“Sveķu” dzīvais dārzs: 3000 trušu, sprogainas cūkas un eksotiski putni 0
Man ir neliels lauku īpašums, gribu tur audzēt vistas, pīles, zosis, tītarus. Kā šos putnus turēt pa ziemu? Vairāk man interesē – būros vai aizgaldos, un kādos? Vai žurnālā varētu publicēt arī kāda saimnieka pieredzi truškopībā? Gribētos redzēt attēlus, kāds izskatās trušu dārzs, kādas ir mājiņas, un vai truši ziemā arī dzīvojas laukā vai tomēr tos liek sprostos? Rūdolfs R. Alūksnē
Daudzās lauku sētās līdzās govīm, cūkām audzē arī mājputnus un trušus, tā iegūstot ļoti daudz – garšīgu, diētisku gaļu, olas, skaistas kažokādiņas, vērtīgu mēslojumu. Izaudzēt sīklopus var katrs, kas to vēlas, vien sīkāk jāuzzina par dzīvnieku turēšanas īpatnībām. Kas jāņem vērā, būvējot jaunas vasaras un ziemas mītnes mājputniem vai trušiem, stāsta Madonas novada Bērzaunes pagasta SIA “TD Sveķi” īpašniece Dzintra Karavaičuka. Viņa izveidojusi vienu no lielākajām trušu fermām Latvijā, pašlaik tajā mīt aptuveni trīs tūkstoši dzīvnieku. Audzētāja trušu gaļu jau vairākus gadus piedāvā restorāniem un lielveikalu tīkliem Rīgā. Visa saimniecības teritorija ir iežogota un sadalīta mazākos aplociņos, kurus apdzīvo mājputni un cūkas. Tas viss domāts tūristiem. Saimniecības darbinieku pavadībā te var apskatīt mājputnu dārzu, kā arī pašu izveidoto gaļas trušu šķirni Baltpierainais.
Pinkainās cūkas
Kopš pērnā gada augusta saimniecības “TD Sveķi” dzīvnieku saimi papildinājušas garspalvainās vilnas cūkas Mangalica jeb Ungārijas savvaļas cūkas, kas iegādātas Austrijā. Pavisam ganāmpulkā ir desmit vaislas sivēnmātes, trīs kuiļi, šogad astoņām aitu cūkām (pārējās divas vēl ir gaidībās) sagaidīti arī pirmie 55 sivēni visās krāsu variācijās, kādas ir sastopamas Eiropā – ar blondu, melnu un sarkanu apmatojumu.
– Šie dzīvnieki izraisa simpātijas, jo tiem piemīt daudzas lieliskas īpašības. Lielāko daļu barības šīs cūkas sagādā, rokot ar spēcīgo šņukuru. Tās ir zemes apsaimniekotājas – brīvi ganoties aplokā, izrakņā augsni, izlasa saknītes, ēd zāli, meklē sliekas, kukaiņus, to kāpurus. Vasarā Mangalica cūkas pašas sevi pilnībā apgādā, – stāsta Dzintra Karavaičuka.
Vilnas cūkas ir apveltītas ar izturību un pieticību. Tām nav sviedru dziedzeru, tāpēc vairāk cieš no karstuma nekā no aukstuma. Uz ziemu uzaug biezāka vilna, lai varētu pārlaist aukstumu.
Dzīvojot savvaļā, sivēnmātēm ir viens metiens gadā, bet, audzējot saimniecībā, iespējami divi. Vienā metienā var iegūt 5 – 9 sivēnus. Ja sivēnmāte kļūst nemierīga un gatavo migu, tā ir droša pazīme, ka drīz būs dzemdības. Mazuļi dzimst viegli, mātes pašas tiek ar visu galā. Tās pašaizliedzīgi aizsargā savas atvases no lidojošiem un skrejošiem ienaidniekiem, tomēr saimniekam neuzbrūk. Sivēns piedzimstot sver kilogramu, pusotru. Mangalica sivēnmātes ir pienīgas, mazuļus zīda 1,5 – 2 mēnešus, pēc 16 mēnešiem tie jau sasniedz 150 – 180 kg masu.
Pinkainās cūkas ir ganību lopi, tām nav vajadzīga silta kūts, jo guļ uz zemes. Arī ziemā var turēt aplokā, vien jāierīko mītne, kur pārnakšņot. “TD Sveķi” ir iekārtota siena māja, kas lejasdaļā nostiprināta ar stiepļu pinumu (tas nepieciešams rakšanas dēļ, lai iemītnieki neiekārtotu māju pēc sava prāta). Ziemā dzīvnieki regulāri jāpiebaro ar sienu, zīlēm, galda bietēm, vārītiem kartupeļiem un citiem sakņaugiem. Vasarā kā papildbarību var izēdināt lopbarības biešu lapas, zāli (pienenes, virzu), ābolus. Cūkām ļoti garšo arī placināti graudi un citi kārumi. Dzīvnieki ne tikai vasarā, bet arī ziemā meklē tīru dzeramo ūdeni. Dzirdina no silītēm, aukstajā gadalaikā tajās lejot siltu ūdeni.
Tāpat kā cilvēkam ir nepieciešama duša, kur nomazgāties, arī sprogainajām cūkām vajadzīga dubļu vanna, lai varētu atvēsināties no karstās saules, kā arī sapucēt savu kažoku. Grūsnajām aplokā ieteicams arī sagatavot atnešanās vietu – proti, ierīkot nojumi, kur tās jaunpiedzimušos sivēnus var pasargāt no dabīgiem ienaidniekiem.
Lielie kuiļi ir miermīlīgi, kopā ar sivēnmātēm un bērniem tie var ganīties ne tikai pārošanās laikā, bet arī visu gadu. Kūtī gan jāizmitina atsevišķi, jo starp tēviņiem var notikt asiņainas cīņas.
Mangalica cūkas dabīgā vidē aug un nobarojas lēni, toties iegūtā gaļa ir ekoloģiski tīra un ļoti garšīga. Ja dzīvniekus grib nobarot paātrināti – ar kombinēto barību, gaļas kvalitāte zūd, jo tas vairs nav dabīgs pārtikas produkts.
Ja saimniecībā ir lielas, neizmantotas zemes platības un tajās paredzēts turēt mājlopus, Dzintra Karavaičuka iesaka izvēlēties Mangalica cūkas. SIA “TD Sveķi” pašlaik var iegādāties 1,5 – 2 mēnešus vecus sivēnus ar Mangalica pasi, kas apzīmēti ar krotālijām, cena 150 lati.
Kur trusim vislabāk?
Trušus var turēt gan telpās, gan ārā, gan kombinēti (vasarā ārā, ziemā telpās). Dzintra Karavaičuka atgādina, ka galvenās prasības šo dzīvnieku turēšanā – lai nebūtu caurvēja, netīrības, mitras vides (tā veicina saaukstēšanās slimības). Trušus nebiedē ziemas spelgonis, taču vasarā bīstams ir karstums un tieši saules stari, kas var radīt ķermeņa pārkaršanu (trušiem nav attīstīti sviedru dziedzeri, kas novada lieko siltumu). Ja gaisa temperatūra ir +28…+30 °C, garaušiem pastiprināti jādod svaiga zāle.
– Sprostu konstrukcija var būt ļoti dažāda, šeit var likt lietā prātu, realizēt katru fantāziju. Vislabāk mītni pagatavot no koka, jo šis materiāls ir draudzīgāks un mīlīgāks mājdzīvniekiem. Daudzi audzētāji gan joprojām liek tiem ēst no metāla bļodām un dzīvot restainā būrī, nedomājot, kā truši jūtas šādā vidē, – spriež Dzintra Karavaičuka.
Bieži iesācēji jautā, vai trušu audzēšana laukā aplokos nav izdevīgāka un ērtāka pašiem dzīvniekiem. Katram turēšanas veidam ir savas priekšrocības un trūkumi. Nožogotā, zālainā vietā trušiem iespējams labi izkustēties, tie ir svaigā gaisā. Šādi apstākļi dzīvniekiem nostiprina veselību, veicina augšanu, turklāt nav jāpiegādā pļautā zaļbarība. Tomēr trusis ir alu dzīvnieks, tāpēc aploks ir jāizveido tā, lai nevarētu izrakt eju un izmukt brīvībā (visi vairāk darbojas nakts stundās, bet dienā atpūšas). Visgarām zemē 80 – 100 cm dziļumā nepieciešams nožogojums. Arī virs zemes ir jābūt tik augstam un blīvam žogam, lai kaķi, suņi un citi plēsīgie dzīvnieki nevarētu tikt klāt. Aplokā vajadzīga nojume (mājiņa), kur pūkaiņiem paslēpties no lietus un karstas saules. Tajā piedāvā arī ūdeni un barību. Diemžēl aplokos garaušus bieži apdraud vanagi, tādēļ daudzi kopēji jau atsacījušies no šī turēšanas veida.
Slēgta tipa mītnēs nobarojamos trušus neilgu laiku pa vairākiem kopā var turēt aizgaldos (horizontāli piesit 4 – 5 dēļus) ar pakaišiem uz grīdas. Šajā variantā jāuztur ideāla tīrība – aizgaldi regulāri jātīra un jādezinficē, citādi pakaišos var savairoties dažādi slimību ierosinātāji – kokcidioze un citi vēdera parazīti.
Ja audzē āra būros vienā rindā, vēlams tos izkārtot gar kādas ēkas sienu vai žogu, vēršot sprostu fasādes pret austrumiem vai dienvidrietumiem, lai izvairītos no valdošajiem vējiem. Jumtu, sienas un grīdu ieteicams izgatavot no koka (piemēram, dēļiem, finiera, taras kastu dēlīšiem, nekvalitatīviem zāģmateriāliem), bet durtiņas – no stiepļu pinuma, lai gaiss var normāli cirkulēt. Šādam mājoklim vajadzētu arī slīpu jumtiņu, pārklātu ar ūdensnecaurlaidīgu materiālu. Reizēm audzētāji trušus tur uz stiepļu pinuma grīdas, taču uz tās dzīvnieki mēdz atspiest kājas. Labāks ir koka segums, piemēram, noapaļotu koka līstīšu grīda. Pakaišiem noder rupjas zāģu skaidas, salmi, siena pārpalikumi, kas labi uzsūc mitrumu, tādēļ mītne ir sausa.
– Nav nepieciešams ierīkot atsevišķu bērnu nodalījumu. Var vienīgi nedēļu pirms atnešanās būrī ievietot kastīti vai ielikt krietni vairāk pakaišu, lai mātīte pati iekārto ligzdu. Nevajag arī vaislas trušiem gatavot īpašas konstrukcijas sprostus ar alām, kādus izgudrojis individuālais truškopis I. Mihailovs vai ražo uzņēmums “Eurorabbits-Group”, – no savas pieredzes zina teikt SIA “TD Sveķi” saimniece.
Lielāko daļu šķirnes trušu viņa tur fermā, kur ziemā gaisa temperatūra ir tikai par pāris grādiem augstāka nekā laukā. Lai ietaupītu vietu, tos izmitina koka būros trijos stāvos.
– Mēs esam gaļas ražotāji, tāpēc bija vajadzīga vietējiem klimata apstākļiem piemērota veselīga trušu šķirne ar lielāku gaļas, bet mazāku blakusproduktu iznākumu. Tāda ir mūsu radītais Baltpierainais, kas gan vēl nav sertificēta, – klāsta bērzauniete.
Parasti gaļas trušiem kautiznākums ir 50 %. Baltpierainajam ir mazāka galva, īsākas ausis, līdz ar to kautķermeņa svars veido 52 % no dzīvmasas, pārējais (48 %) aiziet blakusproduktos. Dzīvniekus var realizēt 3 – 4 mēnešu vecumā, kad to vidējais dzīvsvars ir 3 kilogrami un iegūtā gaļa – mīksta, maztaukaina. No trušiem, kas sasnieguši 2 kg svaru, var iegūt ap 1 kg gaļas (jaunuļiem ir pietiekama muskuļu masa un mazi, smalki kauliņi). Baltpierainajiem trušiem ir samērā lieli un izlīdzināti metieni – vidēji 6 – 10 trusēni. Mātes ir pienīgas, ar diezgan labi attīstītu mātes instinktu, tās reti kad nepieņem savus bērnus.
Putnu izmitināšana
Mājputnus – vistas, pīles tītarus, zosis – SIA “TD Sveķi” tur pēc kombinētās metodes: ziemā fermā, vasarā ārā. Rudens – ziemas periodā, tas ir, no novembra līdz pavasarim, kamēr atlasa olas perēšanai, putni uzturas boksos, katra šķirne – savā istabiņā.
– Putniem ziemā vajadzīga sausa, siltināta mītne, kur temperatūra turas ap +3…+5 °C. Ja kūtī ir lielas temperatūras svārstības, tie bieži saslimst ar elpošanas ceļu kaitēm, kuras ir grūti ārstējamas. Atveseļot, protams, var ar dārgām antibiotikām, bet nav izdevīgi to darīt, labāk putnus likvidēt, – norāda Dzintra Karavaičuka.
Nav ieteicams ziemā vienā boksā turēt kopā dažādu sugu putnus, jo tie nesadzīvo, apgrūtina cits citu ar savu izturēšanos. Bieži vien tītari uzkundzējas vistām un dzen tās prom no barības siles. Ūdensputni, piemēram, muskuspīles, Pekinas pīles toties pamatīgi tašķās, jo ūdeni izmanto ne vien dzeršanai, bet arī knābja skalošanai, tādēļ ap sevi pastāvīgi rada mitru vidi. Ļoti jutīgi pret to ir tītari un pērļvistas, kas tādēļ noteikti jāmitina atsevišķi.
Vasarā saimniece putnus tur ganību aplokos, kuros izvietotas trīsstāvu guļbūvju mājiņas nakšņošanai. Agrāk tajās cauru gadu dzīvoja truši, taču pēc biežajiem vanagu uzbrukumiem, īpaši pavasarī un vēlu rudenī, pūkaiņus pārvietoja uz sprostiem. Šos namiņus projektējusi pati Dzintra Karavaičuka, bet izgatavojuši pieredzējuši vietējie galdnieki. Veidojot mājiņas, domāts par dzīvnieku labsajūtu – truši paši varēja brīvi pa kāpnītēm tikt no stāva uz stāvu un arī izkļūt aplokā. Pašlaik tur mājputni uzturas tikai vasaras mēnešos, jo mājiņas nav siltinātas.
{gallery id=”2134″}
