Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
9. aprīlis, 2014
Drukāt

Pļaviņš: Pēc Londonas biju kā no laivas izmests (1)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Mārtiņš Pļaviņš (28) pirms diviem gadiem bija zirgā – bronzas medaļa Londonas olimpisko spēļu pludmales volejbolā, pirmā uzvara Pasaules kausa (PK) izcīņas posmā, pasaulē labākā aizsarga tituls. Pērn viņš tika at­sviests vairākus soļus atpakaļ, taču saglabā optimismu un cer, ka gaidāmā sezona nesīs daudz vairāk gandarījuma.

Ģimenes pieaugums


– Kā pārziemoji?


– Šī ziema bija unikāla, jo ļoti daudz laika pavadīju Latvijā – Turcijas čempionātā spēles bija tikai katras otrās nedēļas nogalē, tādēļ bieži varēju lidot uz mājām. Arī te aktīvi trenējāmies, bet Turcijā ar Muratu Giginoglu trešo reizi kļuvām par čempioniem, šoreiz bez liela stresa. Esmu apmierināts, taču galvenais, lai apmierināti ir turki un arī turpmāk mani aicina.

– Dzirdēju, ka esi konsultējies pie speciālistiem, kas strādā ar “AC Milan” futbolistiem. Kā līdz viņiem nokļuvi?


– Mani sāka atbalstīt kompānija “Amway” un piedāvāja doties uz Milānu, lai kopā ar citiem sportistiem no dažādām valstīm piedalītos programmā un uzzinātu vairāk par savu ķermeni. Tajā laboratorijā ikdienā strādā ar “AC Milan” futbolistiem, sapratu, ka tur vesela zinātne apakšā. Uztura speciālists, ņemot vērā analīžu rezultātus un fiziskās slodzes, sastādīja sarakstu, iekļaujot tajā nepieciešamos “Nutrilite” vit­amīnus, uzturvielas. Arī ēdienkartē nācās ieviest pārmaiņas, īpaši veselīgs ēdājs līdz šim nebiju. Pēc pārslimotā meningīta sapratu, ka jāpieliek visas pūles, lai izvairītos no traumām un slimībām.

– Vai tev jau bija ģimenes pieaugums?


– Jā, 28. martā mums piedzima otra meitiņa, sievai tagad būs interesantāk, kamēr esmu prom no mājām.

– Es teiktu, ka būs grūtāk.


– Liene nevar mierīgi nosēdēt mājās un skatīties televizoru. Kad pirmā meita bija maza, nācās daudz nodarboties, un diena pagāja ātri. Tagad viņa iet bērnudārzā, tādēļ sievai vairāk brīvā laika. Maijā uz nometni Turcijā plānoju ņemt līdzi arī ģimeni, meitenes varēs atpūsties, pasauļoties.

Pirmajā vietā cīņasspars


– Marta beigās kopā ar Aleksandru Soloveju uzvarēji ziemas turnīrā Austrijā. Kā ir spēlēt volejbolu sniegā?


– Pavisam citādi nekā smiltīs, jo aizsardzībā esi nulle – traki slīd kājas. Nevar uztaisīt māņu kustības kā pludmalē. Spēlēt ir interesanti, bet skatīties… Bija sevi ļoti jāpārvar, jo otrajā dienā mīnus četri grādi un stipri sniga, kājas slapjas, pirksti zili. Bet mēs to veiksmīgi izdarījām, un prieks, ka nepadevāmies, lai gan finālā pirmajā setā zaudējām ar 2:11. Gribas to sajūtu aiznest arī uz vasaru.

– Sezona sāksies pēc divām nedēļām. Kurš būs tavs pārinieks?


– Pirmajos divos PK posmos Ķīnā tas būs Solovejs. Hermanis Egleskalns apstiprinājis, ka spēlēs pludmalē, lai gan viņu gribēja redzēt arī Latvijas klasiskā volejbola izlasē. Tomēr nonācām pie secinājuma, ka nevienam neko nevar uzspiest, un izlases galvenais treneris Raimonds Vilde respektēja Hermaņa izvēli. Ja viņa klubs Francijā neiekļūs finālā, tad Hermanis no maija aktīvi darbosies pludmalē.

– Cik tevi satrauc situācija, ka pārinieka jautājums tomēr daļēji karājas gaisā?


– Ja godīgi, mani tā vispār nesatrauc, jo Solovejs spēlē labi, ir daudz progresējis, īpaši salīdzinājumā ar mačiem pērn augustā. Kopā ar mani viņš sevi sajuta un platiem soļiem iet uz priekšu. Augustā ar mums trenējās arī Egleskalns, viņš ir kreilis, un redzētais liek domāt, ka liels potenciāls. Vasaras vidū vajadzētu būt skaidram – Egleskalns vai Solovejs. Uzskatu to par veselīgu konkurenci un ticu, ka gan ar vienu, gan otru varu kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Sezonas beigās Egleskalns droši vien atgriezīsies klasiskajā volejbolā, tādēļ atkal spēlēšu kopā ar Soloveju.

– Ko gaidi no partnera – augstāku meistarību vai cīņu par katru bumbu?


– Svarīgākais ir gribasspēks, cīņa. Lai nav tā, ka mums ir mīnus pieci punkti un pāriniekam nolaistas rokas. Mums vienam no otra jāsagaida vienāda pārliecība – ticība, ka varam uzvarēt. Meistarības līmenis ir pietiekams gan Solovejam, gan Egleskalnam un arī man.

Neitrālas attiecības


– Kā tev izdevies saglabāt optimismu, jo pēc Londonas likās, ka esi izmests no laivas?

– Biju izmests no laivas – piekrītu. Bija škrobe, neliela depresija, kurai grūti tikt pāri. Iepriekšējo sezonu vēl norakstīja meningīts. Palīdzēja darbs treniņos, jo redzēju, ka visi cīnās, un arī otrā vieta PK pēdējā posmā Durbanā lika pacelt galvu. Plus tas, ka saglabāju vietu Latvijas Olimpiskajā vienībā, sponsori nav novērsušies. Mums nav jāsāk no pilnīgas nulles, bet pats galvenais ir ticība.

– Peldi uz krastu vai esi jau izpeldējis?


– Grūti teikt. Tas, ka labi spēlējām Turcijā, nav rādītājs. Arī uzvara Austrijā, jo tur visi ir kā pīles uz ledus. Domāju, ka ar vienu kāju esmu krastā un sezonas sākums ļaus tajā izkāpt arī ar otru kāju.

– Pirms PK pirmā posma Fužou esat uz robežas starp pamatturnīru un kvalifikāciju.


– Tagad “Open” posmos esam pirmie zem svītras un, ja kāds atsakās, tad esam iekšā. Bet arī šīs pozīcijas ir labas, lai tiktu pamatturnīrā. Pašiem jābūt gataviem, lai gan grūti pateikt, kādā formā būsim. Tagad mūsējie no Ēģiptes atbrauks, un mēģināsim sarunāt kādu treniņspēli. Viņi ārā visu ziemu trenējušies un noteikti būs labāki, bet mēs sapratīsim, cik mums jāpieliek. Domāju gan, ka pārējo atrāviens nebūs liels.

– Kādas jums attiecības ar Samoilovu–Šmēdiņu nometni?


– Tagad, kad pēc olimpiskajām spēlēm pagājis laiks, tās ir neitrālas. Draudzīgas nevar būt, neesam baigie čomi. Laukumā pagaidām esam pretinieki, ne konkurenti, bet tas mainīsies nākamā gada 1. janvārī, kad sāksies olimpiskā kvalifikācija. Jāskatās, cik tobrīd katram būs punktu. Pagaidām skaidrs, ka viena vieta olimpiskajā izlasē būs Sašam [Aleksandram Samoilovam] un Kreilim [Jānim Šmēdiņam]. Bet cik būs pretendentu uz otro vietu?

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Un izdošanos.

Draugiem Facebook Twitter Google+