Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
14. jūnijs, 2016
Drukāt

Svešādā balss manī

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Vladislavs Nastavševs izrādes režijā iemieso vizionārā teātra izteiksmes formu, kad inscenējums uzrunā kā metaforiska glezna, kurā aktieris iekļaujas kā tās daļa.

Mākslinieka Vladislava Nastavševa satikšanās ar Federiko Garsijas Lorkas poētisko pasauli ir likumsakarīga, un Latvijas Nacionālā teātra izrāde “Asins kāzas” (“Bodas de sangre”, luga sarakstīta 1933. gadā) ir harmoniskākais režisora līdz šim iestudētais darbs, jo emociju lādiņš, tēma un tēlainība darbojas tiešā sasaistē ar dramaturģiju. Izkāpinātais un nesaprastais jutekliskums kā režisora pastāvīgas izpētes teritorija arī šajā līdzsvarotākajā no iestudējumiem atklāj disharmoniju starp iekšējo un redzamo pasauli. Spāņu rakstnieka luga stāsta par zemnieku kāzām, kas līgavaiņa mātes un nākamās sievas tēva acīs izskatās izdevīgas un saprātīgas, tomēr runā pret līgavas un bijušā, neaizmirstamā mīļotā Leonardo jūtu dziļāko patiesību. Jaunā sieva uzreiz pēc kāzām izšķiras par labu jūtām, nevis pienākumam. Viņi aizbēg, sekotāji atriebjas, taču vēstījums nav tikai par to. Izrādē nolasāma koncepcija, ka mīlētāju izvēlē atspoguļojas ne vien atsevišķs gadījums, bet arī vispārēja likumsakarība, kurā savijas romantisms, ezotērika, misticisms un vēl kaut kas vārdos netverams. To var raksturot kā “labas asinis” vai “netīras asinis”, par kurām runā līgavaiņa māte, to var nosaukt par pārjuteklisko realitāti vai arī kā citādi, taču tieši par to režisors, scenogrāfs, komponists un dziedātājs Vladislavs Nastav­ševs radījis māksliniecisku veselumu. Šīs abstraktās substances materializācija caurvij iestudējumu. Izrāde “Asins kāzas” smeldzīgi rezonē, izsauc pretreakciju, modina apbrīnu.

V. Nastavševs režijā atradis vizionārā teātra izteiksmes formas, kā visspilgtākais pārstāvis ir itāļu grands Romeo Kasteluči. Šādi inscenējumi uzrunā kā metaforiska glezna, kurā aktieris iekļaujas kā tās daļa. Aktieru spēlē par svarīgāko kļūst ne vien attiecību psiholoģiskā patiesība, bet arī mirkļa emocijas, kas līdzinās impulsu raidījumiem, un to spēks ir piesātinājumā. Šajā ziņā par spilgtākajām epizodēm “Asins kāzās” kļūst Daigas Kažociņas atveidotās mātes nolemtība, kas tembrāli skan aktrises sulīgajā balsī un izjustajā plastikā, tiesa, apstrīdams ir režisora liktais akcents uz šo lomu. Piesātinātu neaizsargātību un drosmi caur gleznajām kustībām, skatieniem, replikām atveidotajā līgavā izdzīvo Agnese Cīrule, valdzinošas ir Romāna Bargā atveidotā līgavaiņa aizkustinoša apjukuma un padevības emociju krāsas. Neaizmirstama ir viņa un Mātes saspēle brīdi pirms izšķirošās epizodes – lēkt vai nelēkt no kraujas, atriebties vai glābt savu dzīvību. Uzvar goda jautājums, un liktenis ir izšķirts.

Īpašu uzsvaru V. Nastavševs licis uz Mēness (Lunas) lomu, kas Lorkas lugā ir tikai ainās ar Nāvi/Ubadzi. Izrādē muzikants Mēness (Uldis Siliņš) ar akordeonu pavada gandrīz visas norises. Elsojošā akordeona ritms, aktiera ķermeniskās vibrācijas pauž maksimālu sasprindzinājumu. Viņa svešajā balsī viss (dziedājums skan Nastavševa izpildījuma ierakstā) izskatās pārliecinoši. Aktieris izcili veic šo sarežģīto uzdevumu, iemiesojot darba juteklisko būtību, viņa ķermenis kļūst par raidītāju enerģijas plūdumam. Pirms un pēc izrādes Uldis Siliņš kā aktieris uznāk un noiet, vienkārši svilpodams, tādējādi pasvītrojot atsvešinājumu.

Visizteiksmīgāk nāves priekšnojautu tēma skan V. Nastavševa mūzikā. Stīgu skaņu klejojumi, caurspīdīgas balss dziedājums un baisie pareģojumi – “Pēc jasmīniem asinis smaržo”, “Ai, sliktais mēness, atstāj tumsā mīlai kaut zaru” – skan kā lūgsna un lāsti. Tie ir skaisti un reizē bezcerīgi saucieni, kas pauž absolūtu vientulību.

Scenogrāfiski telpas interpretācija, kas vienmēr ir būtiska V. Nastavševa mākslas daļa, “Asins kāzās” atrod plašu mērogu. Telpa darbojas kā zīme, pirmkārt, ar skatītāju izvietojumu, kas apgriezts pretēji tradicionālajam un būtībā pauž izaicinājumu. Visi sēdošie fonā redz grezno Nacionālā teātra zāli, mirdzošo lustru un arī platformu, kas novietota rampas vidū pa pusei zālē un faktūrā līdzinās pelēkbaltam, mālainam, izkaltušam zemes gabalam. Uz tā noris darbība, ko veido precīzi mizanscēnu grupējumi un rituāliem līdzīgas kustības. Nelīdzenā un caurumotā grīda liek visiem kustēties piesardzīgi, kā taustoties. Simboliski zemes smagums ir īpaša gravitācija, ko režisors ievieš kā cilvēku kustību veidojošu principu. Šķiet, ka ķermeņi izkūst un izaug uz/no zemes, pazūd nekurienē.

Savukārt telpas attālums ļauj izvērst simbolus, piemēram, kad līgava ilgojas pēc viņas domās dzīvojošā Leonardo, ieraugām viņu sēžam otrā stāva balkonā. Otrā cēlienā spilgtākā metafora – gaiši zila šalle ap aktiera kaklu – sākotnēji kalpo kā zirga pavada, ko rausta kalpones roka, taču šalle pamazām atraisās, it kā pārvēršas par staru un paceļas telpas bezgalībā. Izteiksmīga saikne starp redzamo un patieso atrisināta kāzu fotografēšanas epizodē. Kad foto lampas zibšņiem pozē “laimīgā pāra” grupa, izgaismojas arī lielā zāles telpa, un baisi tukšās krēslu rindas kontrastē prieka īslaicīgumam un maznozīmīgumam. Ārēji priecīgais notikums apgriežas reversā, atklājot līgavas nelaimi. Gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa bagātais un niansētais veikums ir būtisks izrādes atmosfēras uzburšanā. Brīžiem gandrīz fiziski sajūtama spriedze pārņem domas un uzmanību, iedarbojas uz zemapziņu.

Lai arī otrajā cēlienā vietām pārtrūkst pirmajā cēlienā radītā noskaņa un nav saprotama atsevišķu ainu nepieciešamība (Nāves/Ubadzes divskats ar līgavaiņa šausmu kliedzieniem, ieilgusī krēslu rindu pārklāšana), tomēr iestudējums atstāj dziļu emocionālu nospiedumu. Vislielāko apbrīnu izsauc V. Nastavševa dziedošā balss, kuras hipnotiskajā pārpasaulīgajā skanējumā ir tik saldi aizmirsties. Jāatzīst, ka “Asins kāzas” pārliecinoši vēsta par zemapziņas, instinktu un jūtīguma spēku, kas jo sevišķi trausls ir mūsu racionāli attīstītajā 21. gadsimtā. Tajā pašā laikā mēģinājums pārkāpt robežas un paplašināt izrādes ideju līdz realitātei tomēr samazina izrādes augsto lidojumu. Finālā reālie teātra darbinieki, kuri zālē dara savu ikdienas darbu, izskatās kā pārpratums.

 

Vārds skatītājiem

Linda Rubene: “Izrāde iesēj skumjas, skaistākās, smalkākās un tomēr smagākās skumjas, kādas esmu pieredzējusi. Metafiziskas un reizē taustāmas.”

Sandra: “Iespaidīga, smeldzīga un jūtu pilna izrāde. Man Nastavševā patīk tas, ka brīnums ir katrā izrādē, nav lielo un mazo lomu, katrs aktieris ir spožs, loma noslīpēta un mirdz kā dārgakmens. Tas, ka dzied pats Nastavševs, izrādei iedod vēl dziļāku sāpi. Tā kā režisors, cik saprotu, šo izrādi veltījis arī pāragri aizgājušajam Igoram Kapustinam, tad pēdējā ainā tu tiešām vairs neelpo. Izrāde, kas pelnījusi stāv­ovācijas, tikai neviens nav spējīgs no pārdzīvojuma piecelties…”

“twitter” un “teatris.lv”

 

 

Uzziņa

Federiko Garsija Lorka, “Asins kāzas”, iestudējums Nacionālā teātra Lielajā zālē

Režisors, scenogrāfs, kostīmu koncepcijas autors: Vladislavs Nastavševs, tulkotājs Edvīns Raups, mākslinieks tehnologs Edgars Kļaviņš, komponisti Vladislavs Nastavševs un Toms Auniņš.

Lomās: Daiga Kažociņa, Agnese Cīrule, Marija Bērziņa, Liene Sebre, Lolita Cauka, Raimonds Celms vai Romāns Bargais, Kaspars Dumburs, Egīls Melbārdis, Uldis Siliņš u. c.

Nākamās izrādes: 10., 11., 12., 13. augustā.

Pievienot komentāru

Hermaņa režisētās "Madama Butterfly" pirmizrādi "La Scala" rādīs arī RīgāTrešdien, 7. decembrī, notiks Alvja Hermaņa režisētās operas "Madama Butterfly" pirmizrāde pasaulslavenajā opernamā "La Scala", un to, vietējiem skatītājiem par prieku, tiešraidē varēs noskatīties arī Rīgā kinoteātrī "Splendid Palace".
Draugiem Facebook Twitter Google+