Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
30. jūlijs, 2015
Drukāt

Sveika, debesskrāpju pilsēta! Čikāga no latvietes skatījuma

Foto-Dace KokarevičaFoto-Dace Kokareviča

Jāuzbrauc skatu tornī, lai Čikāgu apbrīnotu no 103. stāva augstuma, jāaiziet uz Tūkstošgades parku un jāizbrauc ar kuģīti pa upi ekskursijā, kur stāsta par debesskrāpju arhitektūru – to savām no Latvijas uz Ameriku atbraukušajām pedagoģēm bija ieteikuši Garezera vasaras vidusskolas audzēkņi.

Arī es Čikāgas iepazīšanu sāku no skatu torņa, vienīgi mazliet zemāk – nevis no Vilisa torņa 103. stāva, bet gan no Džona Henkoka centra 94. stāva skatu laukuma, kas atrodas 344 metru augstumā. No turienes kā uz delnas – Mičigana ezera dienvidrietumu piekraste ar pludmali, automaģistrāli un gar to izvietotajiem debesskrāpjiem, kur atrodas dārgi, prestiži dzīvokļi. Mičigana ezers gan vairāk atgādina jūru, nevis ezeru, jo tā pretējo krastu saredzēt nevar.

Raugoties uz debesskrāpjiem, visinteresantākais šķita, ka lejāk – varbūt 20 vai 30 stāvu augstumā – uz jumtiem ierīkoti peldbaseini, ap kuriem ļaudis gozējas priekšpusdienas saulē. Džona Henkoka centrā lifts paceļas ar ātrumu 32 km stundā.

Vilisa tornis, kas slejas 442 metrus augstu, no 1973. līdz 1998. gadam esot bijis ievērojams kā pasaulē augstākā celtne, bet tad rekords pārspēts citur.

Priekšdarbi un mērvienības

Tā kā brauciens uz Čikāgu bija mans pirmais ceļojums uz ASV, pirms tā centos nodrošināties pret iespējamiem pārsteigumiem un apklaušināju paziņas – kas noteikti jāņem līdzi, cik daudz Latvijas balzama drīkst vest dāvināšanai draugiem, ko mēdz vaicāt uz robežas utt. Viens paziņas ieteikums bija: “Noteikti nedari tā kā es! Pildot deklarāciju, atzīmēju, ka pārtikas man līdzi nav. Tad muitnieks pajautāja, no kurienes esmu ieradusies, un, izdzirdot, ka no Latvijas, sacīja: “Latvieši taču vienmēr ved maizi!” Jā, rupjmaize man bija, nācās atzīties, un tā piedzīvoju kaunu… Rupjmaizi iepakojumā drīkst ievest, tāpat arī šokolādi.”

Tā kā lidmašīnas biļetes uz Čikāgu pirku ceļojumu aģentūrā, tās darbiniece man ieteica jau savlaicīgi pateikt apmešanās vietas adresi, kuru tad viņa nosūtīja ASV imigrācijas dienestam, lai man lidostā robežšķērsošana ritētu raiti. Tāpat piekodināja neaizmirst izpildīt elektronisko ieceļošanas atļaujas dokumenta veidlapu jeb ESTA. Šo atļauju man vajadzēja uzrādīt jau Rīgas lidostā pirms kāpšanas lidmašīnā uz Varšavu, iereģistrējot bagāžas somu sūtīšanai uz galapunktu.

Latvijai ar Čikāgu ir septiņu stundu laika starpība. Tāpēc, izlidojot no Rīgas īsi pirms trijiem dienā, ar visām divām gaidīšanas stundām starp reisiem Varšavā, galamērķī nokļuvu jau tās pašas dienas pusastoņos vakarā, tik nu jau pēc turienes laika. Čikāgā dzīvo liela poļu kopiena, tāpēc poļu lidsabiedrības lidmašīna bija gandrīz pilna. Čikāgā var nokļūt arī, lidojot caur Frankfurti vai dažām citām Eiropas pilsētām, taču vislētākās biļetes izdodoties atrast tiem, kas internetā uziet norvēģu lidsabiedrības īpašos piedāvājumus.

“Rīt sola siltu laiku – līdz 90 grādiem!” Izdzirdot šo teikumu, atcerējos, ka Amerikā temperatūru rēķina pēc Fārenheita, nevis Celsija skalas (pēc Celsija tie būtu 32 grādi). Cepot tur rabarberu kūku, mājās ierasto 180 grādu vietā cepeškrāsni vajadzēja ieslēgt 356 grādu režīmā. Veikalā dārzeņu un augļu cenas norādītas mārciņās (mārciņa ir 400 grami), un piemēram, mārciņa bumbieru nopērkama par 98 centiem vai vienu dolāru 19 centiem. Ja, braucot ar automašīnu līdz mērķim, kas atrodas 145 jūdžu attālumā, jārēķina trīsarpus stundas, tas nenozīmē, ka lemts pārvietoties lēni, bet gan to, ka viena amerikāņu jūdze ir 1,6 km gara. Uz pilsētas maģistrāļu pārvadiem izvietotajos elektroniskajos tablo lasāma informācija, cik tobrīd, pēc satiksmes intensitātes mērījumiem, prognozēts laiks vajadzīgs, lai sasniegtu pilsētas centru, lidostu vai citu mērķi. Bet īpaši atmiņā iespiežas teikums: “Uz Ilinoisas štata ceļiem šogad gājuši bojā jau 428 cilvēki.” Četras dienas vēlāk šis skaitlis bija palielinājies līdz 436…

Fotografējas pie “pupas”

1871. gads minēts daudzos materiālos par Čikāgas vēsturi. Jo tajā izcēlās liela ugunsnelaime, un pilsēta gandrīz nodegusi. Ugunsgrēka neskartās ēkas, to vidū ūdenstornis un sūkņu stacija, tagad tiek rādītas tūristiem kā agrākās apbūves mantojums. Čikāga ir vieta, kur tika uzbūvēts pirmais debesskrāpis.

Izrādot savu pilsētu, Latvijas goda konsuls Čikāgā Roberts Blumbergs aizveda līdz “Chicago Tribune” neo­gotikas stilā celtajam debesskrāpim “Tribune Tower” un parādīja, kur tā sienā atrodas akmens gabaliņš no Rīgas Pulvertorņa sienas. Par to vēsta uzraksts “Powder Tower Riga Latvia”. Sienā ir arī gabaliņš no Ēģiptes piramīdas, no Romas Sv. Pētera bazilikas un citām pasaulslavenām celtnēm. Jā, un pat Mēness ieža gabaliņš, kurš, ja ticam tūrisma ceļvežos rakstītajam, esot 3,3 miljardus gadu vecs…

Ar debesskrāpju būvniecību saistītas arī jautras epizodes. Tā viens no ASV bagātākajiem cilvēkiem vispirms uzbūvējis augstu viesnīcu un tad labi pamanāmā lielumā izgreznojis to ar savu uzvārdu “TRUMP”, jo būvatļaujā tas jau bijis paredzēts. Cita debesskrāpja īpašnieka sieva itāliete pierunājusi ārsienām izmantot baltā Itālijas marmora plāksnes. Taču marmors izrādījies pārāk smags materiāls augstceltnei, un to vajadzējis aizstāt ar piemērotāku.

Tūkstošgades parka – Millennium Park – nosaukums rāda, ka to bija iecerēts izveidot līdz jaunā gadu tūkstoša sākumam. Taču plāni bija tik vērienīgi, ka parka iekārtošanu pabeidza tikai 2004. gadā. Desmit hektāru plašā teritorijā izvietots mākslas, mūzikas un arhitektūras centrs. Iespaidīgākais akcents ir brīvdabas koncertu paviljons, tā izveidē izmantotas masīvas un liektas nerūsējoša tērauda sijas, kas slejas 37 metru augstumā. Tūristi visvairāk fotografējas pie vides objekta, ko tā formas dēļ čikāgieši sauc par “pupu” – tajā ikviens var sevi ieraudzīt kā spogulī.

“Čikāgas mākslas institūts” ir viens no ASV lielākajiem muzejiem. Tajā ir gleznu, skulptūru un citu mākslas priekšmetu kolekcijas, kas parāda dažādu valstu un tautu mākslu jau no 3. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. Tiem, kas muzeja apskatei nolēmuši veltīt vien dažas stundas, brošūriņā “Apmeklētāja gids” ieteikti 12 darbi, kurus visus apskatīt vienā stundā. To vidū – Monē, Šagāla, Pikaso, Polloka gleznas, sēdošā Budas skulptūra un citi darbi. Daudzi apmeklētāji aplūko 1930. gadā tapušo Grānta Vuda gleznu “American Gothic”. Tajā priekšplānā redzams ģimenisks pāris – lauksaimnieks ar dakšām kā smaga darba simbolu un viņam blakus nopietna sieviete. Šī viena no ASV slavenākajām gleznām atvedina prātā ģimenes albumos redzamas fotogrāfijas. Muzejā atrodas arī Vijas Celmiņas un Marka Rotko darbi. Taču pārkārtojumu dēļ tie jūnijā nebija aplūkojami.

Iecienīta laika pavadīšanas vieta ģimenēm ar bērniem ir krāšņais Čikāgas botāniskais dārzs. Kad Ērika un Annas Blumbergu bērniem jautāju, kas viņiem tajā patīk vislabāk, Kriss atbildēja – tauriņu māja, bet Emīlija vedināja aplūkot miniatūro bonsai kociņu kolekciju.

Frizūra un vējdēlis… lellei

Biju piemirsusi, ka ASV ir citādi elektrības kontakti nekā Eiropā, un bija jādodas uz veikalu meklēt pāreju. Sestdienas priekšpusdienā elektronikas veikalā cilvēki iegādājās jaunāko modeļu “aifonus”, sporta preču veikalā jaunieši pirka tādas sporta kurpes, kādas valkā viņu elks basketbola leģenda Maikls Džordans. Bet uz kādu veikalu devās mammas ar meitiņām, kas paņēmušas līdzi savas lelles. Jo lellei bija vajadzīga jauna frizūra! Jauna lelle maksāja 115 dolārus, bet vecās lelles jaunā frizūra – no 5 līdz 20 dolāriem. Trīs frizieres jo čakli strādāja, un apjautājusies uzzināju, ka nākamais brīvais laiks, kad varētu tikt pie lelles frizieres, ir pēc stundas. Jaunākais modes kliedziens – meitenīte un lelle apģērbtas vienādās drēbēs. Tātad tirgotāji spēj pārdot uzreiz nevis vienu jaunu krekliņu vai kleitiņu, bet gan divas. Un meitēns taču var vecākiem izlūgties arī lellei tādu vējdēli, kādu reklamē veikals savā žurnālā.

Pārtikas veikalā citu preču vidū atradu Latvijas “Laimas” šokolādi un karameļu kārbu. Zivju konservi gan vesti no Polijas, bērzu sula pudelēs – no Krievijas un Ukrainas.

Čikāgā iepērkoties jāmaksā 10 procentu nodoklis (ko mēs sauktu par PVN, bet tur – par pārdošanas nodokli). Pārsteigumu piedzīvoju lielveikalā “Macy’s”, kur informācijas centrā, apjautājusies, vai ir nopērkama pilsētas karte, ieguvu gan karti, gan atlaižu kuponu, jo man kā ārzemniecei 10 procentu nodoklis šajā veikalā nebija jāmaksā. Vispirms gan bija jāuzrāda personas dokuments. Izskatījās, ka mūsu valsts nosaukums “Latvia” veikala datorsistēmā nemaz nav ievadīts, bet darbiniece atmeta ar roku, noteica: “Nu, pieņemsim, ka esat no Kanādas!” – un izdrukāja man kuponu. Pārliecinājos, ka apģērbs ASV maksā lētāk nekā Latvijā. Par trim lietām – linu blūzi, mākslīgās šķiedras blūzi un kapri biksēm – kopā izdevu tikai 51 dolāru. Gaumīgs jauniešu T krekls atlaižu laikā nopērkams par 12 dolāriem.

Daudz kas cits gan ir stipri dārgāks. Par mašīnas novietošanu pilsētā uz ielas autostāvvietā jāmaksā 4,6 dolāri stundā, un bezmaksas stāvvietu vispār nav, izņemot pie lielveikaliem, kas atrodas ārpus centra. Viens brauciens ar metro maksā 3,5 dolārus, vilciena mēnešbiļete – 152 dolārus.

Kad iegriezos iedzert kafiju “Starbukā”, kāds pircējs painteresējās, no kurienes esmu kā tūriste ieradusies. Domāju – būs gari jāskaidro, kur atrodas Latvija, taču viņš sacīja: “O, zinu, kaimiņos Lietuvai!”

Pateicos Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdim Jānim Kukainim par atbalstu ceļam uz Čikāgu un Blumbergu ģimenei par viesmīlību.

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+