Brāļu kapu komiteja apzinās Krasnojarskas novadā izsūtīto latviešu kapus 5
Oktobra beigās noticis Brāļu kapu komitejas vadītāja Eižena Upmaņa brauciens uz Krasnojarskas novadu nolūkā uzsākt darbus 1941. gada 14. jūnija deportācijās bojāgājušo latviešu kapa vietu apzināšanā.
Brāļu kapu komitejas pārstāvis uz Krieviju devās saskaņā ar 2007. gada 18. decembra starpvalstu vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijā.
Ar bijušajām izsūtījuma vietām un soda nometnēm “slavenais” Krasnojarskas novads Sibīrijā ir milzīga teritorija, kurā ietilpst tādi pazīstami staļinisko deportāciju galamērķi kā Noriļska un Lamas ezers. Novads stiepjas no Ziemeļu Ledus okeāna gandrīz līdz Mongolijas robežai 2,4 miljonu kvadrātkilometru platībā. Zināms, ka no 1941. gada 14. jūnijā deportētajiem Krasnojarskas novadā miruši apmēram 1400 latviešu. Lielākoties ir runa par sievietēm, bērniem un veciem cilvēkiem, jo ģimenes tika šķirtas – vīriešus aizsūtīja uz Vjatlagu, bet pārējos ģimenes locekļus nometināja dažādos ciemos vai ievietoja cietumos. Upmanis atzina, ka šajā braucienā laika trūkuma un milzīgo attālumu dēļ apbedījuma vietu stāvokli dabā vēl nav izdevies apsekot. Taču meklēšanas un apsekošanas darbā uz vietas palīdz Krasnojarskas latviešu biedrība, Ačinskas latgaļu biedrība un Krasnojar- skas novada biedrības “Memoriāls” nodaļa – visas ir sabiedriskas organizācijas. Krasnojarskas novadā dzīvo daudz to latviešu izceļotāju pēcteču, kuru senči Latviju pametuši vēl pirms Pirmā pasaules kara. “Vairāki cilvēki uzņēmās apbraukt vasarā pāris rajonus, runāt ar ciema padomēm, meklēt reģistros, kapsētu grāmatās,” pastāstīja Brāļu kapu komitejas vadītājs. Atbalstu solījusi arī novada administrācija. Upmanis atzīst, ka visu šo darbu saskaņā ar starpvalstu vienošanos vajadzētu darīt Krievijas pusei, taču skaidrs, ka “tad tas ilgtu gadu desmitiem”: “No prakses zinām, ka Krievijai ir ļoti grūti bez mūsu iepriekš dotās informācijas sameklēt vietas, kuras mēs no viņiem gaidām. Lai arī vienošanās ar Krieviju paredz, ka meklējam viņu kapus šeit un dodam ziņas, bet viņi meklē mūsu kapus tur, Krievija ir pārāk milzīga. Esam sapratuši – ja gribam šo ideju tālāk attīstīt, jāsagatavo iepriekšēja informācija. Mēs aizbraucam un uz vietas apzinām, ko varam, un pēc tam norādām. Kad vieta apzināta, nākamais solis ir informēt par to Krievijas pusi un tai jānoformē šīs vietas statuss oficiāli. Tas ir partnerorganizācijas Maskavā pienākums. Tā ātrāk var tikt pie rezultāta.”
Protams, ne visas kapa vietas, īpaši, ja tās ir sen pamestas un nekoptas, tiks atrastas. Vēl mazākam skaitam būs iespēja uzlikt piemiņas zīmi, ja nu vienīgi to uzņemsies kāds radinieks. “Bet, pat ja atradīsim piekto vai desmito daļu no 1400, arī tas būs daudz,” uzsver Upmanis. Kā viena no jau zināmām un gluži simboliskām vietām nosaucams septiņu latviešu bērnu apbedījums Tjuhtetas ciema kapsētā. Upmanis norāda, ka tas noteikti pelnījis piemiņas zīmi. Kapā dusošie nebija vecāki par septiņiem gadiem. Viens no viņiem – Kārlis Eglītis – piedzima 1941. gadā Latvijā un tajā pašā 1941. gadā Sibīrijā nomira sešu mēnešu vecumā. Kārļa Eglīša kaps dabā ir atrodams, jo iezīmēts ar piemiņas akmeni vēl 20. gadsimta 70. gados un to zinājuši vietējie, kas kapus uztur vienkārši entuziasma un “laba prāta” dēļ. Diemžēl tādu zināmu vietu kā pie Tjuhtetas Krasnojarskas novadā nav daudz.
