Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
18. aprīlis, 2012
Drukāt

Svečturi no nokaltušiem kadiķiem. Var pagatavot arī pats

svecturi_17

Koksnes pazinēji Kaspars Arnis un Laura Batarevski izgatavo vienkāršus un smaržīgus svečturus no kadiķu stumbriem. Svečturiem var izmantot arī citu koksni, taču kadiķim piemīt īpaši laba smarža. 


 

“Izmantojam tikai nokaltušus kadiķus, jo tie saglabā savu aromātu. Tāpat ņemam vērā, ka kadiķis aug ilgi, tāpēc to nedrīkst nocirst tikai tāpēc vien, ka vajadzīgs vai aptrūcies materiāla,” stāsta Laura. Viņu dzīvesvietā Garkalnē sastopamas bagātīgas kadiķu audzes, kurās var atrast daudz nokaltušu, vēja un sniega izlauztu koku. “Pastaigājoties ar bērniem, šādus kokus pamanām, pārvedam mājās un attīrām no mizas. Katra koka neatkārtojamais izskats nosaka svečtura vai cita izstrādājuma dizainu.”

 

Oriģināls dizains

Visvieglāk kadiķus nomizot, kad to miza ir slapja. Nomizotus stumbrus žāvē saulē un vējā, bet ziemā – pie radiatora vai kamīna. Pēc tam stumbru nepieciešams sazāģēt ripās – cik plānās vai biezās, ir katra gaumes jautājums. Kadiķa stumbrs pats par sevi ir interesants dabas formu aksesuāriem, jo tam piemīt dažādi izaugumi, kuru dēļ katrs priekšmets sanāk unikāls. Laura atceras, ka pagājušajā gadā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā dāņu uzņēmēji vēlējās pasūtīt veselu partiju vienādas formas svečturu, jo viņus savaldzināja materiāla smarža un tekstūra. “Tomēr nav iespējams radīt trīssimt vienādus dabas formas priekšmetus, tādēļ piedāvājumu pieņemt nevarējām,” skaidro Laura.

 

Ja pie stumbra ir kāds zariņš, nevajag to uzreiz nozāģēt, jo tas svečturim var kalpot kā rokturītis.

 

Gatavajās ripās ar visparastāko urbi izveido iedobi svecei. Ja paredzēts izmantot tējas sveces, tad urbuma vieta jāveido platāka, ja garās sveces – tad dziļāka un šaurāka. Virsmu noslīpē ar slīpmašīnu, bet sānus apstrādā ar smilšpapīru. Ja nav slīpmašīnas, nav liela bēda, jo svečturis labi izskatās arī mazliet mežonīgs. Kaspars Arnis piebilst: “Kadiķis ir vienīgais koks, kuru ar eļļu neapstrādā. Ja tādus pašus svečturīšus izgatavo no priedes koka, tad gan tos var eļļot. Bet patiesībā svečturus ar eļļām vispār nevajadzētu apstrādāt, jo tad koks kļūst ugunsnedrošs.”

Tāpat kadiķa svečturos nav ieteicams izmantot aromatizētās sveces – kad sveces liesma pamazām sasildīs arī svečturi, abi aromāti savā starpā konkurēs.

 

Ksilofons 
un koka zivis

Svečturi top namdara darbnīcā, ko saimnieks pirms gada no apaļkoka baļķiem uzslējis iepretī dzīvojamai mājai. Darbnīca ir Lauras un viņas mammas mākslinieces Aijas Batarevskas lauku tūrisma ideja, lai piesaistītu vecākus ar bērniem un ārzemniekus, kas vēlas iepazīt latviskas tradīcijas un ko līdzīgu Brīvdabas muzeja šarmam.

Namdara darbnīcā (www.namdaradarbnica.com) iespējams ne tikai aplūkot, bet arī ar savu roku izmēģināt dažādus interesantus darba rīkus, proti, zāģēt koku ar zāģi divroci, nomizot baļķi ar slīmestu vai iemācīties dzīt tapu. Te var arī uzzināt, kā izskatās un smaržo dažādi Latvijā augoši koki. No tiem izgatavoti dēlīši, kas sakarināti vienā rindā un nosaukti par ksilofonu, jo koksne atšķiras ne tikai pēc tekstūras un smaržas, bet arī pēc skaņas. Pēc padarītā darba notiek senu spēļu spēlēšana – koka zivju makšķerēšana pļavā, staigāšana ar koka kājām vai riču dzīšana ap šķēršļu joslu.

 

 

Uzziņa

* Priede – koks, ko izmanto līdz pat skujām. Koksne noder gan būvniecībai, gan galdniecībai, bet priežu zarus samaļ šķeldā. Tās sveķus izmanto dabiskā terpentīna ražošanā, bet no skujām ražo miltus jeb ekstraktu, ko izmanto kā lopbarības piedevu.

* Egle – tā kā šis koks ir skanīgs, mūsu senči no tā gatavoja klabatas. Kad pa tām sita ar koka āmuru, skaņu varēja dzirdēt tālu un visa saime zināja, ka jānāk pusdienās. Ne velti no egles gatavo arī vijoles.

* Ozols – senlatvieši ticēja, ka ozola zaros pa nakti atdusas saulīte. Piedzimstot dēlam, iestādīja ozolu, arī pirts malkai pievienoja pa kādai ozola pagalei.

* Liepa – koksne ir viegla, tāpēc no tās gatavoja virtuves priekšmetus, lai saimniecei ir pa spēkam izcilāt. Liepai nepiemīt specifiska smarža, tāpēc ēdiens neiegūst nekādu piegaršu.

* Bērzs – vienīgais koks, no kura gatavo slēpes. Pārsvarā izmanto kā papīrmalku. Dzen arī darvu, griež slotas un, protams, tecina sulas.

* Apse – no nežāvētas apses plēš jumta skaidas. Rūpniecībā izmanto no spundētu dēļu līdz sērkociņu ražošanai.

* Ābelei un citiem augļu kokiem piemīt cieta un rakstaina koksne, tādēļ tos plaši izmanto virpošanai un grebšanai. No augļu kokiem sanāk ilgmūžīgi gaļas dēlīši ar skaistu tekstūru un nokrāsu.

* Melnalksnis – ūdensizturības dēļ to agrāk izmantoja aku grodiem, pāļiem un notekām. Darināja arī koka bļodas un piena traukus, jo koksne nerada nekādu piegaršu. Krāsojot melnalkšņu mizās Lieldienu olas, tās sanāks tumši brūnas.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+