu, gan latviešu valodā, kas veicina jauniešu integrāciju un profesionālos sasniegumus Latvijas sabiedrībā un valstī.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+